Ir augstsirdīgi vīri un sievas, kas ļoti norūpējušies par maznodrošināto stāvokli un domā, kā rast līdzekļus viņu apstākļu uzlabošanai. Kā palīdzēt bezdarbniekiem un bezpajumtniekiem, lai tos sasniegtu Dieva paredzētās rūpes un svētības, lai tie dzīvotu tādu dzīvi, kādu Viņš nolēmis visiem cilvēkiem. Tas ir nopietns jautājums, uz kuru daudzi cenšas rast atbildi. Taču pat izglītotāko ļaužu un valstsvīru vidū maz ir tādu, kas izprastu sabiedrības pašreizējā stāvokļa iemeslus. Tie, kuru rokās atrodas valdības groži, nespēj atrisināt nabadzības, trūkuma un pieaugošās noziedzības problēmas. Veltīgi viņi cenšas nostiprināt darījumu operācijas uz drošāka pamata.
Ja cilvēki vairāk vērības veltītu Dieva Vārda mācībai, viņi atrastu šo mulsinošo problēmu risinājumus. Par darbu un trūcīgo cilvēku stāvokļa atvieglošanu daudz varētu mācīties no Vecās Derības.
Dieva plāns Israēlam
Dieva plāns bija tāds, ka katrai israēliešu ģimenei laukos jābūt mājai un apstrādājamai zemei. Tā tika nodrošināta iztika un rasts pamudinājums derīgai, darbīgai un patstāvīgai dzīvei. Cilvēki nekad nav izgudrojuši neko labāku par šo plānu. Pasaule tomēr novērsās no tā, tādēļ šodien visur vērojama nabadzība un posts.
Israēlam apmetoties Kānaānā, zemi sadalīja visas tautas starpā, tikai levīti, būdami svētnīcas kalpotāji, nesaņēma vienādu daļu. Ciltis skaitīja pēc dzimtām, un katrai dzimtai, atbilstoši tās locekļu skaitam, tika iedalīts mantojums.
Lai gan kāds uz zināmu laiku varēja atdot savu īpašumu, tas nekad nevarēja iztirgot savu bērnu mantojumu. Ja tas spēja atpirkt savu zemi, tad katrā laikā varēja to darīt. Parādi tika atlaisti katru septīto gadu, bet piecdesmitajā jeb gaviļu gadā visu zemes īpašumu atguva sākotnējais īpašnieks.
“Un zemi lai neviens nepārdod par dzimtīpašumu,” bija Kunga norādījums, “zeme pieder Man, bet jūs esat svešinieki un piemājotāji pie Manis. Tāpēc visā jums piederīgā zemē jums jāatļauj zemes izpirkšana. Ja tavs brālis panīkst un grib ko pārdot no savas zemes, tad lai kāds viņa tuvs radinieks nāk viņam par izpircēju un to izpērk, ko viņa brālis pārdevis. Bet, ja (..) viņa roka ir spējīga rast to maksu, kas izpirkšanai ir vajadzīga, (..) lai viņš pats atgriežas savā īpašumā. Bet, ja viņa rocība nesniedzas tik tālu, cik viņam nāktos tam atdot, tad pārdotais īpašums lai paliek pircēja rokā līdz gaviļu gadam.” (3. Moz. 25:23–28)
“Un jums jāsvētī piecdesmitais gads un jāpasludina tanī zemē visiem tās iedzīvotājiem atlaišana brīvībā, tas lai jums ir gaviļu gads, un jūs ikviens atgūsit atpakaļ savu īpašumu, un ikviens atgriezīsies savā ciltī.” (10. pants)
Tā katrai ģimenei tika nodrošināts savs īpašums un sagādāta garantija pret ārkārtēju bagātību vai nabadzību.
Amata mācīšana
Amata mācīšanu Israēlā uzskatīja par pienākumu. No katra tēva prasīja, lai tas saviem dēliem iemācītu kādu derīgu amatu. Visievērojamākie vīri Israēlā bija izcili amatnieki. Ikvienai sievietei svarīga bija mājturības prasme. Augstas kārtas sievietēm zināšanas šajā jomā bija goda lieta.
Praviešu skolās mācīja dažādus amatus, un daudzi audzēkņi sevi uzturēja ar savu darbu.
