[41] Mums ir piešķirts tikai īss dzīves laiks, un katram vajadzētu sev jautāt: "Kā lai vislabāk izlietoju savus spēkus? Kā es varu vislabāk pagodināt Dievu un būt saviem līdzcilvēkiem par svētību? Jo dzīvei ir vērtība tikai tad, ja to izlieto šādiem nolūkiem.
Pirmais pienākums pret Dievu un līdzcilvēkiem ir sevis pilnveidošana. Katru dāvanu, ar kuru Radītājs mūs apveltījis, vajadzētu attīstīt līdz visaugstākajai pilnības pakāpei, lai būtu iespējams darīt tik daudz laba, cik vien mūsu spēkos. Labi pavadīts ir tikai tas laiks, kuru izlietojam mūsu fiziskās un garīgās veselības nostiprināšanai un saglabāšanai. Mēs nedrīkstam atļauties traucēt kādas ķermeņa vai prāta darbības attīstību, ne arī to sakropļot. Ja mēs to tomēr darām, tad mums noteikti būs jācieš sekas.
Katram cilvēkam ir pietiekoši izdevības, lai kļūtu par to, par ko viņš vēlas būt. Viņam ir aizsniedzamas šīs un nākošās dzīves svētības. Uz katra soļa smeļot jaunus spēkus, viņš var izveidot raksturu ar mūžīgu vērtību. Viņš var vairot savu gudrību un zināšanas katru dienu un sajust prieku, pievienojot tikumu tikumam un žēlastību žēlastībai. Viņa spējas attīstīsies, ja tās lietos, un, jo gudrāks viņš kļūs, jo lielākas būs viņa iespējas izaugsmei. Viņa prāta spējas, zināšanas un tikumi vairosies un attīstīsies spēcīgāk un pilnīgāk.
No otras puses, viņš var savus spēkus vājināt, tos nelietojot un samaitājot ar sliktiem ieradumiem, ar pašsavaldīšanās, tikuma un pastāvīgas ticības trūkumu. Viņa ceļš tad ved uz leju; viņš ir nepaklausīgs Dieva un veselības likumiem. Kārības viņu uzvar, tieksmes aizrauj. [42] Tam ir vieglāk atļaut vienmēr aktīvajiem tumsas spēkiem vilkt atpakaļ nekā cīnīties pret tiem un iet uz priekšu. Tam seko izlaidīga dzīve, slimība un nāve. Tāds dzīves stāsts ir daudziem, kuri būtu varējuši strādāt Dieva darbā un cilvēces labā.
Viena no visstiprākajām kārdināšanām, kurai cilvēks ir padots, ir baudkāre. Iesākumā Dievs radīja cilvēku taisnu, deva viņam pilnīgi līdzsvarotu prātu. Visu viņa orgānu lielums un stiprums bija pilnīgs un harmoniski attīstīts. Bet viltīgā ienaidnieka kārdināšanu dēļ netika ievērots Dieva aizliegums, un dabas likumu pārkāpšana nesa sev līdzi sodu.
Ādams un Ieva drīkstēja ēst no visiem dārza kokiem, izņemot vienu. Dievs sacīja svētajam pārim: “Tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.” (1.Mozus 2:17) Bet čūska piemānīja Ievu, pārliecinādama, ka Dievs nedarīšot tā, kā teicis. Viņa ēda augli, iedomādamās sajūtam jaunu un augstāku dzīvi. Viņa deva šo augli arī savam vīram. Čūska tai bija teikusi, ka viņa nemiršot, un arī pēc augļa baudīšanas Ieva nekādas sliktas sekas nesajuta. Viņa nemanīja neko līdzīgu nāvei, tieši otrādi, tā bija patīkama sajūta, un viņa iedomājās, ka tā jūtas eņģeļi. Ievas piedzīvojums bija pilnīgi pretējs Jehovas labajam bauslim, tomēr arī Ādams atļāva sevi kārdināt.
Tā tas notiek bieži, pat reliģiskajā pasaulē. Dieva skaidrās pavēles pārkāpj, un, “tā kā tiesu par ļauniem darbiem nespriež tik drīz, tādēļ cilvēku bērnu sirds pildās ar drosmi darīt ļaunu.” (Sal. māc. 8:11) Par spīti visnoteiktākajiem Dieva baušļiem vīri un sievas seko savām tieksmēm un iedrošinās vēl lūgt Dievu, lai tiem atļauj grēkot pretēji Viņa skaidri izsacītajai gribai. Sātans tuvojas tādiem cilvēkiem tā, kā viņš to darīja pie Ievas Ēdenē, un iespaido tos. Viņu prāts ir uzbudināts, un tie to atstāsta kā visbrīnišķīgāko piedzīvojumu, kuru viņiem devis tas Kungs. [43] Bet patiess piedzīvojums saskanēs ar dabas un Dieva likumu; turpretī nepareizi piedzīvojumi ir pretēji veselības likumiem un Jehovas priekšrakstiem.
