"Vai nezināt, ka skrējēji stadionā gan visi skrien, bet tikai viens dabū goda algu. Skrieniet tā, ka jūs to dabūjat. Kas piedalās sacīkstēs, tas ir atturīgs visā, viņi tāpēc, lai dabūtu iznīcīgu vainagu, bet mēs neiznīcīgu." (1.Kor. 9:24-25)
Šeit parādīti pašsavaldīšanās un sātīgas dzīves labie rezultāti. Lai ilustrētu garīgo cīņu un tās algu, apustulis Pāvils izmanto dažādās spēles, kuras senie grieķi rīkoja par godu saviem dieviem. Tos, kas piedalījās šajās spēlēs, trenēja ļoti stingrā disciplīnā. Katra kārība, kas varētu vājināt miesas spēkus, bija aizliegta. Vīns un izmeklēti ēdieni bija aizliegti, lai pasargātu fizisko enerģiju, gara spēkus un izturību.
Iegūt balvu, par kuru viņi cīnījās, — vīstošu ziedu vainagu un pūļa aplausus, — uzskatīja par vislielāko godu. Ja tik daudz varēja izturēt, tik lielu pašaizliedzību parādīt, lai iegūtu šo bezvērtīgo godalgu, ko saņem tikai pats labākais, cik daudz lielākam vajadzētu būt upurim un pašaizliedzībai, lai iegūtu neiznīcīgu vainagu un mūžīgu dzīvību!
Mums ir darāms darbs — sūrs, nopietns darbs. Visi mūsu ieradumi, mūsu garšas izjūta un tieksmes jāaudzina saskaņā ar dzīves un veselības likumiem. Tā mēs varam iegūt labāku veselību un gara skaidrību, lai atšķirtu, kas ļauns un kas labs.
Lai pareizi saprastu sātības jautājumu, mums tas jāaplūko no Bībeles viedokļa. Un nekur citur mēs neatradīsim vispusīgāku un spēcīgāku ilustrāciju patiesai sātībai un tās svētībām kā pravieša Daniēla un viņa ebreju draugu stāstā. [26]
Kad šos jaunekļus izraudzīja, ka tie “mācāmi kaldeju rakstos un tiem jāmācās arī kaldeju valoda,” lai stātos “ķēniņa kalpībā,” tiem uzturs katru dienu bija jāsaņem no ķēniņa galda, no viņa ēdieniem, kā arī no viņa vīna. “Bet Daniēls cieši apņēmās savā sirdī neaptraipīt sevi ar ēdienu no ķēniņa galda un ar vīnu, ko ķēniņš dzēra.” (skat. Dan. 1.nod.)
Viņu uzturā bija ietverta gaļa, kas Mozus likumā apzīmēta par nešķīstu. Viņi lūdza galminieku priekšnieku, kura uzraudzībā tie atradās, lai tiem dotu vienkāršāku barību. Bet tas vilcinājās, bīdamies, ka šāda stingra atturība, kādu jaunekļi vēlējās, varētu uz viņu ārējo izskatu atstāt sliktu iespaidu un tā viņš zaudētu ķēniņa labvēlību. Daniēls lūdza desmit dienas pārbaudes laiku. Tas tika piešķirts, un pēc desmit dienām jaunekļi izskatījās daudz veselīgāki par tiem, kas ēda ķēniņa ēdienu. Tāpēc “pākšaugi un ūdens” (Dan. 1:12, angļu tulk.), ko Daniēls un viņa draugi bija prasījuši sākumā, palika viņu ēdiens arī turpmāk.
Tā nebija ne lepnība, ne godkāre, kas šos jaunekļus ieveda ķēniņa galmā — sabiedrībā, kas nepazina un nebijās patieso Dievu. Viņi bija gūstekņi svešā zemē, un Mūžīgā Gudrība viņus turp bija aizvedusi. Šajā uzticības pārbaudē tie apzinājās savu stāvokli ar daudzajām briesmām un grūtībām un, Dievu bīdamies, izdarīja savu izvēli. Pat atrodoties briesmās pazaudēt ķēniņa labvēlību, viņi palika uzticīgi tēvu ticībai. Viņi paklausīja gan fiziskajam, gan morālajam Dieva likumam, un Dieva svētība deva viņiem izturību, piemīlību un gara spēku.
Šie jaunieši bērnībā bija pareizi audzināti. Tagad, kad tie bija atšķirti no ģimenes iespaida un svētībām, viņi vērtēja mājās saņemtās pamācības. Ar šiem pašaizliedzīgajiem ieradumiem viņi [27] ieguva gribasspēku, čaklumu un nelokāmību. Viņus nedzina lepnība vai bezvērtīga godkāre, bet viņi centās uzcītīgi veikt savus pienākumus savas apspiestās tautas godam un Tā slavai, kura kalpi viņi bija.