Attieksme pret trūcīgajiem
Tāda kārtība tomēr neiznīcināja nabadzību, jo Dieva plāns neparedzēja, lai nabadzība pilnīgi izzustu. Tas bija viens no Viņa līdzekļiem, kā veidot ļaužu raksturus: “Un tur, tanī zemē, netrūks arī nabagu,” Viņš saka, “tāpēc Es tev pavēlu un saku: atvērdams atveri savu roku savam brālim, kas top spaidīts un ir nabags tavā zemē!” (5. Moz. 15:11)
“Kad tavā starpā būs kāds nabags vīrs, viens no taviem tautas brāļiem, kādos tavos vārtos tavā zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, tad neapcietini savu sirdi un neaizslēdz savu roku sava nabaga brāļa priekšā, bet atvērdams atveri viņam savu roku un aizdodams aizdod viņam tik, cik viņam vajag trūcībā.” (7., 8. pants)
“Bet, ja tavs brālis panīkst un viņa roka gurst un zemē noslīd tev līdzās, tad satver to stingri ar savu roku, un lai tas būtu vai svešinieks, vai piedzīvotājs, palīdzi viņam, ka viņš var dzīvot pie tevis.” (3. Moz. 25:35)
“Un, kad jūs pļaujat savas zemes ražu, tad tev nebūs pilnīgi nopļaut sava tīruma stūrus.” “Kad tu labību pļausi savā tīrumā un aizmirsīsi kūlīti tīrumā, tad tev nebūs atgriezties, lai to paņemtu (..). Kad tu savu olīvu koku nopurināsi, tad tev nav zari otrreiz jāpārlūko (..). Un, kad tu lasīsi ogas savā vīna kalnā, tad tev nebūs tās vēlreiz lasīt, bet lai tās paliek svešiniekam, bārenim un atraitnei.” (3. Moz. 19:9; 5. Moz. 24:19–21)
Nevienam nav jābaidās, ka labestība to novedīs trūkumā. Paklausība Dieva baušļiem radīs labklājību. “Tādēļ tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētīs visā tavā darbā un visās lietās, kur tu savu roku pieliksi.” “Tu aizdosi daudzām tautām svētību, bet pats neaizņemsies, un tu gan valdīsi pār daudzām tautām, bet viņām pār tevi nebūs valdīt.” (5. Moz. 15:10,6)
Darījumu principi
Dieva Vārds neatbalsta tādu politiku, kas vienu ļaužu šķiru dara bagātu, apspiežot un sagādājot ciešanas citai. Visos mūsu darījumos Svētie Raksti māca mūs iedomāties sevi to cilvēku vietā, ar kuriem mums ir bijuši kādi darījumi, un nerūpēties tikai par savām interesēm, bet aizdomāties arī par citu vajadzībām. Tas, kurš izmanto cita nelaimi, lai gūtu sev labumu, un cenšas nopelnīt otra vājības vai nezināšanas dēļ, pārkāpj Dieva Vārda principus un baušļus.
“Nepārgrozi svešinieka un bāreņa tiesu un neņem ķīlā atraitnes drēbes.” “Kad tu kaut ko aizdod savam tuvākam uz parādu, tad tev nebūs iet viņa namā, lai ņemtu kādu ķīlu. Bet tu paliec ārā stāvot, un lai tas vīrs, kuram tu uz parādu aizdod, pats ieiet savā namā un iznes tev ārā ķīlu. Taču, ja viņš ir nabags, tad tev nebūs ar viņa ķīlu apgulties.” “Ja tu ņem ķīlu un paturi sava kaimiņa mēteli, tad, pirms saule norietējusi, dod to tam atpakaļ, jo tas ir viņa vienīgais apsegs (..), tanī viņš būtu gulējis; un, kad viņš kliegs uz Mani, tad Es to paklausīšu, jo Es esmu žēlsirdīgs.” “Tad nu, ja tu ko pārdosi savam tuvākam, vai arī tu kaut ko no tava tuvāka pērc, tad nedariet viens otram pāri.” (5. Moz. 24:17,10–12; 2. Moz. 22:25,26 (Glika tulk. 26,27); 3. Moz. 25:14)
“Nedariet tiesā netaisnību nedz ar olekti, nedz ar svaru, nedz ar tilpuma mēru.” “Tev nebūs divējādus atsvarus turēt savā somā — lielus un mazus, Tev nebūs turēt savā namā divējādu labības mēru — lielu un mazu.” “Jums būs turēt taisnu svaru, atsvari lai ir pareizi, arī taisnus labības un šķidruma mērus.” (3. Moz. 19:35; 5. Moz. 25:13,14; 3. Moz. 19:36)
“Dod tam, kas tevi lūdz, un neatsakies, ja kas no tevis grib aizņemties.” “Bezdievīgais ņem uz parāda un neatdod; bet taisnais ir žēlsirdīgs un devīgs.” (Mat. 5:42; Ps. 37:21)
“Dod mums padomu! Esi mums par starpnieku! Dari savu ēnu tumšu kā nakti pašā dienas vidū! Paslēp izdzītos, neizdod ienaidniekam bēgļus! Lai mani (..) bēgļi nometas pie tevis, esi tiem par patvērumu no vajātāja!” (Jes. 16:3,4)
Dzīves plāns, ko Dievs deva Israēlam, bija paredzēts kā mācību stunda visai cilvēcei. Ja šos principus mūsdienās ievērotu, pasaule izskatītos gluži citāda!
