"Tāpēc brāļi, es jūs lūdzu caur Dieva apžēlošanām, ka jūs savas miesas nodotu par dzīvu, svētu un Dievam patīkamu upuri; tā lai ir jūsu prātīgā dievkalpošana. Un nepaliekat šai pasaulei līdzīgi, bet pārvēršaties savā prātā, atjaunodamies, ka jūs varat pārbaudīt, kas ir tas labais un patīkamais un pilnīgais Dieva prāts." (Rom. 12:1-2, Glika tulk.)
Vecajā Derībā katram upurim vajadzēja būt bez vainas. Saskaņā ar rakstvietu, mums jānodod savas miesas Dievam par dzīvu, svētu un patīkamu upuri, un tā lai ir mūsu prātīgā dievkalpošana. Mēs esam Dieva meistardarbs. Dziesminieks, apcerot Dieva brīnišķīgo darbu pie cilvēka radīšanas, izsaucās: "Es esmu tik brīnišķi radīts." (Ps. 139:14) Daudzi cilvēki ir apguvuši zinātnes un iepazinušies ar patiesības teoriju, bet nesaprot likumus, kuri pārvalda viņu pašu būtni. Dievs mums ir devis spējas un talantus. Mums kā Visaugstākā dēliem un meitām ir pienākums tos izlietot, cik vien labi iespējams. Ja mēs ar nepareiziem ieradumiem vai samaitātu iegribu apmierināšanu vājinām šos gara un miesas spēkus, tad mums nav iespējams Dievu pagodināt tā, kā to vajadzētu.
Cilvēka dvēseles vērtību mēs varam aptvert tikai tad, kad izprotam tā upura lielumu, kurš tika nodots cilvēka atpestīšanai. Dieva Vārds vēsta, ka mēs nepiederam sev pašiem, bet esam dārgi atpirkti. Tā ir milzīga vērtība, ka mūsu kājas stāv uz droša pamata un mēs atbrīvojamies no grēka verdzības, kas iesākās Ēdenē. Ādama grēks iedzina visu cilvēci bezcerīgā postā; bet Dieva Dēla upuris sagādāja cilvēkam otru pārbaudes iespēju. Atpestīšanas plānā glābšanas ceļš ir paredzēts visiem, kuri to vēlas izmantot. Dievs zināja, ka cilvēkam nav iespējams uzvarēt paša spēkiem, [16] un tāpēc Viņš ir nodrošinājis tam palīdzību. Cik pateicīgiem mums vajadzētu būt, ka mums ir sagatavots ceļš, pa kuru mums ir pieeja pie Tēva un ka durvis vēl ir atstātas pusvirus, lai debešķīgās godības gaismas stari spētu apgaismot visus, kuri vēlas to saņemt!
Kristus iesāka savu atpestīšanas darbu tieši tur, kur iesākās bojāeja. Viņa pirmais pārbaudījums bija tieši tas, kurā krita Ādams. Kārdinot cilvēkus ēšanas jautājumā, sātans pārspēja lielu daļu cilvēces, un viņa panākumi lika tam domāt, ka kontrole pār šo kritušo planētu ir viņa rokās. Bet Kristus bija spējīgs stāties viņam pretī, un sātans atstāja kaujas lauku kā sakauts ienaidnieks. Jēzus saka: "Pār Mani viņš gan nenieka nespēj." (Jāņa 14:30) Viņa uzvara dod mums pārliecību, ka visās kaujās ar ienaidnieku arī mēs varam būt uzvarētāji. Bet mūsu Debesu Tēva nodoms nav glābt mūs bez sadarbības ar Kristu un pūlēm no mūsu puses. Mums jādara sava daļa, tad dievišķais spēks, savienots ar mūsu pūliņiem, nesīs uzvaru.
Mēs visur sastopam nesātību. Mēs to redzam vilcienu vagonos, uz tvaikoņiem un visur, kur vien ejam. Mums vajadzētu pašiem sev jautāt, ko mēs darām, lai glābtu dvēseles no kārdinātāja varas? Sātans nepārtraukti cenšas cilvēci pilnīgi pakļaut savai kontrolei. Visvairāk tas cilvēkus saista pie sevis ar ēšanas un dzeršanas kāri, un to viņš mēģina stimulēt jebkurā iespējamā veidā. Visi nedabīgi kairinājumi ir kaitīgi un modina kāri pēc alkoholiskajiem dzērieniem. Kā mēs varētu apgaismot ļaudis un novērst ļaunumu, kas seko šo dzērienu lietošanai? Vai esam šai lietā darījuši visu, kas mūsu spēkos?