No tā laika, kad cilvēks pirmo reizi padevās ēstkārei, cilvēce šai ļaunumā ir kritusi arvien dziļāk, līdz beidzot veselība ir upurēta uz baudkāres altāra. Pirms grēku plūdiem pasaules iedzīvotāji bija nesātīgi ēšanā un dzeršanā. Viņi gribēja ēst gaļu, lai gan Dievs viņiem toreiz to vēl nebija atvēlējis. Tie ēda un dzēra, līdz kamēr viņu nepareizās kārības vairs nepazina robežu, un kļuva tik ļauni, ka tas Kungs viņus ilgāk vairs nevarēja paciest. Viņu grēku mērs bija pilns, un Dievs grēku plūdos šķīstīja zemi no tās morālā piesārņojuma.
Kad pēc grēku plūdiem cilvēki zemes virsū vairojās, viņi atkal aizmirsa Dievu, un viņu ceļi tā Kunga priekšā bija ļauni. Nesātība vairojās katrā veidā, līdz beidzot gandrīz visa pasaule nokļuva tās varā. Rupju noziegumu un grēku dēļ no zemes virsas ir izdeldētas veselas pilsētas, kas bija kauna traips Dieva godības pilnajai radībai. Nedabīgās baudkāres apmierināšana noveda cilvēkus grēkos, kuru sekas bija Sodomas un Gomoras izpostīšana. Dievs saka, ka Bābeles krišanai par cēloni bija rīšana un plītēšana. Visu viņu grēku pamats bija baudkāres un kaislību apmierināšana.
Ēsavam bija liela kāre pēc viņam sevišķi mīļiem ēdieniem, un viņš bija jau tik ilgi izdabājis savai ēstkārei, ka nemaz nejuta vajadzību atsacīties no kārdinošās barības. Viņš atļāva domām tik ilgi kavēties pie tās, kamēr ēstkāres vara nomāca katru citu domu un ņēma viņu savā kontrolē. Viņš domāja, ka cietīs lielu zaudējumu un pat nāvi, ja nedabūs tieši šo ēdienu. Jo vairāk viņš to pārdomāja, jo spēcīgāka kļuva kārība, līdz beidzot pirmdzimtība viņa acīs zaudēja vērtību un svētumu un viņš to izmainīja pret ēdienu. Ēsavs dižojās ar to, ka viņš pēc paša patikas varot savu pirmdzimtību pārdot un atkal pirkt; [44] bet, kad viņš to gribēja dabūt atpakaļ, pat pienesot lielu upuri, tad to vairs nespēja. Viņš ļoti nožēloja savu neapdomību un muļķību, bet bija par vēlu. Viņš svētību bija noniecinājis, un tas Kungs viņam to atņēma uz visiem laikiem.
Kad Israēla Dievs izveda savu tautu no Ēģiptes, viņš tiem nedeva gaļas ēdienus, bet maizi no debesīm un ūdeni no klints. Bet viņi ar to nebija mierā. Viņiem Dieva dotais ēdiens bija pretīgs, un tie ilgojās būt atpakaļ Ēģiptē, kur tie varētu sēdēt pie gaļas podiem. Viņi labāk gribēja paciest verdzību, pat nāvi, nekā atsacīties no gaļas. Dievs izpildīja viņu vēlēšanos un deva viņiem gaļu. Nu viņi ēda tik daudz, līdz beidzot rīšana noveda pie sērgas, no kuras daudzi nomira.
Var pievest vienu piemēru pēc otra, lai parādītu, kādas ir sekas, padodoties kārībām. Mūsu pirmajiem vecākiem likās maza lieta pārkāpt lielā Dieva vienīgo bausli — neēst no koka, kura augļi bija tik skaisti un garšīgi. Bet caur to viņi lauza uzticību Dievam un atvēra ciešanu un grēka slūžas, kas pārpludināja pasauli.