Kad pēc trim gadiem ķēniņš pārbaudīja šo jauniešu spējas un prasmes, tad nebija neviena tāda kā Daniēls, Hananja, Misaēls un Asarja. Viņu apķērība, viņu izmeklētā un pareizā valoda, viņu plašās un dažādās zināšanas bija pierādījums nevājinātajai izturībai un gara spēkam. “Un visos gadījumos, kad ķēniņš griezās pie tiem, izrādījās, ka tie savās zināšanās, apķērībā un asprātībā bija desmitreiz pārāki par visiem gudrajiem un zīlniekiem visā viņa valstī.” (Dan. 1:20)
Dievs vienmēr pagodina taisno. Bābelē sapulcināja daudzsološākos jauniešus no visām zemēm, kuras bija pakļāvis lielais iekarotājs. Bet starp tiem visiem nebija neviena, kas varētu līdzināties ebreju jauniešiem. Staltā izturēšanās, drošie, spēcīgie soļi, laipnā sejas izteiksme, neaptumšotais saprāts, tīrā elpa — tas viss bija labo dzīves ieradumu skaidrs pierādījums un piemērs tam, kā daba godā tos, kas paklausa tās likumiem.
Daniēla un viņa draugu stāsts ietverts Svēto Rakstu lappusēs par svētību jaunatnei visās turpmākajās paaudzēs. Ko cilvēki ir darījuši, to arī citi cilvēki var izdarīt. Vai šie jaunie ebreji stāvēja pretī lielām kārdināšanām un nodeva teicamu liecību par labu patiesai sātībai? — tāpat arī šodien jaunieši var nodot līdzīgu liecību.
Mācību, kura mums šeit dota, derētu labi apdomāt. Mūsu briesmas nav trūkums, bet pārpilnība. Mūs nepārtraukti kārdina uz nesātību. Tiem, kuri grib saglabāt savus spēkus nevājinātus, lai kalpotu Dievam, ir jābūt stingrai sātībai, lietojot Viņa dabas veltes, kā arī pilnīgai atturībai no katras kaitīgas un pazemojošas tieksmes apmierinājuma.
[28] Jaunā paaudze no visām pusēm ir apņemta ar kārdināšanām ēšanas jautājumā. Īpaši mūsu lielajās pilsētās katrs grēcīgs ieradums ir padarīts vienkāršs un vilinošs. Tie, kuri, tāpat kā Daniēls, negrib sevi piesārņot, saņems savas sātīgās dzīves algu. Lielāks fiziskais spēks un pieaugošā izturība tiem nodrošina spēka bagātību, no kura smelt vajadzīgā brīdī.
Pareizi fiziskie ieradumi veicina prāta attīstību. Gara dāvanas, fiziskie spēki un ilgs mūžs ir atkarīgi no negrozāmiem likumiem. Šajās lietās nav gadījuma rakstura. Dievs neiejauksies, lai pasargātu cilvēku no dabas likumu pārkāpšanas sekām. Sakāmvārds “Katrs pats savas laimes kalējs” satur daudz patiesības. Kaut arī par bērnu audzināšanu un viņu rakstura veidošanu ir atbildīgi vecāki, tomēr tā ir patiesība, ka mūsu stāvoklis un derīgums pasaulē lielā mērā ir atkarīgs no mūsu pašu rīcības. Daniēls un viņa biedri bērnībā bija saņēmuši pareizas audzināšanas svētības, bet tikai šīs priekšrocības vien tos nepadarītu par tiem, kas viņi bija. Nāca laiks, kad viņiem bija jārūpējas par sevi pašiem, kad viņu nākotne bija atkarīga no pašu gaitām. Tad viņi apņēmās palikt uzticīgi bērnības pamācībām. Dievbijība, kas ir visas gudrības iesākums, bija viņu diženuma pamats. Svētais Gars stiprināja katru patiesu apņemšanos, katru cēlu nodomu.
Nesātība gandrīz no paša iesākuma ir bijusi pasaules lāsts. Noas dēls pārliecīgas vīna lietošanas dēļ bija grimis tik dziļi, ka zaudēja kauna jūtas, un lāsts, kas sekoja grēkam, nekad no viņa pēcnācējiem netika noņemts.
Nadabs un Abija izpildīja svētu amatu, bet vīna lietošana tā aptumšoja viņu prātu, ka tie vairs nespēja atšķirt svētas lietas no parastām. Pienesot “svešu uguni”, viņi neievēroja Dieva bausli, un Viņa tiesa tos nonāvēja.