Daži teiks, ka dzērāju labot nav iespējams, ka visas pūles šai virzienā arvien ir bijušas veltīgas. Bet, lai gan mēs nespējam labot visus, kuri tik tālu ir pagrimuši, tad tomēr mēs varam kaut ko darīt, lai apturētu šī ļaunuma attīstību. Es aicinu jūs, vecāki, iesākt ar saviem bērniem, audzinot viņus pareizi. Centieties audzināt viņus tā, lai viņiem būtu morāls spēks pretoties ļaunumam, kas viņus apņem. Pašsavaldīšanās [17] bērnam jāmāca jau mātes rokās. Viņam jāmācās apvaldīt straujo raksturu, pakļaut savu gribu un atsacīties no neveselīgām tieksmēm.
Māciet savus bērnus sajust pretīgumu pret kairinošiem līdzekļiem. Cik daudzi nezinādami sekmē tieksmi uz tādām lietām! Esmu Eiropā redzējusi, ka aukles maziem, nevainīgiem bērniem pie lūpām liek vīna vai alus glāzi, tā attīstot viņos tieksmi pēc alkoholiskiem dzērieniem. Jo vecāki tie kļūst, jo vairāk iemācās būt atkarīgi no šādām lietām, līdz soli pa solītim tiek uzvarēti, nonāk tik tālu, ka nekāda palīdzība tos neaizsniedz, un visbeidzot sabrūk kapā kā žūpas.
Bet ne jau tikai tas samaitā garšu un kļūst par slazda valgu. Arī barība bieži ir tāda, kas modina kāri pēc alkoholiskajiem dzērieniem. Bērniem tiek pasniegti izmeklēti kārumi — piparoti ēdieni, trekni gaļas vārījumi, cepumi, kūkas. Šī pikantā barība kairina kuņģi un rada kāri pēc vēl stiprākiem kairinošiem līdzekļiem. Bērnu ēstgribu kārdina ne tikai ar neveselīgu barību, kuru viņiem brīvi atļauts ēst pie galda, bet viņi ēd arī starplaikos. Un bieži vien 12 vai 14 gadu vecumā viņi jau ir hroniski kuņģa slimnieki.
Jūs varbūt esat redzējuši dzērāja kuņģa attēlu. Līdzīgu stāvokli rada dedzinošu garšvielu uzbudinošais iespaids. Kad kuņģis ir šādā stāvoklī, tas prasa kaut ko vairāk, lai apmierinātu ēstgribu, kaut ko stiprāku un arvien stiprāku. Un pēc tam jūs atradīsiet savus dēlus mācāmies uz ielas smēķēt. Tā ir bēdīga mācību stunda; tā padara viņus uz nāvi slimus. Un tomēr viņi šo netikumu turpina ar tādu neatlaidību, kas citā gadījumā būtu slavējama. Tabaka novājina smadzenes un paralizē to smalkākas uztveres spējas. To lietojot, rodas slāpes pēc stiprākiem dzērieniem, un ļoti daudzos gadījumos tas ir par cēloni dzeršanas ieradumiem.
Tabakas lietošana ir apgrūtinošs, dārgs, netīrs ieradums. Kristus mācības par šķīstumu, pašaizliedzību un sātību norāj šo piesārņojošo [18] ieradumu. Ja mēs domājam par Jēzus gavēni tuksnesī, lai lauztu ēstkāres varu pār cilvēci, tad mums jābrīnās, kā tie, kuri saucas par viņa sekotājiem, var nodoties šim ieradumam. Vai tas ir Dieva godam, ka cilvēki novājina savus fiziskos spēkus, sabojā smadzenes un pakļauj savu gribu šai narkotiskajai indei? Ko saka apustulis? “Tāpēc brāļi, es jūs lūdzu caur Dieva apžēlošanām, ka jūs savas miesas nodotu par dzīvu, svētu un Dievam patīkamu upuri; tā lai ir jūsu prātīgā dievkalpošana.” (Rom. 12:1, Glika tulk.)
Mums ir uzlikta liela atbildība. Mēs nevaram patiesi kalpot Dievam, ja nenododam savas miesas par dzīvu upuri. Nevienu, kas bojā šo brīnumsmalko cilvēka organismu, nevar attaisnot. Ja mēs to darām, tad ciešam ne vien paši, bet pārnesam šo ļaunums arī uz saviem bērniem. Vai gan ir jābrīnās par to, ka bērni, kas ieguvuši šādu mantojumu, nebīstas Dievu? Cik daudzreiz redzam smēķējam zēnus, kuri nav vairāk kā astoņus gadus veci! Ja jūs par to ar viņiem runājat, tie atbild: “Mans tēvs arī smēķē, un, kas viņam ir labs, der arī man.” Viņi norāda uz sludinātāju vai svētdienas skolas skolotāju un saka: “Ja tādi labi vīri pīpē, tad arī es to drīkstu.” Kā gan mēs varam gaidīt kaut ko citu no bērniem ar viņu mantotajām tieksmēm, kamēr pieaugušie rāda tādu priekšzīmi? Lai Dievs apžēlojas par šiem nabaga kārību vergiem!