Noziegumi un slimības ir vairojušās ar katru nākamo paaudzi. Nesātība ēšanā un dzeršanā, kā arī izdabāšana zemiskām kaislībām ir notrulinājusi cilvēka smalkākās spējas. Tā vietā, lai valdītu, saprāts satraucošā mērā ir kļuvis par baudkāres vergu! Pieaugošā kāre pēc bagātīgiem ēdieniem ir tik ilgi apmierināta, ka beidzot piepildīt kuņģi ar visiem iespējamajiem gardumiem ir kļuvusi modes lieta. Sevišķi viesībās bez jebkāda ierobežojuma nododas baudkārei. Tiek gatavotas bagātīgas pusdienas un vēlas vakariņas, kas sastāv no pikantiem gaļas ēdieniem ar treknām mērcēm, cepumiem, kūkām, saldējumiem, tējas, kafijas utt. Nav nekāds brīnums, ka no tādas barības cilvēki kļūst bāli un vājas kuņģa darbības dēļ cieš lielas sāpes.
Daba pretojas katrai tās likuma pārkāpšanai. [45] Tā pacieš pārestību, cik ilgi vien spēj; bet tad nāk atmaksa, kas tad skar gan fiziskos, gan garīgos spēkus. Bet tas nebeidzas pie pārkāpēja. Baudkāres sekas parādās arī pie viņa pēcnācējiem, un tādā kārtā ļaunumu pārnes no vienas paaudzes uz otru.
Tagadējā jaunatne rāda, kāda būs nākošā sabiedrība; un, ja mēs to aplūkojam, kādas cerības mēs varam likt uz nākotni? Lielākā daļa mīl priekus un bēg no darba. Daudziem trūkst morāla spēka aizliegt pašiem sevi un pildīt savus pienākumus. Viņiem ir maz pašsavaldīšanās, un pie katra nieka tie uztraucas un kļūst dusmīgi. Ļoti daudzi visu vecumu un jebkura stāvokļa cilvēki ir bez principiem vai bez sirdsapziņas; un ar saviem laiskajiem un izšķērdīgajiem ieradumiem viņi nododas netikumiem un samaitā sabiedrību, līdz mūsu zeme ir kļuvusi otra Sodoma. Ja kārības un tieksmes pārvaldītu prāts un reliģija, tad šodien pasaules stāvoklis būtu citādāks. Dieva nolūks nekad nav bijis, lai lietu stāvoklis būtu tik nožēlojams kā šodien. To visu padara dabas likumu rupja pārkāpšana.
Raksturs galvenokārt veidojas jaunībā. Šajā laikā iegūtajiem ieradumiem ir lielāks iespaids, un tie padara cilvēkus vai nu par milžiem, vai par punduriem prāta attīstībā, jo nepareizi ieradumi var sakropļot un vājināt pašas labākās spējas. Jo agrāk sāk piesavināties kaitīgos ieradumus, jo ciešāk tie saista savu upuri un jo drošāk, ka tādi cilvēki pazeminās savu garīgo standartu. Bet, ja tikumīgus un pareizus ieradumus izveido jau jaunībā, tad arī visā dzīvē parādās šis iespaids. Parasti izrādās, ka tie, kuri vēlākā dzīvē ciena un godā Dievu un Viņa taisnību, to mācījušies, vēl pirms pasaulei bija izdevība viņu dvēselei uzspiest grēka zīmogu. Brieduma gados cilvēki pret jauniem iespaidiem ir tikpat nejūtīgi kā cieta klints, bet jaunatne ir viegli iespaidojama. Jaunība ir laiks, kad iegūt zināšanas praktiskajai dzīvei, [46] tad ir viegli attīstīt labu raksturu. Tas ir īstais laiks, lai izveidotu labus ieradumus un iegūtu pašsavaldīšanās spēku. Jaunība ir sējas laiks, un sētā sēkla nosaka gan šīs, gan arī nākošās dzīves pļauju.
Vecākiem vajadzētu par savu pirmo pienākumu uzskatīt iegūt zināšanas, kā pareizi apieties ar bērniem, lai viņiem varētu būt veselā miesā vesels gars. Sātības principus mājas dzīvē vajadzētu ievērot visos sīkumos. Bērniem vajadzētu mērķtiecīgi mācīt pašsavaldīšanos jau no zīdaiņa vecuma. Māciet mazos, ka viņi ēd, lai dzīvotu, un nevis dzīvo, lai ēstu. Sakiet viņiem, ka ēstkāre jāpakļauj gribai un ka griba jāpārvalda mierīgam un skaidram prātam.