Cietējiem un trūcīgajiem ir vēl daudz vietu plašajā dabā, kur tie var atrast mājvietu. Tās klēpī ir pietiekami daudz krājumu, lai apgādātu tos ar uzturu. Tā glabā sevī svētības visiem, kam ir drosme, griba un izturība iegūt šīs bagātības.
Zemes apstrāde, nodarbošanās, ko Dievs noteica cilvēkam Ēdenē, paver darbības lauku, kurā daudziem ir izdevība gūt eksistences līdzekļus.
“Cerē uz to Kungu un dari labu! Paliec savā zemē un dzīvo ar godu.” (“Uzturies ar uzticību”, Glika tulk.) (Ps. 37:3)
Zemi varētu apstrādāt tūkstoši un desmiti tūkstoši cilvēku, kuri pārpilda pilsētas, meklēdami kādu izdevību mazliet nopelnīt. Daudzos gadījumos šī niecīgā alga pat netiek izlietota maizes iegādei, bet gan nolikta uz dzērienu pārdevēja letes, lai iegūtu to, kas samaitā dvēseli un miesu.
Daudzi uzskata darbu par vergošanu un drīzāk cenšas nopelnīt iztiku ar viltību, nevis ar godīgu darbu. Šī tieksme — iegūt iztiku bez darba — atver durvis gandrīz neierobežotam pagrimumam, netikumiem un noziegumiem.
Pilsētu graustu rajoni
Lielpilsētās ļoti daudz cilvēku bauda mazāk ievērības un rūpju nekā dažkārt mājdzīvnieki. Padomājiet par kopā saspiestajām ģimenēm nožēlojamos īres namos, no kuriem daudzos ir tumši pagraba dzīvokļi, kas ož pēc mitruma un netīrumiem. Šajās nožēlojamajās vietās bērni dzimst, uzaug un nomirst. Viņi neredz nekā no tā dabas skaistuma, kuru Dievs ir radījis, lai iepriecinātu cilvēku un radītu dvēselē garīgu pacēlumu. Noplīsuši un pusbadā viņi dzīvo netikumu un samaitātības vidū, viņu raksturus veido nelietība un visapkārt esošais grēks. Dieva vārdu bērni dzird tikai zaimos. Viņu ausīs skan neķītra valoda, lāsti un nievas. Alkohola un tabakas tvaiki, pretīgas smakas un morāla degradācija samaitā viņu prātus. Tā daudzi tiek mācīti kļūt par noziedzniekiem un ienaidniekiem sabiedrībai, kas viņus pametusi postam un pilnīgam pagrimumam.
Ne visi trūcīgie pilsētu graustu rajonos pieder šai šķirai. Arī dievbijīgi vīri un sievas ir nonākuši nabadzības dziļumos slimību, nelaimes gadījumu, kā arī negodīgu intrigu dēļ, ar kurām nodarbojas tie, kas dzīvo, izmantojot citus cilvēkus. Daudzi taisnīgie un godīgie kļūst nabagi, jo viņiem nav vajadzīgo darba prasmju. Nezināšanas dēļ viņi nespēj cīnīties ar dzīves grūtībām. Nonākuši pilsētās, viņi bieži nevar atrast nodarbošanos. Ļaunu skatu un skaņu apņemti, viņi ir pakļauti briesmīgām kārdināšanām. Ieplūdušus pūlī un bieži ierindotus starp samaitātajiem un degradētajiem, viņus no dziļākas pagrimšanas šajos ļaunajos darbos var pasargāt tikai pārcilvēciska cīņa un neierobežots spēks. Daudzi stingri turas pie sava godīguma, izvēlēdamies labāk ciest, nekā grēkot. Šādiem ļaudīm īpaši nepieciešama palīdzība, līdzjūtība un iedrošinājums.