Romiešu virsnieks Kornēlijs bija bagāts un dižciltīgs cilvēks. Padotie tam uzticējās un cienīja viņu. Kornēlijs, dzimis, audzināts un izglītots kā pagāns, saskarsmē ar jūdiem bija iepazinis patieso Dievu un tagad to pielūdza, savu nopietno ticību apliecinādams ar izprotošu attieksmi pret trūcīgajiem. “Viņš deva ļaudīm daudz dāvanu un pastāvīgi lūdza Dievu.” (Ap. d. 10:2)
Kornēlijam vēl nebija izpratnes par Kristus dzīvē un nāvē atklāto Evaņģēliju, un Dievs tieši no Debesīm sūtīja viņam vēsti, bet ar citu ziņu norādīja apustulim Pēterim apmeklēt un pamācīt viņu. Kornēlijs nebija saistīts ar jūdu draudzi, un, iespējams, rabīni viņu uzskatīja par pagānu un nešķīstu, taču Dievs redzēja viņa sirds nopietnību un sūtīja vēstnešus no sava Debesu troņa, lai mācītu šim romiešu virsniekam Evaņģēliju.
Arī šodien Dievs meklē dvēseles gan augsto, gan arī necilo vidū. Ir daudzi Kornēlijam līdzīgi cilvēki, kurus Viņš vēlas pievienot savai draudzei. Šo ļaužu simpātijas pieder Kunga ļaudīm, taču ciešas ir saites, kas tos vieno ar pasauli. Šiem cilvēkiem ir vajadzīga morāla drosme, lai nostātos līdzās necilajiem. Ir jāvelta sevišķas pūles šo dvēseļu labā, kuras atrodas milzīgās briesmās šīs zemes lielās atbildības un ciešo pasaulīgo saišu dēļ.
Ir daudz runāts par pienākumu pret novārtā pamestajiem trūcīgajiem, bet vai nevajadzētu mazliet uzmanības veltīt arī neievērotajiem bagātniekiem? Daudzi tos uzskata par neglābjamiem, un kristieši dara maz, lai atvērtu acis šiem pasaules godības apžilbinātajiem un apmulsinātajiem, kas no sava redzesloka ir pazaudējuši mūžību. Tūkstošiem bagātnieku nebrīdināti ir guldīti zemes klēpī. Lai gan viņi mums var šķist vienaldzīgi, tomēr daudzi patiesībā ir dvēselēs nomākti. “Kas mīl naudu, tam nekad nepietiek naudas, un kam ir prieks par bagātību, tam nekad nepietiek ar ienākumiem.” Tas, kurš par tīru zeltu saka: “Tu esi tas, uz ko es paļaujos!” ir “Dievu Debesu augstumos pievīlis”. “Taču neviens ar naudu nevar savu brāli izpirkt nedz Dievam dot par viņu atpirkšanas maksu no nāves, — visai augsta būtu viņu dvēseles cena, tā ka viņam no tā jāatsakās uz mūžiem.” (Sal. māc. 5:9; Īj. 31:24,28; Ps. 49:8,9)
Bagātība un laicīgs gods nespēj dāvāt mieru dvēselei. Daudzi bagātie ilgojas saņemt kādu dievišķu stiprinājumu, kādu garīgu cerību; viņi ilgojas pēc kaut kā, kas izbeigtu bezmērķīgās dzīves vienmuļību, un arī sabiedriskajā dzīvē jūt vajadzību pēc kaut kā, viņiem trūkstoša. Maz bagātnieku apmeklē dievnamu, jo jūt, ka tur saņem maz labuma. Dzirdētā mācība neskar viņu sirdis. Vai mēs nevērsīsimies tieši pie viņiem?
