Ja trūcīgie, kas tagad pārpilda pilsētas, varētu atrast mājvietas laukos, tie ne tikai nopelnītu iztiku, bet iegūtu veselību un līdz šim neiepazītu laimi. Šo cilvēku pašreizējā dzīves daļa mēdz būt smags darbs, trūcīgs uzturs, galēja taupība, nepārtrauktas grūtības, nabadzība un netīrība. Kādas gan viņi gūtu svētības lauku klusuma mierā un skaidrībā, ja tie atstātu pilsētas ar šajās vietās valdošajiem vilinājumiem uz ļaunu, kņadu un noziegumiem, postu un nekrietnību.
Daudziem pilsētniekiem nav pat zaļas zālītes, pa kuru pabradāt basām kājām, un gadu no gada viņiem jāraugās uz netīriem pagalmiem un šaurām ielām, mūra sienām un ietvēm, putekļu un dūmu aizklātām debesīm. Ja viņiem būtu iespējams dzīvot kādā lauku apvidū, ko ieskauj zaļas pļavas, kalni un strauti, skaidras debesis un svaigs, tīrs lauku gaiss, tas līdzinātos gandrīz vai brīnumam.
Pārtraukuši iepriekšējos sakarus ar ļauniem cilvēkiem un atkarību no tiem, šķirti no pasaulīgajiem, samaitājošajiem netikumiem, ieradumiem un uztraukumiem, viņi kļūtu daudz tuvāki dabai un arī Dieva klātbūtni izjustu tiešāk. Cilvēki saprastu, ka ir atkarīgi no Viņa. Dabas norisēs viņi sadzirdētu Dieva balsi, kas runā ar sirdi par mieru un mīlestību; prāts, dvēsele un miesa atsauktos dziedinošajam, dzīvību dodošajam spēkam.
Kad šādi cilvēki sāk strādāt un kļūst neatkarīgi, ļoti daudziem vajadzīgs atbalsts, iedrošinājums un pamācības. Ir daudzas trūcīgas pilsētnieku ģimenes, kur vispiemērotākais misijas darbs būtu, ja palīdzētu tām iekārtoties laukos un iemācītu, kā zeme var nodrošināt iztiku.
Vajadzība pēc šādas palīdzības un mācības nav vienmēr saistīta ar pilsētu. Pat laukos, ar visām to iespējām labākai dzīvei, daudzi cilvēki ir lielā trūkumā. Veselas ļaužu grupas nav apguvušas amatus un higiēnas principus. Ģimenes dzīvo būdās, kurās nav piemērotu mēbeļu, bez kārtīga apģērba, bez darbarīkiem, bez grāmatām, bez ērtībām un kulturālas izglītošanās iespējām. Nesaprātīgās, vājās un kroplīgās dvēselēs mājo ļaunās iedzimtības un nepareizu ieradumu sekas. Šie ļaudis jāmāca no pašiem pamatiem. Viņu dzīve ir bijusi nemākulīga, bezdarbīga un samaitāta, tādēļ viņiem jāmāca pareizi ieradumi.
Kā šos cilvēkus atmodināt nepieciešamībai laboties? Kā viņos iekvēlināt ilgas pēc augstākiem dzīves ideāliem? Kā viņiem palīdzēt piecelties? Ko darīt, ja nabadzība ir tik nomācoša un ar to jācīnās katrā solī? Protams, šie ir ļoti smagi jautājumi, jo nepieciešams pamatīgs, grūts darbs. Vajadzīgā labošanās nenotiks nekad, ja vīriem un sievām nepalīdzēs ārpus viņiem esošs spēks. Tāds ir Dieva nolūks, lai bagātie un nabagie tiktu cieši saistīti ar līdzjūtības un palīdzības saitēm. Tiem, kam ir līdzekļi, talanti un iespējas, jāizmanto šīs dāvanas par svētību citiem cilvēkiem.
Kristīgie lauksaimnieki var veikt patiesu misijas darbu, palīdzot trūcīgajiem atrast mājas laukos, mācot tos, kā apstrādāt zemi un daloties gudrībā, kā panākt zemes auglību. Māciet tiem lietot lauksaimniecības tehniku, audzēt dažādas kultūras, stādīt un rūpēties par augļu dārziem!
Daudzi zemkopji savas nezināšanas dēļ nenodrošina pietiekamus ienākumus. Viņu augļu dārzi nav pareizi aprūpēti, labība nav iesēta savlaicīgi, zeme apstrādāta pavirši. Savas neveiksmes viņi attaisno ar zemes neauglību. Tā nepatiesi tiek nopelta zeme, kas, pareizi kopta, dotu pietiekamu ražu. Neprasmīgi plāni, neizdarība, nevērība pret labām metodēm skaļi sauc pēc reformas.
