Pēc tam, kad ir darīts viss iespējamais, lai mācītu trūcīgos palīdzēt pašiem sev, vēl paliek atraitne un bārenis, sirmgalvis, bezpalīdzīgais un slimais, kas prasa rūpes un iejūtību. Pret viņiem nekad nedrīkst izturēties nevērīgi. Dievs pats viņus visus ir nodevis savu izraudzīto namturu žēlastībai, uzticoties viņu mīlestībai un sirsnīgajām rūpēm.
Ticības biedri
“Tad nu, kamēr mums ir laiks, darīsim labu visiem, bet sevišķi ticības biedriem.” (Gal. 6:10)
Kristus savai draudzei ir īpaši uzdevis pienākumu rūpēties par tās trūcīgajiem locekļiem. Viņš pieļauj, lai katrā draudzē būtu trūcīgi ļaudis. Tiem vienmēr jābūt mūsu vidū, un savas draudzes locekļiem Viņš uzdod tiešu atbildību rūpēties par tiem.
Kā uzticīgas ģimenes locekļi rūpējas cits par citu, kalpojot slimajam, atbalstot nevarīgo, mācot nezinošo, audzinot nepieredzējušo, tā arī “ticības biedriem” nemitīgi jārūpējas par bezpalīdzīgajiem un trūcīgajiem. Tiem nekad nedrīkst paiet garām.
Atraitnes un bāreņi
Atraitne un bārenis ir Kunga sevišķo rūpju objekts.
“Bāriņu tēvs un atraitņu aizstāvis
ir Dievs savā svētajā mājoklī.”
“Jo tavs laulāts vīrs ir tavs Radītājs,
tas Kungs Cebaots ir Viņa vārds.
Un tavs Pestītājs ir Israēla Svētais,
Viņu sauc par visas pasaules Dievu.”
“Atstāj Man savus bāriņus,
Es tos uzturēšu pie dzīvības,
tavas atraitnes lai paļaujas uz Mani.”
(Ps. 68:6; Jes. 54:5; Jer. 49:11)
Dažs labs tēvs, kad viņam bija jāšķiras no saviem mīļajiem, ir nomiris, ticībā paļaujoties uz Dieva apsolījumu rūpēties par palicējiem. Kungs nodrošina atraitni un bāreni nevis brīnumaini sūtot mannu no debesīm, nevis sūtot kraukļus aiznest tiem pārtiku, bet gan brīnumainā kārtā no cilvēku sirdīm izraidot savtību un atverot kristīgas mīlestības avotus. Kā dārgu īpašumu Viņš saviem sekotājiem uztic grūtdieņus un sērotājus. Tie pilnībā drīkst pretendēt uz mūsu līdzjūtību.
Ar dzīves ērtībām apgādātos namos, tīnēs un labības klētīs, kas pildītas ar bagātas pļaujas ražu, ar audekliem pildītās noliktavās un mantnīcās glabāto zeltu un sudrabu Dievs ir sagādājis līdzekļus šiem trūcīgajiem. Viņš aicina mūs būt par Viņa Debesu mīlestības balvu dalītājiem.
Daža laba māte atraitne, kam ir mazi bērni bāreņi, viena pati drosmīgi cīnās, nesdama savu dubultslogu, bieži strādādama pāri spēkiem, lai tikai paturētu savus mazuļus pie sevis un tos apgādātu. Viņai atliek maz laika bērnu audzināšanai un pamācīšanai, maz izdevību sagādāt tiem apstākļus, kas darītu gaišāku bērnu dzīvi. Viņai nepieciešams iedrošinājums, līdzjūtība un patiesa palīdzība.
Dievs aicina mūs, cik iespējams, aizstāt šiem bērniem trūkstošo tēva gādību. Palīdziet viņiem jebkurā iespējamā veidā, nestāviet malā, nesūdzieties par viņu kļūdām, nepārmetiet par neērtībām, ko tie rada. Centieties palīdzēt rūpju nomāktajai mātei. Atvieglojiet viņas nastas.
