Cik nopietna atbildība ir tiem vecākiem, kuri uz saviem bērniem pārnesuši nepareizas tieksmes, kas apgrūtina audzināšanu stingrā sātībā un kavē skaidru tikumisku ieradumu veidošanu! Cik čakliem un nopietniem viņiem vajadzētu būt, lai šim iespaidam pretotos ar visiem viņu spēkos esošajiem līdzekļiem un tā izpildītu pienākumu pret saviem nelaimīgajiem pēcnācējiem! Vecākiem ir uzlikts svēts pienākums būt nomodā un rūpēties par savu bērnu fizisko un garīgo attīstību. Vecāki, kuri nepretojas bērna baudkārei un nemāca to savaldīt kaislības, vēlāk savu lielo kļūdu redzēs alkohola vergā, kura prāts ir notrulināts un kura lūpas aptraipa meli un lamu vārdi.
Tiem, kas padodas ēstkārei, nav iespējams sasniegt kristieša pilnību. Jūsu bērnu morālās jūtas nevar tik viegli atmodināt, ja jūs neesat uzmanīgi barības izvēlē. Dažas mātes klāj galdu, kas ģimenei ir kā slazds. Gan jaunie, gan vecie bagātīgā mērā bauda gaļu, sviestu, sieru, cepumus, pikantus ēdienus. Šīs lietas dara savu darbu, sabojājot kuņģi, uzbudinot nervus un vājinot prātu. Asinis radošie orgāni šādas lietas nevar pārvērst labās asinīs. Taukos gatavoti ēdieni apgrūtina sagremošanu. Siera iedarbība ir kaitīga. Smalka kviešu maize nesatur tik daudz barības vielu kā rupjā. No tās pārtiekot, ķermenis nebūs labā stāvoklī. Garšvielas vispirms kairina kuņģa smalko ādu, bet tad iznīcina šīs trauslās gļotādas dabīgo jūtīgumu. Asinis tiek satrauktas, dzīvnieciskās tieksmes atmodinātas, bet morālie un intelektuālie spēki vājināti, un bērni kļūst zemisku kaislību kalpi. Mātei vajadzētu mācīties pasniegt ģimenei vienkāršu, bet barojošu ēdienu.
Dievs ir apdāvinājis cilvēku ar bagātīgiem līdzekļiem, lai apmierinātu veselīgu ēstgribu. Viņš mūsu priekšā ir izklājis lielu zemes produktu izvēli un apgādājis mūs ar dažādām garšīgām un barojošām uzturvielām. Mūsu labvēlīgais Debesu Tēvs atļauj mums tos ēst bagātīgi. Vienkārši pagatavoti augļi, labība un saknes ar pienu vai krējumu, bez garšvielām un taukiem ir visveselīgākā barība. Ķermenim tā ir barojoša un dod izturības spēku un prāta spraigumu, ko kairinoša barība nenodrošina. Tiem, kuri bieži lieto gaļas barību, smadzenes nekļūst skaidrākas un darbīgākas, jo gaļa veicina ķermeņa masas pieaugumu un nomāc prāta maigās jūtas. Gaļas ēšana palielina noslieci uz slimībām. Mēs esam pārliecināti, ka veselības un spēka uzturēšanai gaļa nebūt nav nepieciešama.
Tie, kuri pārtiek pārsvarā no gaļas, nevar izsargāties, ēdot tādu gaļu, kura satur vairāk vai mazāk slimību dīgļu. Daudzos gadījumos, sagatavojot lopus tirgum, tie kļūst neveseli. Tiem atņem svaigu gaisu un gaismu, un tādēļ, ka tiem jāelpo kūts netīrais gaiss, viss ķermenis ātri vien tiek piesātināts ar sabojātu vielu izgarojumiem; ja tāda gaļa nonāk cilvēka ķermenī, tā saindē asinis un iepotē slimību. [48] Un, ja kādam asinis jau pirms tam bija netīras, tad neveselīgais stāvoklis kļūst daudz bīstamāks. Bet tikai nedaudzi tic, ka ieēstā gaļa ir saindējusi asinis un sagādājusi ciešanas. Daudzi nomirst slimībās, kuru cēlonis ir meklējamas vienīgi gaļas ēšanā, bet šis cēlonis nebija zināms ne viņiem pašiem, nedz citiem. Daži tūdaļ nesajūt gaļas ēšanas kaitīgo iespaidu, bet tas vēl nav pierādījums, ka tā nekaitē. Lai gan sākumā upuris to neapjauš, gaļa noteikti dara savu darbu cilvēka ķermenī.
Kaut gan cūkgaļa ir ierasts uztura līdzeklis, tomēr tieši tā ir viskaitīgākā. Dievs Israēlam aizliedza ēst cūkgaļu nevis tādēļ, lai parādītu savu autoritāti, bet tāpēc, ka tā neder cilvēkam par barību. Dievs cūku neradīja tādēļ, lai to jelkādos apstākļos ēstu. Nav iespējams, ka veselīga varētu būt tāda radījuma gaļa, kuram netīrumi ir dabīgais elements un kurš pārtiek no visriebīgākajām vielām.