Starp nabadzības un grēka upuriem var atrast daudzus kādreizējos bagātniekus. Pasaules samaitātības pārvarēti, pēc alkoholisko dzērienu lietošanas un baudu apmierināšanas kārdinājumā ir krituši dažādu profesiju un sabiedriskā stāvokļa cilvēki. Šiem pagrimušajiem noteikti jāsniedz līdzjūtība un palīdzība, bet vai tikpat lielu uzmanību nevajadzētu veltīt arī tiem, kas vēl nav nonākuši tik tālu, taču iet savus pirmos soļus pa šo pašu taku?
Tūkstoši atbildīgos un godājamos amatos esoši ļaudis īsteno ieradumus, kas dvēselei un miesai nozīmē bojāeju. Evaņģēlija kalpi, valstsvīri, rakstnieki, bagāti un talantīgi, ar milzīgām darbaspējām un lielu enerģiju apveltīti cilvēki atrodas ārkārtīgās briesmās, jo neuzskata, ka visās lietās vajadzīga paškontrole. Ir nepieciešams viņu uzmanību pievērst atturības principiem ne šauri vai nosodoši, bet gan to lielo nolūku gaismā, kādi Dievam ir paredzēti cilvēcei. Ja patiesas sātības pamatlikumus šiem ļaudīm varētu parādīt tieši tā, daudzi no viņiem labprāt atzītu to vērtību un ar prieku pieņemtu.
Šādiem cilvēkiem mums vajadzētu parādīt, ka kaitīgo iegribu apmierināšana mazina fizisko, intelektuālo un morālo spēku. Palīdziet viņiem saprast savu atbildību kā Dieva dāvanu namturiem. Parādiet viņiem, cik daudz laba viņi spētu darīt ar naudu, ko tagad izdod par to, kas nodara tikai ļaunumu. Rosiniet tos pieņemt pilnīgas atturības solījumu, aiciniet, lai naudu, kas tiek izdota dzērieniem, tabakai vai citām iegribām, tie ziedotu slimo un trūcīgo atbalstam vai bērnu un jaunatnes audzināšanai, tā kļūstot sabiedrībai noderīgi. Nebūs daudz tādu, kas atteiksies uzklausīt šādu aicinājumu.
Ir vēl citas briesmas, kurām īpaši ir pakļauti turīgie, un arī šeit dziedinošai misijai ir plašs darba lauks. Daudzi, kuri laicīgajos darījumos ir sekmīgi un nekad nav nodevušies parastajiem netikumību veidiem, tomēr iet pretī garīgajai bojāejai, jo pārāk mīl bagātību. Visgrūtāk ir nest līdz malām pilnu, nevis tukšu kausu. Lai to noturētu līdzsvarā, ir jābūt ļoti uzmanīgam. Bēdas un likstas nes līdzi neapmierinātību un ciešanas, bet garīgajai dzīvei visbriesmīgākā ir pilnīga materiālā labklājība.
Krūms, kuru tuksnesī redzēja Mozus un kurš gan dega, bet nesadega, aino tos, kas cieš neveiksmes. Krūma vidū atradās Kunga eņģelis. Tāpat arī zaudējumos un postā Neredzamā klātbūtnes gaišums ir kopā ar mums, mierinot un atbalstot. Mēs bieži lūdzam par tiem, kas cieš no kādas slimības vai nelaimes, bet mūsu lūgšanas visvairāk vajadzīgas cilvēkiem, kuriem piešķirta labklājība un ietekme.
Pazemības ielejā, kur cilvēki izjūt nemitīgas vajadzības un atkarību no Dieva vadības savās dzīves gaitās, ir daudz drošāk. Vislielākajās briesmās ir cilvēki, kuri atrodas it kā augstā smailē un sabiedriskā stāvokļa dēļ tiek uzskatīti par ļoti gudriem. Ja viņi nepaļausies uz Dievu, tad tiešām kritīs.
