Ceļojot esmu redzējusi viesību mielastus un dzīres, un, kad es vēroju neapvaldīto kārību sekas, kad dzirdēju zaimojošo jautrību un redzēju vienaldzību un pat nicīgu izturēšanos pret visām svētām lietām, tad es atcerējos ķēniņa Belsacara ķecerīgās dzīres, uz kurām bija salūgts tūkstotis viņa virsnieku, galminieku, sievu un blakussievu, — šīs dzīres, kurās vīnu brīvi dzēra no Dieva tempļa svētajiem traukiem, dzīrotājiem slavējot savus sudraba un zelta dievus. Viņi nezināja, ka kāds neredzams Liecinieks dzird katru zaimu vārdu, ievēro katru bezdievīgo rīcību.
Dzīru kulminācijas brīdī Belsacars ieraudzīja kāda nelūgta viesa balto roku uz pils sienas rakstām vārdus, kuri kvēloja kā uguns, — vārdus, kuri, lai gan nezināmi milzīgajam pūlim, bija likteņa pareģojums šiem tagad sirdsapziņas mocītajiem dzīrotājiem. Viņu trakulīgā jautrība apklusa, un, kad acis pievērsās rakstam uz sienas, viņi drebēja neizsakāmās šausmās. Kur pirms dažiem acumirkļiem dzirdēja tikai pārgalvīgu jautrību un zaimojošus [21] jokus, tur tagad bija dzirdami baiļu kliedzieni. Izmisušā ķēniņa mežonīgais kliedziens atskanēja visā telpā, saucot pēc kāda, kas nāktu un rakstu izskaidrotu. Iesauca gudros, bet noslēpumainās rakstu zīmes arī viņiem bija tikpat svešas kā pārējiem.
Tad ķēniņiene atcerējās Daniēlu, kurš pirms daudziem gadiem ķēniņam Nebukadnēcaram bija izstāstījis un izskaidrojis viņa aizmirsto sapni. Stāvēdams krāšņā, šausmu pārņemtā pūļa priekšā, Dieva pravietis atgādināja ķēniņa Nebukadnēcara grēkus un atkrišanu un norāja viņa noziegumus. Tad, pagriezies pret rakstu uz sienas, viņš lasīja Debesu vēstījumu. Roka bija pazudusi, bet četri briesmīgie vārdi joprojām stāvēja. Elpu aizturēdami, ļaudis gaidīja, kā Daniēls izskaidros šo vārdu “Mene, Mene, Tekel, Upharsin” nozīmi: “Dievs tavas valstības dienas ir skaitījis un tās izbeidzis” (..) “Tu esi svērts svaru kausā un atrasts par vieglu” (..) “Tava valsts ir dalīta un atdota mēdiešiem un persiešiem.” (Dan. 5:25-28)
Un tikpat noteikti, kā Belsacara dzīrēs bija kāds Liecinieks, arī pie katras bezdievīgas jautrības ir Liecinieks un tikpat noteikti eņģelis rakstvedis raksta: “Tu esi svērts svaru kausā un atrasts par vieglu.”
Par spīti visām pūlēm savaldīt nesātību, tā arvien palielinās. Mēs nevaram būt par daudz nopietni, cenšoties aizkavēt tās izplatīšanos, paceļot pakritušo un pasargājot vājo no kārdināšanas. Ar mūsu nespēcīgajām cilvēciskajām rokām mēs gan varam maz ko darīt, bet mums ir uzticams Palīgs. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka Kristus roka var aizsniegt cilvēka ciešanu un samaitātības lielākos dziļumus. Viņš spēj mums palīdzēt uzvarēt pat šo briesmīgo nesātības dēmonu.
Bet šim darbam jāsākas jau mājās. Vislielākā pienākuma nasta ir tiem, kuri ir atbildīgi par jauniešu audzināšanu un viņu raksturu veidošanu. Mātes darbs ir palīdzēt saviem bērniem izveidot pareizus ieradumus un nevainojamu gaumi, attīstīt [22] morālu izturību, patiesas tikumiskās vērtības. Māciet viņus neietekmēties no citiem, nepadoties nepareiziem iespaidiem, bet ietekmēt citus uz labu, pacelt un padarīt cildenākus tos, ar kuriem viņi satiekas. Māciet viņiem, ka savienībā ar Dievu tie saņems spēku stāvēt pretī visniknākajām kārdināšanām.
Bābeles galmā Daniēls bija kārdinājumu apņemts, bet ar Dieva palīdzību viņš saglabāja savu godīgumu. Kas nevar turēties pretī kārdinājumam, izmatojot visas spējas, kas ir noliktas viņa sniedzamības robežās, tā vārds nav ierakstīts Debesu grāmatās uzvarētāju sarakstā. Tas Kungs nekad nepieļauj, ka cilvēks tik ļoti tiktu kārdināts, ka tam nebūtu iespējams pretoties ļaunumam. Dieva spēks arvien ir gatavs aizstāvēt un stiprināt to, kurš ir kļuvis par dievišķās dabas līdzdalībnieku.