Gan tabaka, gan alkoholiskie dzērieni sagrauj nervus un notrulina smalkās uztveres spējas tā, ka šī ieraduma vergi nespēj atšķirt svētas lietas no parastām. Reibinošu dzērienu demoralizējošo iespaidu mēs varam redzēt Nadaba un Abijas gadījumā. Pirms ieiešanas svētnīcā, lai pildītu savu svēto pienākumu, tie uzdrošinājās dzert vīnu. Sekas bija tādas, ka tie nespēja atšķirt parastu uguni no tās, kas bija iesvētīta svētai kalpošanai. Par šo uzticības laušanu viņi tika nogalināti. Daži teiks, ja jau viņi bija piedzērušies un nespēja saskatīt atšķirību [19] starp abām ugunīm, kāpēc tos jāsoda? Kad viņi lika pie savām lūpām biķeri, tie uzņēmās atbildību par visiem saviem alkohola iespaidā izdarītajiem ļaunajiem darbiem.
Kā ir ar mūsu likumdevējiem un vīriem tiesas iestādēs? Ja jau bija nepieciešams, ka tiem, kas kalpo svētos amatos, ir skaidras domas un pilnīga kontrole pār savu prātu, vai tad nav arī svarīgi, lai tiem, kas izdod un izpilda mūsu lielās nācijas likumus, būtu neaptumšotas spējas? Kā ar tiesnešiem un zvērinātiem, kuri lemj par cilvēku dzīvi un kuru lēmumi var notiesāt nevainīgo vai atbrīvot noziedznieku? Vai viņiem nav jābūt pilnīgai kontrolei pār saviem garīgajiem spēkiem? Vai viņi ir sātīgi savos ieradumos? Ja nē, tad viņi nav piemēroti šādiem atbildīgiem amatiem. Ja tieksmes ir samaitātas, garīgie spēki tiek vājināti, un pastāv briesmas, ka šādi cilvēki valdīs netaisnīgi. Vai šodien kaislību apmierināšana būtu mazāk bīstama nekā toreiz, kad Dievs uzlika ierobežojumus tiem, kas kalpoja svētos amatos?
Kristus cīnījās pret miesas tieksmēm un uzvarēja; tā arī mēs varam Viņa spēkā uzvarēt. Kas ieies pa pilsētas vārtiem? Ne jau tie, kas apgalvo, ka šo iekāres spēku nevar salauzt. Kristus sagādāja spēku stāvēt pretī visam, kas grib mūs kalpināt. Lai gan novājināts četrdesmit dienu ilgajā gavēnī, Viņš tomēr nepadevās kārdināšanām un ar to mums pierādīja, ka mēs neesam bezcerībā. Es zinu, ka mēs vieni uzvarēt nevaram; un cik pateicīgiem mums vajadzētu būt, ka mums ir dzīvs Pestītājs, kurš vienmēr ir gatavs palīdzēt!
Es atceros kāda vīra gadījumu sapulcē, kurā es teicu uzrunu. Alkoholisko dzērienu un tabakas lietošana bija viņu gandrīz sagrāvusi. Izlaidīgas dzīves seku dēļ tas gāja salīcis, un viņa apģērbā atspoguļojās tā panīkušais stāvoklis. Pēc visa spriežot, šis vīrs bija pārāk dziļi kritis, lai viņam vēl varētu palīdzēt. Bet, kad es [20] viņu aicināju pretoties kārdināšanām augšāmceltā Pestītāja spēkā, viņš drebēdams piecēlās un sacīja: “Jūs rūpējaties par mani, tāpēc arī es par sevi gribu rūpēties.” Pēc sešiem mēnešiem viņš atnāca pie manis uz mājām. Es viņu nepazinu. Viņa seja laistījās priekā, un, satvēris manu roku, viņš asarām acīs sacīja: “Jūs mani gan vairs nepazīstat, bet vai atceraties vīru vecajos, zilajos svārkos, kas jūsu sapulcē piecēlās un apsolīja laboties?” Es biju ļoti pārsteigta. Viņš stāvēja stalts manā priekšā un izskatījās desmit gadus jaunāks. Viņš bija aizgājis mājās no tās sapulces un garas stundas pavadījis lūgšanās un garās cīņās līdz pat saullēktam. Tā bija cīņas nakts, bet, slava Dievam, viņš uzvarēja. Šis vīrs varēja dalīties savā bēdīgajā pieredzē zem ļauno ieradumu jūga. Viņš zināja, kā brīdināt jaunatni no šīs samaitāšanas briesmām, un tādiem, kuri, tāpat kā viņš, bija pārvarēti, viņš varēja norādīt uz Kristu kā vienīgo glābšanas avotu.