Bībele nenosoda nevienu bagāto, kurš savu bagātību ir ieguvis godīgi. Nevis nauda pati, bet mīlestība uz to ir visa ļaunuma sakne. Dievs dod cilvēkiem izdevības iegūt bagātību, un tā rokās, kas lieto savus līdzekļus nesavtīgi un darbojas kā Dieva namturis, bagātība ir svētība gan tās īpašniekam, gan pasaulei. Taču daudzi, iegrimuši sava laicīgā īpašuma vairošanā, kļūst nejūtīgi pret Dieva prasībām un citu cilvēku vajadzībām. Viņi uzskata savu bagātību par līdzekli sevis pagodināšanai, iegādājoties māju pēc mājas, zemi pēc zemes un savus namus pildot ar greznuma priekšmetiem. Tajā pašā laikā citi turpat tuvumā atrodas nabadzībā un noziegumos, slimībās un nāvē. Tie, kas savu dzīvi ziedo pašlabuma meklēšanai, attīsta sevī ļaunuma autora, nevis Dieva īpašības.
Šiem cilvēkiem vajadzīgs Evaņģēlijs. Viņu acīm jānovēršas no materiālo lietu niecības un jāsaskata nezūdošo bagātību vērtība. Viņiem jāmācās dāvināšanas prieks, svētlaime, ko sniedz sadarbība ar Dievu.
Kungs mūs lūdz: “Tiem, kas ir bagāti tagadējā pasaules laikmetā, piekodini,” lai viņi necer “uz nedrošo bagātību, bet uz Dievu, kas mums dod visu bagātīgi baudīt; lai viņi darītu labu, būtu bagāti labos darbos, devīgi, nesavtīgi, uzkrādami sev labu mantas pamatu nākamai dzīvei, ka iegūtu īsto dzīvību.” (1. Tim. 6:17–19)
Bagātību mīlošas, pasauli pielūdzošas dvēseles nav iespējams vest pie Kristus gadījuma rakstura saskarsmē ar tām. Šie cilvēki ir visgrūtāk sasniedzami. Visiem, kuriem ir misijas gars, kuri izturēs līdz galam un nekļūs mazdūšīgi, ir jāvelta īpašas pūles viņu labā.
Daži no mums ir sevišķi piemēroti darbam ar bagātajiem un ietekmīgajiem. Šādiem kristiešiem jāmeklē gudrība no Dieva, lai saprastu, kā tuvoties bagātajiem un veidot ciešāku saikni ar tiem. Ne ar gadījuma rakstura centieniem, bet ar personiskām pūlēm un dzīvu ticību šīs dvēseles jāmodina alkām pēc vienīgi Jēzū rodamās patiesības.
Daži iedomājas, ka šo “augsto” ļaužu sasniegšanai ir jāpieņem dzīvesveids un darbības metodes, kas līdzinātos viņu izsmalcinātajai gaumei. Tiek uzskatīts, ka būtiska ir bagātības demonstrēšana, greznas ēkas, dārgs apģērbs, ekstravagants dzīvokļa iekārtojums, pievēršanās pasaulīgajām ieražām un modernās sabiedrības izsmalcinātībai, klasiskās kultūras pārzināšana un sevišķa daiļrunība. Tā ir kļūda. Pasaulīgu gudrību Dievs nav paredzējis augstākās sabiedrības sasniegšanai. Visspēcīgāk to var ietekmēt, neatlaidīgi un nesavtīgi iepazīstinot ar Kristus Evaņģēliju.