Piemērotas metodes jāmāca visiem, kas grib tās apgūt. Ja kāds nevēlas, ka jūs stāstāt par progresīvām idejām, māciet bez vārdiem, ar paraugu. Kāpiniet savā zemē audzēto lauksaimniecības kultūru ražību. Kad vien varat, izsakiet saviem kaimiņiem kādu pamācošu vārdu; lai raža ir tā, kas pārliecina par labu metožu vērtīgumu. Parādiet, ko var dot pienācīgi apstrādāta zeme.
Uzmanība pievēršama arī dažādu rūpniecības nozaru attīstīšanai, lai nabadzīgās ģimenes varētu atrast piemērotu nodarbošanos. Galdniekiem, kalējiem un ikvienam, kas prot kādu derīgu darbu, jājūt atbildība mācīt nepratējus un palīdzēt bezdarbniekiem.
Sievietēm, tāpat kā vīriešiem, paveras plašs darba lauks, kalpojot trūcīgajiem. Ir vajadzīga gan prasmīgas virējas, gan mājkalpotājas, gan šuvējas un aukles palīdzība. Nabadzīgajām ģimenēm jāmāca gatavot ēdienu, darināt un salabot savu apģērbu, rūpēties par slimniekiem un pareizi apkopt māju. Zēniem un meitenēm rūpīgi jāmāca kāds derīgs amats vai profesija.
Misionāru ģimenes
Misionāru ģimenēm vajag apmesties neiekoptās vietās. Lai lauksaimnieki, finansisti, celtnieki un tie, kas prot dažādus amatus un arodus, dodas uz novārtā pamestiem laukiem uzlabot augsni, dibināt rūpniecības uzņēmumus, celt vienkāršas mājas un palīdzēt kaimiņiem.
Neapstrādāto, mežonīgo vidi Dievs ir darījis jauku, ieliekot tajā skaistas lietas visnepievilcīgāko vidū. Mēs esam aicināti darīt šo darbu. Par Dieva dārzu var kļūt pat tuksnešains apvidus, kur it kā nav daudzsološu izredžu.
“Tanī dienā kurlie dzirdēs grāmatas vārdus,
un aklo acis varēs raudzīties ārā no krēslas un tumsas,
nelaimīgie un pazemīgie priecāsies tā Kunga priekšā,
un nabagie un niecīgie cilvēku starpā gavilēs par Israēla Svēto.”
(Jes. 29:18,19)
Vislabāk trūcīgajiem mēs varam palīdzēt praktiskajā darbā. Parasti tie, kuri nav pieraduši strādāt, kuriem nav amata iemaņu, nav nepieciešamās neatlaidības, taupības un pašaizliedzības, neprot saimniekot. Bezrūpības un pareiza sprieduma trūkuma dēļ bieži vien tiek izniekots tas, kas varētu nodrošināt ģimenei mājīgumu un ērtības, ja tiktu apdomīgi un taupīgi izmantots. “Nabadzīgo vagās ir daudz barības, bet tie no pārtikušajiem, kas rīkojas netaisni, iet bojā.” (Sal. pam. 13:23)
Dodot trūcīgajiem, mēs diemžēl varam iemācīt viņiem arī atkarību. Tāda došana atbalsta savtību un bezpalīdzīgumu. Tā veicina slinkumu, izšķērdību un nesātību. Nevienam cilvēkam, kas pats var nopelnīt iztiku, nav tiesību būt atkarīgam no citiem. Sakāmvārdā “Pasaule man ir parādā iztiku” ir pamatojums maldiem, krāpšanām un laupīšanām. Pasaule nav parādā iztiku nevienam cilvēkam, kurš spēj strādāt un apgādāt pats sevi.
Īsta labdarība māca cilvēkus palīdzēt pašiem sev. Ja kāds pienāk pie mūsu durvīm lūgt pārtiku, nevajag viņu raidīt projām izsalkušu; viņa nabadzība var būt nelaimes sekas. Patiesa labestība tomēr nozīmē vairāk nekā tikai dāvanas. Tā nozīmē neviltotu ieinteresētību citu labklājībā. Vajadzētu censties saprast nabadzīgo un nelaimīgo vajadzības un sniegt vispiemērotāko palīdzību. Uzmanības, laika un savu pūļu veltīšana ir daudz vērtīgāka nekā tikai naudas iedošana. Tā ir vispatiesākā labdarība.