[29] Grieķu ķēniņam Aleksandram bija daudz vieglāk pakļaut ķēniņu valstis nekā valdīt pār sevi. Iekarojis tautas, šis tā sauktais lielais vīrs krita par upuri, izdabājot savām tieksmēm.
Neskatoties uz tūkstošiem gadu ilgo pieredzi un attīstību, tas pats tumšais traips, kas aptraipīja pasaules vēstures pirmās lappuses, vēl šodien izkropļo mūsu moderno civilizāciju. Dzeršana un tās posts sastopami visur, kur vien mēs ejam. Lai arī cik lielas pūles būtu pieliktas, lai veicinātu atturību, tomēr šī sērga ir izplatījusies arvien vairāk. Ir pieņemti likumi, kas atļauj alkohola tirdzniecību, taču šie priekšraksti nav apstādinājuši dzeršanas progresu, izņemot salīdzinoši mazas teritorijas. Ir pieliktas pūles, lai nodibinātu iestādes, kurās nesātības upuri varētu saņemt palīdzību uzvarēt šo briesmīgo kāri. Tas ir cēls darbs, bet cik daudz prātīgāk, cik daudz efektīgāk būtu novērst visa šī posta cēloņus! Ņemot vērā tikai šī jautājuma finansiālo aspektu, cik muļķīgi ir pieļaut tādu biznesu, kas tūkstošus padara nabagus! Valsts likumi legalizē tirdzniecību, kas cilvēkus padara par dzērājiem, un tad par lielu naudu gādā iestādes, lai pārvērstu viņus atkal par atturīgiem cilvēkiem. Vai mūsu likumdevēji nevar rast labāku risinājumu alkoholisko dzērienu jautājumā?
Kamēr ar likumu ir atļauts tirgot alkoholiskos dzērienus, iekāres vergi saņem tikai nedaudz labuma no dzērāju ārstēšanas iestādēm. Viņi nevar tur palikt uz visiem laikiem; tiem atkal ir jāieņem sava vieta sabiedrībā. Kāre pēc reibinošiem dzērieniem, lai gan tā var būt mazināta, nav pilnīgi iznīcināta; un, kad uzbrūk kārdinājums, kas sastopams ik uz soļa, tie pārāk bieži un viegli krīt tajā.
Ko var darīt, lai apturētu ļaunuma straumi? Lai tiek ieviesti un stingri kontrolēti likumi, kas aizliedz tirgot un lietot alkoholu kā dzērienu! Pielieciet visas pūles, lai iedrošinātu dzērāju atgriezties pie sātības un tikumības! Lai izdzītu žūpošanas postu no mūsu zemes, vajag darīt pat vēl vairāk. [30] Lai tiek likvidēta kāre pēc alkoholiskajiem dzērieniem, un pēc tiem vairs nebūtu vajadzības!
Mūsu valsts administratīvajās un tiesas iestādēs vajadzētu pieņemt tikai stingri sātīgus un godīgus cilvēkus. Atstājot tiesu nesātīga un amorāla cilvēka rokās, mēs riskējam ar īpašumiem, reputāciju un pat dzīvību. Cik daudz nevainīgu cilvēku ir notiesāti uz nāvi, cik daudz vairāk cilvēkiem ir atņemti visi laicīgie īpašumi nodzērušos zvērināto, advokātu, liecinieku un pat tiesnešu netaisnības dēļ!
Tagad mums ir vajadzīgi vīri ar stingriem raksturiem kā Daniēls. Pasaulei šodien ir vajadzīga skaidra sirds un stingras, bezbailīgas rokas. Dieva nodoms bija, lai cilvēks arvien pieaugtu un viņa spējas ik dienas sasniegtu augstāku pakāpi. Dievs mums palīdzēs, ja mēs paši mēģināsim sev palīdzēt. Katra kristieša pienākums ir sekot, lai viņa priekšzīme un iespaids būtu Dieva pusē. Lai evaņģēlija sludinātāji paceļ savas balsis kā bazūnes un parāda ļaudīm viņu pārkāpumus un Israēla namam tā grēkus! Jauniešus vajag pamācīt. Mūsu cerība uz laimi divās pasaulēs atkarīga no mūsu dzīves vienā pasaulē. Mums vajadzētu sargāties jau no pirmā nesātības soļa. Ja gribam savus bērnus pasargāt no šī ļaunuma, tad mums jārāda viņiem pareiza priekšzīme, jāmāca bīties Dievu un atzīt Viņu par savu gudrību un stiprumu.