Jauni ļaudis, kuri apstākļu dēļ nonāk viens otra sabiedrībā, var savu satiksmi padarīt vai nu par svētību, vai lāstu. Viņi viens otru var pamācīt un stiprināt, pilnveidojot viens otra uzvedību, rīcību un zināšanas; vai arī, atļaujoties kļūt neuzmanīgiem un neticīgiem, tie var atstāt tikai graujošu iespaidu.
Daudziem jauniešiem ļoti patīk lasīt. Viņi lasa visu, ko vien var dabūt. Satraucošiem mīlas stāstiem, kā arī gleznu galerijās izstādītajiem aktiem ir demoralizējošs iespaids. Iztēle tiek piesārņota. Pēc tam seko grēks un noziegumi, kuri padara pēc Dieva līdzības radīto cilvēku zemāku par dzīvniekiem un beidzot iegrūž pazušanā. Izvairieties lasīt un skatīties to, kas ierosina nešķīstas domas! Māciet mīlēt cēlas, tikumiskas un intelektuālas tēmas! Neļaujiet, lai jūsu prāta cēlākie spēki tiktu novājināti un sabojāti, lasot pat stāstu grāmatas! [138] Es zinu spēcīgus cilvēkus, kuru prāts ir zaudējis līdzsvaru un kļuvis gandrīz paralizēts nesātīgas un neapdomīgas lasīšanas dēļ.
Vajag daudz gudrības un pacietīgu pūļu, lai pareizi vadītu jaunatni. Bērniem, kuri pasaulē ir nākuši ar mantotu ļaunumu, kas ir vecāku grēka tiešas sekas, vajag visrūpīgāko kultūru, lai attīstītu un stiprinātu morālās un intelektuālās spējas. Vecāku atbildība patiešām ir ļoti liela.
Ļaunas tieksmes ir uzmanīgi jāapvalda un maigi jānorāj. Prāts ir jāstimulē patiesības virzienā. Bērnu vajadzētu iedrošināt mēģināt pār sevi valdīt. Un viss tas ir jādara saprātīgi, citādi vēlamais nolūks tiks izpostīts.
Vecāki varētu jautāt: “Kas gan to var izdarīt?” Vienīgi Dievs dara vecākus spējīgus, un, ja tie nemeklē Viņa padomu un palīdzību, tad uzdevums tiešām ir bezcerīgs. Bet lūdzot, pētot Bībeli un nopietni pūloties, tie šajā svarīgajā pienākumā gūs sekmes, un viņu laiks un rūpes tiks simtkārtīgi atmaksāti. Tukšas runas un rūpes par ārējo izskatu daudzreiz aprij dārgo laiku, kuru vajadzēja veltīt, lai lūgtu gudrību un spēku no Dieva pildīt šo vissvētāko pienākumu. Tēvi un mātes, kuri ir pamācīti svētās lietās, centīsies iekārtot savu apkārtni tā, lai tā būtu labvēlīga viņu bērnu rakstura pareizai izaugsmei. Gudrības avots ir atvērts viņu priekšā, un no tā tie var smelt sev vajadzīgās zināšanas. Bībele, bagātīgais pamācību sējums lai ir viņu mācību grāmata! Ja vecāki savus bērnus audzinātu pēc Dieva Vārda priekšrakstiem, tad tie ne tikai vadītu mazo kājas uz pareiza ceļa, bet arī paši mācītos savus svētos pienākumus.
Nevajadzētu pieļaut, ka bērni mācās labu un ļaunu, tos neatšķirot. Vecāki gan domā, ka nāks laiks, kad labais ņems virsroku un ļaunais savu iespaidu zaudēs. Bet ļaunais pieaugs ātrāk nekā labais. Ir gan iespējams, ka ļaunums, ko viņi iemācījušies, [139] pēc daudziem gadiem tiks izskausts, bet kurš grib ar to riskēt? Laiks ir īss. Ir vieglāk un daudz drošāk sēt savu bērnu sirdīs labo sēklu, nekā pēc tam ravēt nezāles. Iespaidus, kurus cilvēks ir guvis bērnībā un jaunībā, ir grūti izdzēst. Cik tādēļ ir svarīgi, lai tie būtu pareizi iespaidi, lai jaunatnes viegli iespaidojamās spējas būtu vērstas pareizā virzienā!
Dariet mājas un jūsu sabiedrību bērniem pievilcīgas! Esiet pret tiem atklāti, maigi un mīloši. Tā jūs atstāsiet uz viņiem lielu iespaidu, un viņi jutīs, ka var jums pilnīgi uzticēties. Tad tiem nebūs tik liela vēlēšanās saieties ar citiem jauniem ļaudīm. Tāpēc, ka pasaulē valda liels ļaunums un bērnus vajag ierobežot, vecākiem vajadzētu pielikt divkāršas pūles, lai saistītu pie sevis savu bērnu sirdis un lai viņi redzētu, ka jūs vēlaties viņus darīt laimīgus.
Jauniešiem ir tieksme biedroties ar tādiem, kuri prāta un tikumības ziņā ir vājāki nekā viņi paši. Kādu patiesu prieku var sagaidīt jauna persona brīvprātīgā satiksmē ar tādiem, kuru domas, jūtas un uzvedība ir zemā līmenī? Tiem ir sabojāta gaume un ieradumi, un visi, kas izvēlas tādu sabiedrību, ir briesmās sekot viņu postošajam piemēram.
Tie, kas ilgojas pēc mūžības, nedrīkst pieļaut netīras domas vai darbus. Ja Kristus ir viņu pārdomu priekšmets, tad viņu domas būs tālu no visa, kas pavedina uz nekrietnu rīcību. Nododoties augstāku tematu apcerei, prāts tiks stiprināts. Ja to vingrinās domāt par šķīsto un svēto, tad tas kļūs stiprs un spraigs. Ja to vingrinās kavēties pie garīgām tēmām, tas dabīgi domās šai virzienā. Bet šo patiku domāt par Debesu lietām nevar iegūt, nevingrinot ticību Dievam un nopietni, pazemīgi nepaļaujoties uz Viņu, ka Viņa spēks un žēlastība ir pietiekoša jebkurā kritiskā situācijā.
[140] Tas Kungs ir bagātīgi gādājis par visiem, kas sirsnīgi, nopietni un rūpīgi Dieva bijībā uzsāk darbu, lai kļūtu pilnīgi svēts. Caur Kristu var iegūt spēku un žēlastību, kuru pestīšanas mantiniekiem piegādā kalpojošie eņģeļi. Neviens nav tik dziļi kritis, tik samaitāts un tik nekrietns, ka Jēzū, kas par viņu miris, nevarētu atrast spēku, skaidrību un taisnību, ja tikai tas atstāj savus grēkus, nogriežas no netaisnības ceļa un no visas sirds meklē dzīvo Dievu. Dievs gaida, lai novilktu tiem ar grēkiem aptraipītās drēbes un uzvilktu savas taisnības tīro apģērbu, pavēlot dzīvot, nevis mirt. Viņā tie var krāšņi augt kā Dzīvā Vīnakoka zari. Šie zari nenokaltīs, nedz paliks neauglīgi. Ja tie paliek Viņā, tad saņem barību no Tā, tiek piepildīti ar Viņa Garu, staigā, kā Viņš staigāja, uzvar, kā Viņš uzvarēja, un beidzot tiek paaugstināti pie Viņa labās rokas.