Raksti saka, ka cilvēkiem “aizvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt” (Lūk. 18:1); un, ja vispār kādreiz ir laiks, kad viņi jūt vajadzību pēc lūgšanām, tas ir tad, kad zūd spēki un dzīves pavediens, šķiet, izslīd no rokām. Veselie bieži nenovērtē brīnišķo laimi, ko tie bauda dienu no dienas, gadu pēc gada, un nepateicas Dievam par Viņa svētībām. Kad piezogas slimība, tikai tad ļaudis atceras Kungu. Zūdot dzīvības spēkiem, cilvēks jūt vajadzību pēc dievišķā atbalsta. Nekad mūsu žēlīgais Dievs nenovēršas no dvēseles, kas visā nopietnībā meklē Viņa palīdzību. Viņš ir mūsu patvērums slimībā un veselībā.
“Kā tēvs apžēlojas par bērniem,
tā tas Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas.
Jo Viņš zina, kādi radījumi mēs esam,
Viņš piemin to, ka mēs esam pīšļi.”
(Ps. 103:13,14)
“Neprātīgie, kas sirga un cieta mokas
savu grēku un savu noziegumu dēļ,
ka viņiem apriebās ēdiens
un viņi nonāca bezmaz līdz pat nāves vārtiem,
tad viņi piesauca to Kungu savās bēdās,
un Viņš viņus izglāba no viņu bailēm.
Viņš sūtīja savu Vārdu un dziedināja viņus,
un izglāba viņus no bojā ejas.”
(Ps. 107:17 20)
Dievs arī tagad tikpat ļoti vēlas dziedināt slimo kā toreiz, kad Svētais Gars izrunāja šos vārdus ar dziesminieka starpniecību. Kristus tagad ir tas pats līdzjūtīgais Ārsts, kāds Viņš bija savā zemes kalpošanas laikā. Viņš ir dziedinošais balzams katrai slimībai, atjaunojošais spēks katram pagurušajam. Viņa mācekļiem šajā laikā jālūdz par slimajiem tikpat patiesi, kā to darīja pirmie mācekļi. Dziedināšana notiks, jo “ticīgo lūgšana izglābs slimo”. Mums ir Svētā Gara spēks, ticības rimtā paļāvība, kas balstās uz Dieva apsolījumiem. Kunga apsolījums: “Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli” (Marka 16:18) tagad ir tikpat uzticams kā apustuļu laikā. Tas apliecina Dieva bērnu lielās priekšrocības, tādēļ mūsu ticībai jāpatur viss, ko tās sevī ietver. Kristus kalpi ir Viņa darbības kanāli, ar kuru starpniecību Viņš vēlas izmantot savu dziedinošo spēku. Mūsu pienākums ir slimos un cietējus pienest Dievam uz mūsu ticības rokām. Mums viņi jāmāca uzticēties Lielajam Ārstam.
Pestītājs vēlas, lai iedrošinām slimo, bezcerīgo un bēdīgo satvert Viņa spēku. Ar ticības un lūgšanu palīdzību slimnieka istabu var pārvērst par Bēteli. Ar vārdiem un darbiem ārsti un māsas vienkārši un nepārprotami var apliecināt, ka Dievs ir šajā vietā, lai izglābtu, nevis iznīcinātu. Kristus ilgojas atklāt savu klātbūtni slimnieka istabā, piepildot ārstu un māsu sirdis ar savas mīlestības pievilcību. Ja slimnieku kopēju dzīve ir tāda, ka Kristus viņiem var iet līdzi pie pacienta gultas, tam radīsies pārliecība, ka līdzjūtīgais Pestītājs ir blakus, un šī pārliecība veicinās gan dvēseles, gan fizisko dziedināšanu.
Dievs dzird lūgšanu. Kristus ir teicis: “Ko jūs lūgsit Manā vārdā, to Es darīšu.” Viņš arī saka: “Un, ja kāds Man kalpos, to Mans Tēvs cels godā.” (Jāņa 14:14; 12:26) Ja dzīvojam saskaņā ar Viņa Vārdu, mūsu dzīvēs piepildīsies ikviens Viņa dārgais apsolījums. Mēs neesam pelnījuši Viņa žēlastību, bet, ja nododam sevi Dievam, Viņš pieņem mūs. Viņš darbosies savu sekotāju labā un ar viņu palīdzību.
Dieva apsolījuma piepildīšanos varam sagaidīt tikai tad, ja paklausām Viņa Vārdam. Dziesminieks saka: “Ja es netaisnību turētu savā sirdī, tad Kungs, tas Visuvarenais, mani nebūtu uzklausījis.” (Ps. 66:18) Ja mēs Radītājam veltām tikai paklausību ar dalītu sirdi, Viņa apsolījumi mūsu dzīvēs nepiepildīsies.
