Personiskā kalpošana
Kristus izmantoja katru izdevību, lai sludinātu pestīšanas Evaņģēliju. Ieklausies kādai samarietei teiktajos vārdos! Viņš sēdēja pie Jēkaba akas, kad šī sieviete nāca pēc ūdens. Viņai par izbrīnu Jēzus lūdza kādu pakalpojumu. “Dod Man dzert,” Viņš sacīja. Viņš vēlējās vēsa ūdens malku un arī atvērt ceļu, lai sniegtu viņai dzīvības ūdeni. “Kā tu,” sieviete atteica, “jūds būdams, prasi dzert no manis, samarietes?” Jo jūdi ar samariešiem nesagājās. Jēzus viņai atbildēja: “Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu un kas tas ir, kas tev saka: dod Man dzert, — tad tu būtu Viņu lūgusi, un Viņš būtu tev devis dzīvu ūdeni (..). Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāPs. Bet kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei.” (Jāņa 4:7–14)
Cik gan lielu interesi Kristus parādīja šai vienai sievietei! Cik nopietni un daiļrunīgi bija Viņa vārdi! Dzirdot tos, sieviete atstāja savu ūdens trauku un, ieradusies pilsētā, teica saviem draugiem: “Nāciet, tur ir Cilvēks, kas man visu pateicis, ko es esmu darījusi! Vai tas tikai nav Kristus?” Mēs lasām, ka “daudzi šīs pilsētas samarieši sāka ticēt Viņam”. (29.,39. pants) Vai maz var novērtēt par augstu šo vārdu ietekmi dvēseļu glābšanā daudzo gadu gaitā kopš tām tālajām dienām?
Kur vien sirdis ir atvērtas patiesības pieņemšanai, Kristus ir gatavs tās mācīt. Viņš atklāj tām Tēvu un parāda tādu kalpošanu, kas ir pieņemama sirdsdomu Lasītājam. Ar šīm sirdīm Kristus nerunā līdzībās, bet, tāpat kā sievietei pie akas, saka: “Es tas esmu, kas ar tevi runā.”