Ir vēl arī daudz bērnu, kuriem nemaz nav bijis vecāku vadības un kristīgas mājas audzinošās ietekmes. Kristiešiem jāatver savas sirdis un nami šiem bezpalīdzīgajiem. Darbu, ko Dievs viņiem ir uzticējis kā personisku pienākumu, nevajag nodot kādai labdarības iestādei vai gaidīt pasaules žēlastības dāvanas. Ja šiem bērniem nav radinieku, kas spētu par viņiem rūpēties, draudzes locekļiem jānodrošina tiem mājvieta. Mūsu Radītājs ir noteicis, ka cilvēkiem jāapvienojas ģimenēs un bērna raksturs vislabāk attīstās kristīgas mājas mīlestības gaisotnē.
Daudzi bezbērnu pāri darītu labi, rūpēdamies par citu bērniem. Lai viņi savu uzmanību pievērš mazuļiem, kuru raksturus iespējams veidot pēc dievišķās līdzības, nevis rūpējas par iemīļotiem dzīvniekiem, izšķiežot cilvēkiem paredzēto mīlestību gādībā par jaukajiem, tomēr mēmajiem radījumiem. Padomājiet, cik daudzus no šiem bērniem jūs varētu izaudzināt saskaņā ar Kunga norādījumiem un pamācībām. Tad jūs arī paši gūtu svētības un gandarījumu.
Vecie ļaudis
Arī vecie ļaudis ilgojas pēc ģimenes siltuma. Viņi zaudētā pavarda izjūtu vislabāk atgūtu namā, kur mīt brāļi un māsas Kristū. Viņi sajustu, ka vēl ir noderīgi, ja varētu darboties līdzi ģimenes interesēs un palīdzēt mājas solī. Ļaujiet viņiem saprast, ka šī palīdzība tiek novērtēta, ka vēl ir kaut kas, ar ko viņi var pakalpot citiem. Tas iepriecinās viņu sirdis un piešķirs dzīvei nozīmi.
Cik vien iespējams, ļaujiet tiem, kuru sirmās galvas un nedrošie soļi rāda, ka drīz noslēgsies viņu mūža loks, atrasties draugu un radinieku sabiedrībā. Lai viņi piedalās dievkalpojumos kopā ar tiem, kurus agrāk ir pazinuši un mīlējuši, lai viņiem kalpo un par viņiem rūpējas mīļas un saudzīgas rokas.
Katras ģimenes locekļiem vajadzētu uzskatīt par savu pienākumu, ja vien iespējams, rūpēties par saviem radiniekiem. Ja tas nav iespējams, šis pienākums pāriet draudzes rūpju lokā, un tas jāpieņem gan kā privilēģija, gan kā pienākums. Visiem, kuriem ir Kristus gars, būs sirsnīga attieksme pret vājo un padzīvojušo.
Mūsu mājās šo nevarīgo klātbūtne ir dārga izdevība sadarboties ar Kristu Viņa žēlsirdības kalpošanā un raksturu veidošanā pēc Viņa parauga. Veco un jauno kopējai sadzīvei ir liela svētība. Jaunie var raidīt saulstarus veco cilvēku sirdīs un dzīvē. Tiem, kuru dzīves solis kļūst arvien vājāks, ir nepieciešama saskarsme ar cerību pilno un dzīvespriecīgo jaunatni. Savukārt jaunajiem var nākt par labu sirmo ļaužu gudrība un pieredze. Vairāk par visu citu viņiem nepieciešams mācīties nesavtīgi kalpot. Nenovērtējama svētība dažā labā ģimenē būtu to klātbūtne, kam vajadzīga līdzjūtība, iecietība un mīloša pašuzupurēšanās. Tā darītu jaukāku un pilnīgāku mājas dzīvi, izraisītu gan vecajos, gan jaunajos tādas kristīgās īpašības, kas tiem piešķirtu dievišķo skaistumu un bagātinātu ar nezūdošām Debesu vērtībām.