Tie, kas būs iemācīti paši nopelnīt sev iztiku, drīz vien to arī pozitīvi novērtēs. Mācīdamies rūpēties par sevi, viņi kļūs ne tikai patstāvīgi, bet spēs palīdzēt arī citiem. Māciet dzīves pienākumu svarīgumu tiem, kas iznieko savas izdevības! Atklājiet viņiem, ka Bībeles reliģija nekad nepadara cilvēkus par sliņķiem. Kristus vienmēr ir atbalstījis strādīgumu. “Ko jūs visu dienu šeit stāvat bez darba?” Viņš sacīja bezdarbīgajiem. “Man nākas strādāt (..), kamēr ir diena; nāk nakts, kad neviens nevar strādāt.” (Mat. 20:6; Jāņa 9:4)
Kristiešiem ir dota priekšrocība sniegt pasaulei liecību par savu mājas dzīvi, savām ieražām, praksi un kārtību, par to, ko Evaņģēlijs var darīt labu tā sekotājiem. Uz šo pasauli Kristus nāca rādīt mums piemēru tam, par ko arī mēs varam kļūt. No saviem sekotājiem Viņš gaida, lai viņi visās dzīves jomās būtu korektuma paraugs. Viņš vēlas, lai dievišķais pieskāriens būtu redzams ārējās lietās un praktiskā rīcībā.
Mūsu mītnēm un apkārtnei jābūt par paraugu citiem, lai palīdzētu veikt uzlabojumus, lai čaklums, sakoptība, gaume un skaistums aizstātu nolaidību, netīrību, bezgaumību un nekārtību. Ar savu dzīvi un priekšzīmi mēs varam citiem palīdzēt izprast nepievilcīgo viņu raksturos un apkārtnē, kā arī kristīgā laipnībā atbalstīt un mudināt domāt radoši. Interesējoties par viņiem, mums radīsies arī izdevības pamācīt, kā viņi labāk var izmantot savu enerģiju.
Cerība un drosme
Bez drosmes un neatlaidības mēs nespējam sasniegt neko. Sakiet cerību un iedrošinājuma vārdus grēcīgajiem un mazdūšīgajiem. Ja ir vajadzība, sniedziet taustāmus jūsu ieinteresētības pierādījumus, palīdzot viņiem grūtībās. Tiem, kuriem ir stingrāks un neatlaidīgāks raksturs, jāatceras, ka viņi paši vēl pieļauj kļūdas daudzās lietās un ikvienam ir sāpīgi, ja viņa kļūdas izceļ un nemitīgi norāda uz kādu augstu standartu, kas katrā ziņā jāievēro. Atcerieties — laipnība sasniegs vairāk nekā kritika. Mācot citus, ļaujiet saprast, ka jūs vēlat viņiem sasniegt visaugstāko pakāpi un esat gatavi palīdzēt. Ja cilvēkam kādā ziņā neveicas, nesteidzieties to tūdaļ nosodīt.
Vienkāršība, pašaizliedzība un taupība ir svarīgas mācības, kas mazturīgajiem bieži šķiet grūtas un nevēlamas. Pasaules gars un piemērs pastāvīgi izraisa un veicina lepnību, patiku izrādīties, pašapmierinātību, izšķērdību un bezdarbību. Šie ļaunumi tūkstošus noved nabadzībā un vēl vairākus tūkstošus kavē izrauties no bojāejas un nelaimēm. Kristiešiem trūcīgie jāiedrošina pretoties šīm tieksmēm.
Pasaulē Jēzus atnāca pazemībā. Viņa izcelsme bija necila. Debesu Majestāte, godības Ķēniņš, eņģeļu pulku Pavēlnieks pats pazemojās, lai pieņemtu cilvēka dabu, un tad izvēlējās trūkuma un pazemojuma dzīvi. Viņam nebija lielāku priekšrocību kā trūcīgajiem. Darbs, grūtības un trūkums bija katras Viņa dzīves dienas daļa. “Lapsām ir alas,” Viņš teica, “un putniem apakš debess — ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur nolikt savu galvu.” (Lūk. 9:58)
Jēzus netiecās pēc cilvēku apbrīna vai aplausiem. Viņš nekomandēja nevienu armiju. Viņš nevaldīja nevienā laicīgā valstī. Viņš necentās iegūt bagātnieku labvēlību un pasaules godu. Viņš nepieprasīja nekādu vietu tautas vadoņu vidū, bet mita pie zemajiem. Sabiedrības augstajiem apbalvojumiem Viņa acīs nebija vērtības. Viņš neievēroja dzimušus aristokrātus, bagātību, laicīgos talantus, mācītos, viņu stāvokli sabiedrībā un kārtu.
Viņš bija Debesu Valdnieks, tomēr savus mācekļus neizraudzījās no bauslības mācītāju, virsnieku, rakstu mācītāju vai farizeju vidus. Viņš tiem pagāja garām, jo tie lepojās ar savu izglītību un stāvokli sabiedrībā. Viņus bija saistījušas dažādas tradīcijas un māņticības. Viņš, kas spēja lasīt visu sirdis, izraudzīja pazemīgos, mācīties gatavos zvejniekus. Viņš ēda kopā ar muitniekiem un grēciniekiem un uzturēja ciešas attiecības ar vienkāršajiem ļaudīm nevis tādēļ, lai kļūtu zems un laicīgs kopā ar tiem, bet gan tādēļ, lai ar mācību un piemēru parādītu pareizos dzīves principus un atbrīvotu tos no pasaulīguma un samaitātības.