Reibinošu dzērienu lietošana vājina prātu un nocietina sirdi pret katru šķīstu un svētu iespaidu. Nedzīvas klintis drīzāk paklausītu patiesības un taisnības aicinājumam, nekā tādi cilvēki, kuru prāts un jūtas nesātības dēļ ir paralizēti. Tie, kas iedrošinās uzkāpt uz šīs aizliegtās takas, tiek pamazām un nemanot vesti tālāk, līdz kamēr viņi ir demoralizēti, samaitāti un prātu zaudējuši. Un, kamēr kristieši guļ, šis ļaunums pieņemas spēkā un sagrābj jaunus upurus. Ja uzmodinātu ticīgo morālās jūtas visās lietās būt sātīgiem un viņi saprastu, ka [31] katra cilvēka nākotnes liktenis ir atkarīgs no izveidotajiem ieradumiem, tad tiem, kas nevar savaldīties, viņi ar savu piemēru varētu palīdzēt pretoties šai dzeršanas sērgai.
Mūsu zemē pieliek lielas pūles, lai apturētu dzeršanu, bet uzvarēt un padarīt rāmu pieaugušu lauvu ir smags darbs. Ja tikai pusi no tām pūlēm, kuras izlieto, apkarojot šo lielo ļaunumu, veltītu, lai apgaismotu vecākus par viņu atbildību, veidojot bērnu ieradumus un raksturu, būtu panākts tūkstoškārt lielāks labums. Nedabīgā tieksme pēc reibinošiem dzērieniem bieži vien rodas mājās, daudzos gadījumos pat pie to galda, kuri ir visdedzīgākie izvest atturības darbu. Mēs novēlam Dieva svētību visiem, kuri vēlas darboties atturības lietā, bet mēs viņus lūdzam ieskatīties dziļāk šī ļaunuma cēloņos un reformas darbā būt pamatīgākiem un noteiktākiem.
Nesātība, kura iesākusies jau vecāku namā, vispirms vājina gremošanas orgānus, un drīz vien vienkāršie ēdieni vairs neapmierina ēstgribu. Iestājas neveselīgs stāvoklis, un rodas kāre pēc stiprākiem, kairinošākiem līdzekļiem. Tēja un kafija iedarbojas acumirklī. Šīs indes kairina nervu sistēmu, un dažos gadījumos uz neilgu laiku liekas, ka prāts ir saasināts, domas dzīvākas. Tā kā šie kairinošie līdzekļi rada patīkamas sajūtas, tad daudzi domā, ka tie patiešām ir vajadzīgi; bet pēc tam vienmēr seko atslābums. Nervu sistēma tagadējām vajadzībām ir aizņēmusies spēkus no nākotnes resursiem, tāpēc visam šim īslaicīgajam mundrumam seko atbilstošs nogurums. Acumirklīgais atvieglojums, kas radies no tējas un kafijas, ir pierādījums tam, ka tas, kas likās esam spēks, bija tikai nervozs uzbudinājums, un tādēļ ir kaitīgs visam ķermenim.
Tādā veidā audzināta ēstkāre turpmāk alkst pēc kaut kā stiprāka, tā pieprasa palielināt šo patīkamo uztraukumu. Šīs prasības kļūst arvien biežākas un arvien grūtāk kontrolējamas. Jo vairāk nervu sistēma ir novājināta un jo mazāk tā spēj iztikt bez kairinošiem līdzekļiem, jo vairāk rodas [32] kāre pēc šādām vielām, līdz griba ir uzvarēta un šķiet, ka nav spēka atsacīties no šiem nedabīgajiem stimulatoriem.
Ja pareizā taka vienreiz ir atstāta, ir grūti uz tās atgriezties. Robežas ir iznīcinātas, aizsargierīces pārvietotas. Viens solis uz nepareizās takas sagatavo ceļu nākamajam. Vismazākā novirze no pareizajiem principiem mūs šķir no Dieva un var beigties ar samaitāšanu. Ko mēs izdarām vienreiz, to jau vieglāk ir izdarīt otrreiz, un iet tālāk pa jau zināmo taku, vai tā būtu pareiza vai nepareiza, ir vieglāk nekā sākt no jauna. Sabojāt Dieva priekšā mūsu ceļus neprasa nekādu piepūli, bet, lai izveidotu taisnības un patiesības ieradumus, vajag laiku un pacietību.
Daudzi, kas vilcinātos likt pie sava tuvākā lūpām alkoholiskos dzērienus, nodarbojas ar apiņu audzēšanu un tādā veidā pierāda savu nostāju pret sātību. Es nevaru saprast, kā Dieva likumu gaismā ticīgie bez sirdsapziņas pārmetumiem var audzēt apiņus un ražot vīnu vai raudzētu ābolu sulu pārdošanai.