Dieva Vārdā ir pamācība par sevišķām lūgšanām slimo dziedināšanai. Šāda lūgšana ir īpaši svinīgs notikums, kas rūpīgi jāpārdomā. Daudzās aizlūgšanās par slimo dziedināšanu nemaz nav īstas ticības, ka tās var piepildīties.
Daudzu cilvēku slimības ir viņu iegribu apmierināšanas sekas. Viņi nav dzīvojuši saskaņā ar dabas likumiem vai tikumības principiem. Citi ir pārkāpuši veselīga dzīvesveida noteikumus ēšanas un dzeršanas, ģērbšanās vai darba ieradumos. Bieži kāda ļaunuma forma ir iemesls prāta vai fiziskajai sasirgšanai. Ja šādi cilvēki iegūtu dziedināšanas svētības, daudzi turpinātu tikpat bezbēdīgi pārkāpt Dieva noteiktos dabas un morāles likumus, spriezdami, ka tad, ja Dievs viņus dziedina, paklausot lūgšanu, viņi var brīvi turpināt savus neveselīgos paradumus un bez ierobežojuma apmierināt samaitātās iegribas. Ja Dievs dziedinātu šādus ļaudis, Viņš veicinātu grēku.
Veltīgs ir darbs, kas māca cilvēkus uzlūkot Dievu kā vainu dziedinātāju, nemudinot atstāt neveselīgos ieradumus. Lai saņemtu Viņa svētības kā atbildi uz lūgšanām, visiem jābeidz darīt ļaunu un jāmācās darīt labu. Dzīvesvietai jābūt sakoptai, bet dzīves ieradumiem — veselīgiem. Ir jādzīvo saskaņā ar Dieva dotajiem morāles un dabas likumiem.
Grēku izsūdzēšana
Tiem, kas vēlas, lai lūdz par viņu izveseļošanos, jāpaskaidro, ka jebkuru Dieva likumu — dabas vai morālo — pārkāpšana ir grēks, un, lai saņemtu Viņa svētības, grēks jāizsūdz un jāatstāj.
Raksti mūs aicina: “Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti.” (Jēk. 5:16) Tam, kas vēlas, lai par viņu aizlūdz, noteikti jāizskaidro: “Mēs nespējam lasīt sirdi vai zināt tavas dzīves noslēpumus. Tie ir zināmi tikai tev un Dievam. Ja tu savus grēkus esi nožēlojis, tavs pienākums ir tos izsūdzēt.” Grēki jāizsūdz Kristum, vienīgajam starpniekam starp Dievu un cilvēku. “Un, ja kāds krīt grēkā, tad mums ir Aizstāvis Tēva priekšā — Jēzus Kristus, kas ir taisns.” (1. Jāņa 2:1) Ikkatrs grēks ir pārkāpums pret Dievu, un tas jāizsūdz ar Kristus starpniecību. Ikviens atklāts grēks jāizsūdz atklāti. Citam cilvēkam nodarītā netaisnība jānokārto ar konkrēto cilvēku. Ja kāds, kas vēlas tikt dziedināts, ir cēlis neslavu, ja savā namā, apkārtnē vai draudzē sējis nesaskaņas un izraisījis atsvešināšanos un nevienprātību, ja nepareizu ieradumu dēļ citi ir mudināti grēkot, šīs lietas jāizsūdz Dievam un tiem, kam nodarīts ļaunums. “Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1. Jāņa 1:9)
Kad netaisnība novērsta, rimtā paļāvībā slimnieka vajadzības varam izteikt Dievam, Viņa Gara vadīti. Viņš pazīst katru cilvēku pēc vārda un rūpējas par katru, it kā pasaulē nebūtu neviena cita, kura dēļ Viņš nodeva savu mīļoto Dēlu. Šīs neizmērojamās Dieva mīlestības dēļ slimais jāiedrošina uzticēties Viņam un būt mundram. Tie, kas vienmēr raizējas par sevi, veicina pašu vājumu un slimības. Ja viņi atbrīvosies no nomāktības un drūmuma, vairosies viņu atveseļošanās izredzes, jo “Kunga acs vēro tos, kas cer uz Viņa žēlastību”. (Ps. 33:18)
Aizlūgšanās par slimajiem jāatceras, ka “mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā”. (Rom. 8:26) Mēs nezinām, vai mūsu ilgotā lieta būs par svētību vai ne. Tādēļ mūsu lūgšanām jāietver šāda doma: “Kungs, Tev zināms katrs dvēseles noslēpums. Tu pazīsti šīs dvēseles. Jēzus, šo ļaužu Aizstāvis, viņu dēļ atdeva savu dzīvību. Pestītāja mīlestība pret tām ir lielāka, nekā varētu būt mūsu mīlestība. Ja tas ir Tev par godu un šiem sirgstošajiem par labu, mēs lūdzam Jēzus vārdā, lai viņi atgūst veselību. Ja tas nebūtu Tavs prāts, ka viņi izveseļotos, mēs lūdzam, lai Tava žēlastība tos mierinātu un Tava klātbūtne stiprinātu viņus ciešanās.”