Rakstura pārbaude
“Jo nabagi ir arvien pie jums,” sacīja Kristus, “un, kad gribat, jūs tiem varat labu darīt.” “Tīra un neapgānīta kalpošana Dieva Tēva priekšā ir šī: pieskatīt bāriņus un atraitnes viņu bēdās, sevi no pasaules pasargāt neapgānītu.” (Marka 14:7; Jēk. 1:27)
Kristus pārbauda tos, kas sevi uzskata par Viņa sekotājiem, likdams dzīvot viņu vidū no šo ļaužu rūpēm atkarīgajiem bezpalīdzīgajiem un trūcīgajiem. Savu patieso mīlestību pret Kristu mēs pierādām, mīlot Viņa trūcīgos bērnus un kalpojot tiem. Tos neievērojot, mēs padarām sevi par viltus mācekļiem, svešiem Kristum un Viņa mīlestībai.
Ja būtu darīts viss iespējamais, ģimenēs nodrošinot mājvietu bāreņiem, arī tad vēl paliktu daudzi, kam vajadzīga aprūpe. Viņu vidū ir tādi, kam piemīt iedzimts ļaunums. Viņi šķiet bezcerīgi, ir nepievilcīgi, samaitāti, taču arī viņi ir atpirkti Kristus asinīs, un Viņa acīs ir tikpat dārgi kā mūsu mazuļi. Ja viņiem netiks sniegta palīdzīga roka, viņi uzaugs neizglītoti un nogrims ļaunumā un noziegumos. Daudzus šādus bērnus varētu glābt bāreņu patversmes.
Lai šādas iestādes būtu ietekmīgākas, tās vajadzētu iekārtot pēc kristiešu mājas parauga. Lielu patversmju vietā, kas spēj uzņemt daudzus, labāk iekārtot nelielas iestādes dažādās vietās. Tām vajadzētu būt nevis kādā mazpilsētā vai lielpilsētā, vai tuvu tām, bet laukos, kur varētu apstrādāt zemi un bērnus saistīt pie dabas; tad viņi apgūtu darba teicamās iemaņas.
Šādu namu vadītājiem jābūt augstsirdīgiem, kulturāliem cilvēkiem, kuri ir gatavi uzupurēties citu labā, uzņemoties šo darbu Kristus mīlestības virzīti un audzinot bērnus Viņam par godu. Daudzi bezpajumtnieki un atstumtie, baudījuši šādas rūpes, varētu kļūt par derīgiem sabiedrības locekļiem, kas godina Kristu, vēlāk arī paši svētīgi palīdzot citiem.
Daudzi neatzīst taupību, izprotot to kā skopumu un šaursirdību. Taču taupība ir savienojama ar vislielāko devīgumu. Patiešām, bez taupības nav iespējama patiesa devība. Mums jātaupa, lai varētu dot.
Bez pašaizliedzības nav iespējama patiesa devība. Tikai īstenojot vienkāršu, upurēties spējīgu un ļoti taupīgu dzīvesveidu, spējam veikt mums, kā Kristus pārstāvjiem, paredzēto darbu. No sirdīm jāizravē lepnība un pasaulīga godkāre. Visā mūsu darbībā jāīsteno Kristus dzīvē atklātā nesavtība. Uz savu māju sienām, gleznām un mēbelēm mums jālasa: “Nabagus, kas bez pajumtes, uzņem savā namā.” Uz mūsu drēbju skapja mums jālasa it kā ar Dieva pirkstu rakstītus vārdus: “Kailus apģērb.” Ēdamistabā uz galda, kas klāts bagātīgiem ēdieniem, mums būtu jāredz uzraksts: “Vai ne tā? Kad tu savu maizi lauz izsalkušam.” (Jes. 58:7)
Mums ir pieejami tūkstošiem veidu, kā būt derīgiem. Bieži vien mēs gaužamies par līdzekļu trūkumu, bet, ja kristieši būtu patiesi dedzīgi, viņi spētu pavairot savus krājumus tūkstoškārt. Ceļu mūsu derīgumam aizšķērso patmīlība un savu iegribu apmierināšana.