Cilvēks nav pasaulē tādēļ, lai apmierinātu ēstkāri. Par miesas vajadzībām ir jāgādā, bet vai tādēļ cilvēku ir jāpārvalda ēstkārei? Vai tie, kuri cenšas būt svēti un tīri, lai varētu būt kopā ar svētajiem eņģeļiem, turpinās atņemt dzīvību Dieva radījumiem un baudīt to gaļu kā gardumu? Pēc tā, ko tas Kungs man darīja zināmu, jānotiek pārmaiņai un Dieva izredzētajai tautai jāmācās būt sātīgai visās lietās.
Daudzi cilvēki domā, ka viss, ko ēd, iet bojā un kaut kas, kuņģī “iemests”, izpilda to pašu, ko labi sagatavoti ēdieni. Bet ir svarīgi, lai mums ēdieni garšotu. Ja tas tā nav un ja mēs ēdam mehāniski ieraduma pēc, tad mūsu uzturs nav pareizs. No tā, ko ēdam, ir veidots mūsu ķermenis, un, lai tas būtu vesels, mums jāēd pareiza barība. Tā jāsagatavo ar visu rūpību, lai apgādātu miesas vajadzības. [49] Visiem, kas gatavo ēdienu, ir reliģisks pienākums mācīties sagatavot dažāda veida veselīgus un garšīgus ēdienus. Tūkstoši pazaudē dzīvības spēkus vienīgi nepareizas ēdienu gatavošanas dēļ. Šādā ceļā iet bojā daudz vairāk dvēseļu, nekā spējam iedomāties. Ķermenis nedarbojas pareizi un rodas slimības. Šādā stāvoklī arī Debesu lietas labprāt nepieņem.
Dažiem nešķiet, ka sagatavot pareizi ēdienu ir reliģisks pienākums; un tādēļ viņi negrib mācīties, kā tas darāms. Tie ļauj maizei pirms cepšanas saskābt, un cepamais pulveris, pievienots pavāra paviršības dēļ, padara to pilnīgi nederīgu cilvēka kuņģim. Lai izceptu labu maizi, vajadzīga rūpība un apdomība. Labi izceptā maizē ir vairāk reliģijas, nekā daudzi domā. Ēdienus var pagatavot vienkārši un veselīgi, bet ir māksla tos padarīt gan gardus, gan barojošus. Sievām vajadzētu iemācīties pareizi gatavot un tad to, ko iemācījušās, ar pacietību pielietot. Tādēļ, ka viņas negrib to darīt, daudziem ir jācieš. Tādām es saku: “Ir laiks modināt jūsu snaudošās spējas un sākt mācīties! Neticiet, ka laiks, kas izmantots, lai iegūtu zināšanas, kā pagatavot veselīgu un garšīgu ēdienu, ir veltīgi izšķiests. Nav svarīgi, cik liela pieredze ir gatavošanā. Ja kādam ir atbildība par ģimeni, tad viņa pienākums ir mācīties, kā par to pareizi rūpēties. Ja vajadzīgs, ejiet pie laba pavāra un mācieties viņa vadībā, kamēr gatavošanas mākslu pārzināsiet pašas.”
Nepareiza ēšana vai dzeršana posta veselību un līdz ar to visu, kas saldina dzīvi. Ak, cik bieži tā sauktā “labā maltīte” ir laupījusi miegu un atpūtu! Tūkstoši, kas padevušies samaitātām kārībām, ir krituši drudzī vai citās akūtās slimībās, kuru sekas daudzreiz ir bijusi nāve. Šis baudījums ir maksājis ļoti dārgi.
Ja ēst tikai tādēļ, lai apmierinātu samaitāto garšu, ir grēks, tad vēl nebūt nav teikts, ka mums ir jābūt vienaldzīgiem pret to, ko ēdam. Tam ir liela nozīme. [50] Nevienam nevajadzētu apmierināties ar vāju uzturu. Daudzi ir bezspēcīgi slimību dēļ, un viņiem ir vajadzīgs barojošs, labi pagatavots ēdiens. Tiem, kas ar savu dzīvi grib rādīt labu priekšzīmi, vairāk nekā citiem ir jāsargājas no pārspīlēšanas. Ķermenim ir jāsaņem pietiekošs uzturs. Dievs, kas dod svētīgu miegu, ir rūpējies arī par piemērotu barību, lai ķermeni uzturētu veselīgā stāvoklī.
Daži novēršas no gaismas un zināšanām un upurē principus garšai. Viņi ēd tad, kad ķermenim barība nav vajadzīga, un pie tam neregulāri, tādēļ ka tiem trūkst morāla spēka atturēties no kārībām. Nomocītais kuņģis tādēļ sadumpojas, un cilvēkam jācieš. Regulāras ēdienreizes ir ļoti svarīgas ķermeņa veselībai un prāta skaidrībai. Starp ēdienreizēm nevajadzētu ēst pat ne niecīgāko kumosu.