Dievs zina noslēgumu jau pašā sākumā. Viņš pazīst visu cilvēku sirdis. Viņš lasa katru dvēseles noslēpumu. Viņš zina, vai tie, par kuriem mēs lūdzam, spēs vai nespēs izturēt pārbaudījumus, kas nāks pār viņiem, ja viņi dzīvotu. Viņš zina, vai viņu dzīve būs svētība vai lāsts pašiem un pasaulei. Tas ir viens iemesls, kādēļ lūgšanā mums būtu jāpiebilst: “Tomēr ne mans, bet Tavs prāts lai notiek.” (Lūk. 22:42) Šos paļāvības vārdus Jēzus piemetināja, paļaujoties uz Dieva gudrību un prātu, kad Ģetzemanes dārzā lūdza: “Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis kauss iet Man garām.” (Mat. 26:39) Ja tie bija piemēroti Viņam, Dieva Dēlam, cik daudz vairāk tos jāsaka mūsu — maldīgo un mirstīgo lūpām!
Vispareizāk ir nodot mūsu vēlmes gudrajam Debesu Tēvam un tad pilnīgā paļāvībā uzticēties Viņam. Mēs zinām, ka Dievs mūs dzird, ja lūdzam saskaņā ar Viņa prātu. Nav pareizi uzspiest mūsu lūgumus nepakļāvīgi; lūgšanām jābūt nevis pavēlēm, bet kā aizlūgšanām.
Daudzreiz Dievs ar savu dievišķo spēku iejaucas slimības gaitā un atjauno veselību, tomēr ne visi slimie tiek dziedināti. Daudzi ir aizgājuši dusēt Jēzū. Patmas salā Jānim lika rakstīt: “Svētīgi mirušie, kas mirst iekš tā Kunga no šā brīža. Tiešām, saka Gars, lai tie atdusas no savām pūlēm, jo viņu darbi tos pavada.” (Atkl. 14:13) No tā jāsaprot, ka cilvēkus nevajag uzskatīt par mazticīgiem tādēļ, ka tie nav tikuši dziedināti.
Mēs visi vēlamies tūlītējas un tiešas atbildes uz lūgšanām, un rodas kārdinājums zaudēt drosmi, ja atbilde kavējas vai tā ir neparedzēta. Dievs ir pārāk gudrs un labs, lai atbildētu uz lūgšanām vienmēr tajā laikā un tieši tā, kā mēs vēlamies. Viņš mūsu labā darīs vairāk un labāk, nekā tikai piepildīs visas mūsu vēlēšanās. Tādēļ, ka varam paļauties uz Dieva gudrību un mīlestību, nevajag lūgt Viņu piekāpties mūsu gribai, bet jācenšas saklausīt Viņa nolūks. Mūsu interesēm un vēlmēm jāsaplūst ar to. Šie piedzīvojumi, kas pārbauda ticību, nāk mums par labu. Tie atklāj, vai mūsu ticība ir patiesa un nopietna, balstīta vienīgi uz Dieva Vārdu, vai, apstākļu pakļauta, ir nenoteikta un svārstīga. Ticība tiek stiprināta darbībā. Mums jābūt pacietīgiem un jāatceras, ka Rakstos ir dārgi apsolījumi tiem, kas gaida Kunga palīdzību.
Ne visi saprot šos principus. Daudzi, meklēdami Kunga dziedinošo žēlastību, domā, ka ir jāsaņem tieša, tūlītēja atbilde uz lūgšanām, bet, ja tā nenotiek, tad viņu ticība ir nepilnīga. Šī iemesla dēļ slimību novājinātos vajag gudri pamācīt rīkoties apdomīgi. Tie nedrīkst aizmirst savus pienākumus pret draugiem, kas var nodzīvot ilgāk, tādēļ, izmantojot visus pieejamos dabas līdzekļus, ir jācenšas izveseļoties.