Daudzreiz esmu dzirdējusi ļaudis sakām: “Ak, tas jau ir tikai rūgstošs salds vīns! Tas jau ir pavisam nekaitīgs un pat veselīgs!” Dažas pudeles un reizēm arī vairāk aiznes uz mājām. Kādu laiku tas gan vēl ir salds, bet tad sāk rūgt. Asa garša kāda gaumei izliekas vēl patīkamāka, un saldo vīnu cienītājiem grūti atzīties, ka viņu mīļākais dzēriens ir palicis ass un skābs.
Vīns un raudzēta ābolu sula cilvēkus apskurbina tāpat kā stiprāki dzērieni, un šis ir vissliktākais skurbuma veids. Kaislības kļūst arvien pretdabiskākas, rakstura izmaiņa lielāka, noteiktāka un grūtāk labojama. Dažas glāzes raudzētas ābolu sulas vai vīna var pamodināt tieksmi pēc stiprākiem dzērieniem, un tieši šādā ceļā daudzi ir kļuvuši par nelabojamiem žūpām.
Tiem, kuriem tieksme pēc alkoholiskiem dzērieniem ir iedzimusi, nepavisam nav droši turēt mājās [33] vīnu vai raudzētu ābolu sulu, jo sātans viņus vienmēr kārdinās tos baudīt. Ja viņi padosies kārdināšanām, tad nezinās, kad pārtraukt. Baudkāre pieprasa to apmierināt, un tas tiek izdarīts viņu samaitāšanai. Prāts tiek apstulbots, vairs nevalda saprāts, bet iekāre. Izvirtība ņem virsroku, un tādēļ, ka ir apmierināta kāre pēc vīna, tiek praktizēti gandrīz visu veidu netikumi. Tam, kas mīl šos dzērienus un kas tos lieto, nav iespējams pieaugt žēlastībā. Viņi kļūst rupji un domā miesīgi; dzīvnieciskās kaislības pārvalda prāta augstākās spējas, un tikums netiek mīlēts.
Mērena dzeršana ir skola, kurā cilvēki kļūst par žūpām. Tā pamazām sātans ved viņus projām no stiprās sātības ostas. Vīns tik viltīgi iespaido garšu, ka cilvēks pavisam nemanot uzsāk dzērāja ceļu. Attīstās kāre pēc alkoholiskiem dzērieniem, nervu sistēma ir sabojāta; sātans tur prātu nemiera drudzī, un nabaga upuris, domādams, ka ir pilnīgā drošībā, iet arvien tālāk, līdz beidzot visas robežas ir pārkāptas un katrs princips upurēts. Stingrākās apņemšanās tiek nomāktas un pat mūžīgās dzīves cerība ir par vāju, lai uzmodinātās kaislības noturētu saprāta varā. Daži nekad nav īsti piedzērušies, bet arvien atrodas vieglu dzērienu iespaidā. Viņi ir drudžaini, svārstīgi, ne gluži bez prāta, bet bez līdzsvara; jo viņu prāta cēlākās spējas ir samaitātas.
Kurp vien ejam, mēs sastopam tabakas cienītājus, kas ar šo savu iemīļoto paradumu vājina savu garu un miesu. Vai cilvēkiem ir tiesības nolaupīt savam Radītājam un pasaulei kalpošanu, kas tiem pienākas? Tabaka ir viltīga inde, kas iedarbojas lēni. No tās sekām ir daudz grūtāk atbrīvoties nekā no alkohola. Tabaka sien savus upurus ar vēl stiprākām verdzības saitēm nekā alkohola glāze. Tas ir nejauks ieradums, kas aptraipa cilvēku un ir ļoti nepatīkams citiem. Mēs reti kad atrodamies [34] cilvēku pūlī, kurā gaiss nebūtu saindēts ar smēķētāju iztvaikojumiem. Ir nepatīkami, pat bīstami, uzturēties istabā vai dzelzceļa vagonā, kurā gaiss ir piesātināts ar tabakas dūmiem vai alkohola smaku. Vai ir pareizi saindēt gaisu, kas citiem jāelpo?
Ar kādu gan spēku tabakas cienītājs varētu apturēt nesātības izplatīšanos? Pirms cirvi var likt kokam pie saknes, šajā tabakas jautājumā jānotiek revolūcijai. Tēja, kafija un tabaka, tāpat kā alkoholiskie dzērieni, ir tikai dažādu pakāpju mākslīgie stimulatori.
Tēja un kafija iedarbojas tieši tāpat kā vīns, alus, degvīns un tabaka.