Cik daudz līdzekļu tiek izdots par lietām, kas ir tikai elki, par lietām, kas saista domas, laiku un spēkus, kurus vajadzētu ziedot augstākiem mērķiem! Cik daudz naudas tiek izšķiests par elegantiem namiem un mēbelēm, savtīgām izpriecām, bagātiem un neveselīgiem ēdieniem, kaitīgu iegribu apmierinājumiem! Cik daudz izšķērdēts dāvanām, kas nedod nekādu svētību! Tā saucamie kristieši par nevajadzīgām, bieži pat kaitīgām lietām šodien izdod vairāk, daudzkārt vairāk līdzekļu nekā dvēseļu glābšanai no pazušanas.
Daudzi, kas sevi uzskata par kristiešiem, par savu apģērbu izdod tādas summas, ka nevar kaut ko ietaupīt citu vajadzībām. Viņi domā, ka katrā ziņā ir vajadzīgi grezni rotājumi un dārgi tērpi, aizmirstot par to vajadzībām, kas tikai ar grūtībām var nodrošināt sev pat visvienkāršāko apģērbu.
Manas māsas, ja savu ģērbšanās veidu jūs saskaņotu ar Bībeles principiem, jums būtu pārpilnība, ar ko palīdzēt savām trūcīgākajām māsām. Jūs izbrīvētu ne vien līdzekļus, bet arī laiku, un tas ir visvajadzīgākais. Ir daudzas sievietes, kurām jūs varat palīdzēt ar saviem ierosinājumiem, savu gaumi un prasmi. Rādiet tām, kā ģērbties vienkārši un tomēr pievilcīgi. Daža laba sieviete neaiziet uz dievnamu, jo viņas novalkātais, nepiemērotais apģērbs ir pārsteidzošā pretstatā ar citu tērpiem. Daža laba jūtīga dvēsele sevī nes rūgtu pazemojumu un netaisnību tieši šī kontrasta dēļ. Dažreiz tas ir arī iemesls, kādēļ viens otrs sāk apšaubīt reliģijas patiesumu un nocietina savu sirdi pret Evaņģēliju.
Kristus mūs lūdz: “Salasiet drusciņas, lai nekas nepazūd.” Tajā pašā laikā, kad tūkstoši ik dienas iet bojā no bada, asinsizliešanas, ugunsgrēkiem un citām nelaimēm, ikvienam labvēlim jāraugās, lai nekas netiek izputināts un nevajadzīgi izšķērdēts, ar ko varētu palīdzēt kādam nelaimē nonākušam cilvēkbērnam.
Ir nepareizi izniekot mūsu laiku un mūsu domas. Mēs zaudējam no sava laika katru brīdi, ko veltām savai patikai. Ja pareizi novērtētu un izmantotu ik mirkli, mums laika pietiktu visam, — laika, ko nepieciešams lietot sevis vai citu cilvēku labā. Ikvienam kristietim jālūdz gudrība no Dieva, kā labāk iedalīt savu laiku un naudu, kā neizšķērdēt spēkus un nepalaist garām izdevības. “Bet, ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots.” (Jēk. 1:5)
“Dodiet, tad jums taps dots”
“Dariet labu un aizdodiet, atmaksu negaidīdami, un tad jūsu alga būs liela, un jūs būsit Visaugstākā bērni; jo Viņš ir laipnīgs pret nepateicīgajiem un ļaunajiem.” (Lūk. 6:35)
“Kas dod nabagam, tam nekā netrūks, bet, kas savas acis no nabaga novērš, dabūs dzirdēt daudz lāstu.” (Sal. pam. 28:27)
“Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī.” (Lūk. 6:38)