Daudziem ir kaitīgs ieradums ēst tieši pirms gulētiešanas. Viņi gan ir ēduši regulārās ēdienreizes, bet, sajūtot ģībonim līdzīgu nespēku, tie domā, ka vajag vēl kaut ko ieēst. Padodoties šai kaitīgajai kārei, tā paliek par pastāvīgu ieradumu, un viņiem liekas, ka neēduši tie nevarēs gulēt. Daudzos gadījumos šis vājums rodas tādēļ, ka gremošanas orgāni augu dienu ir bijuši pārpildīti ar lielu barības daudzumu. Lai atkal atgūtu jaunus spēkus, šiem orgāniem pēc darba ir vajadzīga pilnīga atpūta. Pirms kuņģim nav dots laiks atpūsties no iepriekšējā sagremošanas darba, nākamo ēdienreizi ēst nedrīkst. Vakarā, ejot gulēt, kuņģim savu darbu jābūt padarījušam, lai tas, tāpat kā pārējās ķermeņa daļas, varētu baudīt pilnīgu mieru. Bet, ja kuņģim atkal uzspiež sagremot lielāku daudzumu barības, tad gremošanas orgāniem ir darāms tas pats darbs, kas dienā. Miegs tādēļ ir traucēts ar nepatīkamiem sapņiem, un no rīta cilvēks atmostas neatspirdzis. Gremošanas orgāni zaudē dabīgo spēku, un cilvēka nervi kļūst vāji. Dabas likumu pārkāpšanas dēļ jācieš ne tikai šai personai, bet lielākā vai mazākā mērā arī citiem. [51] Ja šādai personai pasaka kaut ko, kas to aizkaitina, tad redzēsiet, cik drīz parādīsies tās nepacietība! Bez īpašas žēlastības šim cilvēkam nav iespējams mierīgi strādāt un runāt. Viņš met ēnu visur, kur vien atrodas. Kā gan kāds vēl var teikt, ka nevienam nav nekādas daļas, ko viņš ēd vai dzer!
Nesātīgi baudīt var arī veselīgus ēdienus. Tas, ka kāds ir atmetis kaitīgos uztura līdzekļus, nenozīmē, ka viņš var ēst tik daudz, cik patīk. Lai arī kāds būtu ēdiens, pārēšanās apgrūtina organismu un traucē tā darbu.
Daudzi dara nepareizi, ēšanas laikā dzerot aukstu ūdeni. Ēdienu nedrīkst noskalot lejā. Lietots kopā ar ēdienu, ūdens mazina siekalu izdalīšanos; un, jo aukstāks ūdens, jo kaitīgāks tas ir kuņģim. Ja ēdienreizēs lieto aukstus dzērienus, tas aizkavē gremošanu tik ilgi, kamēr kuņģis ir sasilis, lai atkal varētu atsākt savu darbu. Košļājiet lēnām un dodiet laiku siekalām sajaukties ar ēdienu!
Jo vairāk šķidruma ēdot uzņemam, jo grūtāk kuņģim ir ēdienu sagremot, tādēļ ka kuņģim šķidrums ir jāuzsūc vispirms. Nelietojiet daudz sāli; neēdiet pikantus, marinētus dārzeņus; atturieties no asiem ēdieniem; lietojiet augļus, un uzbudinājums, kas izsauc slāpes, pazudīs. Ja vajag dzesēt slāpes, tad tīrs ūdens ir viss, ko daba prasa. Nekad nedzeriet kafiju, tēju, alu, vīnu vai kādu citu alkoholisku dzērienu.
Lai nodrošinātu veselīgu sagremošanu, vajadzētu ēst lēnām. Būtu labi to atcerēties tiem, kuri grib izvairīties no kuņģa slimībām un saprot savu pienākumu uzturēt spēkus tādā kārtībā, lai vislabāk varētu kalpot Dievam. Ja jums ēšanai ir maz laika, tad steigā nerijiet, bet ēdiet mazāk un sakošļājiet lēnām. Barības vērtīgums tik daudz nav atkarīgs no apēstā daudzuma kā no kārtīgas sagremošanas. [52] Arī garšas apmierinājums nav meklējams apēstās barības daudzumā, bet laikā, cik ilgi mēs to paturam mutē. Tie, kuri ir satraukti, dusmīgi vai kuri steidzas, darītu labi, ja neēstu, kamēr nav nomierinājušies, jo pārmērīgi apgrūtinātie dzīvības spēki nespēj sagatavot kuņģim vajadzīgo gremošanas sulu. Daži ceļojot arvien kaut ko ēd. Šis ir ļoti kaitīgs paradums. Ja ceļotāji ievērotu regulāras ēdienreizes un ēstu vienkāršus un barojošus ēdienus, tad viņi nesajustu tik lielu vājumu un tiem nebūtu jāpārcieš tik daudz slimību.