Ēstgribas kārdināšanām piemīt tik liels spēks, ka tās var pārvarēt vienīgi ar Dieva palīdzību. Bet katrā kārdinājumā ir Dieva apsolījums, ka mēs no tā varam izbēgt. Kāpēc tad tik daudzi ir uzvarēti? Tāpēc, ka tie neuzticas Dievam. Viņi nelieto atpestīšanai paredzētos līdzekļus. Dievs nepieņem atvainošanos par samaitātās ēstgribas apmierināšanu.
Daniēls vērtēja savas cilvēciskās spējas, bet nepaļāvās uz tām. Viņš uzticējās tam spēkam, kuru Dievs apsolījis visiem, kas nāk pie Viņa pazemīgā atkarības sajūtā, pilnīgi paļaujoties uz Viņa spēku.
Viņš apņēmās savā sirdī nesagānīties ne ar ķēniņa gaļu, ne arī ar viņa vīnu, jo viņš zināja, ka šāda barība nestiprinās ne viņa fiziskos spēkus, ne arī palielinās prāta spējas. Viņš nelietoja ne vīnu, nedz kādus citus pretdabiskus, kairinošus līdzekļus. Viņš nedarīja neko, kas aptumšotu viņa prātu, un Dievs deva viņam “ieskatu un saprašanu visādās gudrībās un zinībās, bet Daniēlu apveltīja ar spēju saprast visādas parādības un sapņus.” (Dan. 1:17)
[23] Vēlākajos gados uz Daniēlu gūlās smagas rūpes par valsti, un viņu ļoti pārbaudīja. Bet cīņā ar grūtībām viņš kļuva stiprs. Daniēls cieši turējās pie Bezgalīgā Spēka rokas un netika uzvarēts. Viņš zināja, ka, lai labi padarītu savu darbu, nepieciešama Dieva palīdzība. Ebreju jauneklis saprata, ka pārbaudījumu un vajāšanu virpulī bez Dieva nevar pastāvēt nevienu stundu. Viņš lūdza trīs reizes dienā, un Dievs uz lūgšanām atbildēja. Debesu Liecinieks zināja Daniēla nodomus, un, kad viņš nostājās Kunga pusē, lai darītu Viņa prātu, tad Kungs nostājās Dāniēla pusē, lai jaunekli uzturētu.
Daniēla vecāki bērnībā viņu audzināja stingros sātības principos. Viņi tam mācīja visos savos ieradumos pakļauties dabas likumiem. Viņš zināja, ka ēšana un dzeršana atstāj tiešu iespaidu uz gara, miesas un tikuma spēkiem, ka viņš ir atbildīgs Kungam par savām spējām, jo viņš tās uzskatīja par Dieva dāvanu, kuru attīstību nedrīkst kavēt vai izkropļot ne ar kādu kaitīgu rīcību. Šīs audzināšanas rezultātā viņa sirdī un prātā tika godināts Dieva likums. Savas gūstniecības sākuma gados Daniēlam vajadzēja izturēt smagu pārbaudījumu, kas viņu iepazīstināja ar galma krāšņumu, ar liekulību un ar pagānismu. Tā patiesi bija sevišķa skola, lai sagatavotu viņu atturīgai, čaklai un ticības pilnai dzīvei. Un tomēr nekāds ļaunums viņu neaptraipīja.
Daniēla un viņa jauno biedru pieredze mums liecina par vienkāršā uztura priekšrocībām un rāda, ko Dievs darīs to labā, kas ar Viņu vēlas sadarboties, lai šķīstītu un paceltu dvēseli. Daniēls un viņa biedri pagodināja Dievu un bija kā spožas sveces Bābeles galmā. Šai stāstā mēs dzirdam Dieva balsi, kas uzrunā mūs personīgi, aicinot sakopot visus dārgās gaismas starus šajā kristīgās sātības jautājumā un padoties veselības likumiem. [24] Mēs gribam mantot mūžību. Mēs vēlamies vietu Dieva pilsētā, kur nav nekā nešķīsta. Visas Debesis vēro, kā mēs cīnāmies ar kārdināšanām. Lai visi, kas apliecina Jēzus vārdu, tā staigā pasaules priekšā, ka ar savu priekšzīmi un uzskatiem varētu mācīt patiesos dzīves principus. "Tāpēc brāļi, es jūs lūdzu caur Dieva apžēlošanām, ka jūs savas miesas nodotu par dzīvu, svētu un Dievam patīkamu upuri; tā lai ir jūsu prātīgā dievkalpošana.”