Mūsu mācība ir apustuļa Pāvila pieredze, sastopoties ar Atēnu filozofiem. Pāvils, iepazīstinot Aeropaga varasvīrus ar Evaņģēliju, pretstatīja loģiku ar loģiku, zinātni ar zinātni, filozofiju ar filozofiju. Viņa visgudrākie klausītāji bija pārsteigti un tika apklusināti. Pāvila vārdus nebija iespējams apstrīdēt. Šīs pūles tomēr deva maz augļu, jo tikai nedaudzi pieņēma Evaņģēliju. Kopš tā laika Pāvils izmantoja citu metodi. Viņš izvairījās no komplicētiem argumentiem un teorētiskām diskusijām, bet vienkārši norādīja visiem uz Kristu kā grēcinieku Pestītāju. Rakstot korintiešiem par savu darbību, viņš teica: “Un tā arī es, pie jums nākdams, nenācu ar augstu valodu vai gudrību, nesdams jums Dieva liecību. Jo es jūsu starpā negribēju neko citu zināt kā vien Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu. (..) Mana runa un mana sludināšana nenotika pārliecinošos gudrības vārdos, bet gara un spēka izpausmē, lai jūsu ticība nebūtu pamatota cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā.” (1. Kor. 2:1–5)
Vēstulē romiešiem viņš raksta: “Jo es nekaunos Kristus Evaņģēlija: tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic: jūdam visupirms un arī grieķim.” (Rom. 1:16)
Tiem, kas darbojas augstākās sabiedrības labā, jāizturas ar patiesu cēlumu, atceroties, ka to darbabiedri ir eņģeļi. Viņu prāta un sirds arhīvs lai vienmēr ir piepildīts ar “Stāv rakstīts”. Vienmēr glabājiet atmiņā šos dārgos Kristus vārdus, kas ir daudz vērtīgāki par zeltu un sudrabu.
Kristus ir teicis, ka kamielim ir daudz vieglāk iziet caur adatas aci nekā bagātajam ieiet Dieva valstībā. Darbā ar šiem cilvēkiem būs daudz nespēka brīžu, neveiksmju, arī sirdi sāpinošu atziņu. Taču Dievam ir iespējams viss. Ar cilvēku palīdzību Viņš var un grib darboties uz to prātiem, kuru dzīve bijusi veltīta naudas raušanai.
Patiesā atgriešanās piedzīvojumā jānotiek brīnumiem, brīnumiem, kas vēl nav izprasti. Pat visietekmīgākie šīs pasaules cilvēki neatrodas ārpus brīnumdarītāja Dieva varas. Ja tie, kas sadarbojas ar Viņu, veiks savu pienākumu drošsirdīgi un uzticīgi, Dievs pārmainīs arī tos, kuri ieņem atbildīgus amatus — intelektuālos un ietekmīgos. Svētā Gara spēkā daudzi pieņems dievišķos principus.
Ja tiks izskaidrots, ka Kungs sagaida, lai tie būtu Viņa pārstāvji cilvēces ciešanu remdēšanā, daudzi atsauksies un ne tikai savus līdzekļus, bet arī savu līdzjūtību veltīs trūcīgajiem. Tādā veidā viņu prāts novērsīsies no pašu savtīgajām interesēm, un daudzi sevi nodos Kristum. Ar savu ietekmi un līdzekļiem viņi labprāt iekļausies labdarībā kopā ar pazemīgo misionāru, kas bija Dieva palīgs, lai atgrieztu viņus. Pareizi lietojot laicīgo bagātību, viņi sakrās sev “mantu Debesīs, kas nezudīs, kur zaglis nezog, un kodes nesaēd”.
Atgriežoties pie Kristus, daudzi kļūs par instrumentiem Dieva rokā darbam ar viņu pašu aprindu pārstāvjiem. Viņi sapratīs, ka Evaņģēlija izplatīšana viņiem uzticēta darbam ar tādiem ļaudīm, kuriem šī pasaule ir viss. Laiks un nauda tiks ziedoti Dievam, bet dotības un ietekme veltītas dvēseļu mantošanai Kristum.
Tikai mūžība atklās, kas ir paveikts ar šādu kalpošanu — cik daudzas dvēseles, kas kādreiz mocījušās šaubās un nogurušas no pasaulīguma un nemiera, ir vadītas pie lielā Atjaunotāja, kas vēlas izglābt visus pie Viņa nākušos. Kristus ir augšāmcēlies Pestītājs, un zem Viņa spārniem ir dziedināšana.