Tēja ir kairinošs līdzeklis, kas zināmā mērā apreibina. Tā pamazām vājina miesas un gara spraigumu. Vispirms tēja uzmundrina, jo tā stimulē dzīvības mehānisma darbību; tādēļ tējas dzērājs domā, ka tā viņam ļoti palīdz. Bet tā ir kļūda. Tiklīdz tējas iedarbība izgaisusi, pazūd arī nedabīgais spēks, un iepriekšējā mākslīgā uzbudinājuma vietā iestājās vājums un nogurums. Tējas dzeršanas tālākās sekas ir galvassāpes, bezmiegs, sirdslēkmes, gremošanas problēmas, drudzis un daudzas citas kaites.
Arī kafijas dzeršana ir kaitīgs ieradums. Kafija īslaicīgi uzmundrina prātu, bet pēc tam seko nogurums, bezspēks, garīgo, morālo un fizisko spēku paralīze. Ja šo ieradumu nepārvar, tad smadzeņu darbība kļūst arvien vājāka un tās notrulinās.
Visi šie nervu kairinātāji patērē dzīvības spēkus, un nemiers, ko izsauc sagrautie nervi, nepacietība un garīgais vājums, aizkavē prāta attīstību. Vai tad tiem, kas aizstāv sātību un reformu, nevajadzētu būt modriem un darboties pretī šo kaitīgu dzērienu ļaunumam? Dažreiz pārtraukt lietot tēju un kafiju ir tikpat grūti [35] kā dzērājam nelietot alkoholu. Nauda, kas izdota par tēju un kafiju, ir vairāk nekā zaudēta. Jo šie dzērieni to lietotājam nodara tikai ļaunumu, pie tam nemitīgi. Tie, kas lieto tēju, kafiju, opiju un alkoholu, varbūt sasniedz lielu vecumu, bet šis fakts nav arguments par labu kairinošiem līdzekļiem. Tā Kunga lielā diena atklās, ko šie ļaudis būtu varējuši darīt, bet savu nesātīgo ieradumu dēļ nav izdarījuši.
Tie, kas ķeras pie tējas un kafijas, lai varētu labāk strādāt, sajutīs ļaunās sekas izpostītajos nervos un pašsavaldīšanās trūkumā. Nogurušajiem nerviem vajadzīga atpūta un miers. Dabai vajadzīgs laiks, lai atgūtu nogurdinātos spēkus. Bet, ja tos ar kairinošo līdzekļu palīdzību nemitīgi satrauc, tad patiesie dzīvības spēki vājinās. Kādu laiku ar nedabīgu kairinošu līdzekļu palīdzību var gan vairāk padarīt, bet pamazām spēkus sakāpināt līdz vēlamai pakāpei kļūst arvien grūtāk, un visbeidzot novārdzinātais cilvēks sabrūk.
Ieradums dzert tēju un kafiju ir daudz lielāks ļaunums, nekā cilvēki bieži domā. Daudzi, kas pieraduši lietot uzbudinošus dzērienus, cieš no galvassāpēm un fiziska nespēka un zaudē daudz laika slimojot. Viņi iedomājas, ka nevar dzīvot bez kairinošiem līdzekļiem, un nezina par to iespaidu uz veselību. Un bīstamākais ir tas, ka šīs ļaunās sekas tiek pieskaitītas pavisam citiem cēloņiem.
Lietojot kairinošos līdzekļus, cieš viss ķermenis. Nervi kļūst nelīdzsvaroti, aknu darbība traucēta, tiek iespaidota asinsrite un asins kvalitāte, āda nedarbojas un kļūst bāla. Arī smadzenes tiek bojātas. Šie kairinošie līdzekļi acumirklī izsauc smadzenēs neparasti spraigu darbību, bet pēc tam tās kļūst vājākas un mazāk spējīgas izturēt piepūli. Tad seko bezspēks, ne tikai garīgs un fizisks, bet arī morāls. Tādēļ mēs arī redzam nervozus vīrus un sievas ar vājām sprieduma spējām un nelīdzsvarotu prātu. Tie bieži [36] parāda neapdomīgu, nepacietīgu, apsūdzošu garu, skatoties uz citu vainām kā caur palielināmo stiklu, bet pilnīgi nespējot ieraudzīt paši savas kļūdas.
Kad šie tējas un kafijas lietotāji sanāk kopā, tad parādās viņu postošo ieradumu iespaids. Visi bagātīgi bauda savus iemīļotos dzērienus, un, līdzko ir jūtama to uzbudinošā ietekme, viņu mēles atraisās un sākas ļaunais darbs, aprunājot citus. Tie runā daudz un neapdomīgi. Apkārt tiek laistas gardās tenkas un pārāk bieži arī skandālu inde. Šie neapdomīgie tenkotāji aizmirst, ka viņiem ir Liecinieks. Neredzamais Vērotājs ieraksta viņu vārdus Debesu grāmatās. Šo nesaudzīgo nopelšanu, šos pārspīlētos nostāstus, šīs skauģu jūtas, izteiktas tējas glāzes iespaidā, Jēzus pieskaita kā pret Viņu darītas. “Ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.” (Mat. 25:40)