Augstprātība, pasaules mode, acu un miesas kārība ir cieši savienotas ar nelaimīgo krišanu. Ja šīs lietas ar visu sakni būtu no sirds izrautas, tad kritušie nebūtu tik vāji. Ja sievietes varētu šos jautājumus aplūkot tā, kā Dievs man to rādīja, tad viņas sajustu tādu riebumu pret nešķīstību, ka vairs neatrastos to starpā, kas ļaujas sātana kārdināšanām, vienalga, ko viņš būtu izvēlējies par savu starpnieku.
Tās dievbijīgās sievietes, kuru sirds un prāts ir aizņemti ar jautājumiem, kas stiprina dzīves skaidrību, un kuras paceļ savu dvēseli satiksmē ar Dievu, nebūs viegli novilināt no patiesības un tikuma takas. Viņas būs nocietinātas pret sātana sofistiku; viņas būs sagatavotas pretoties tā vilinošajām viltībām.
Man ir žēl jaunatnes, kuras raksturs attīstītās šajā izvirtušajā laikmetā. Es drebu arī par viņu vecākiem, jo viņi nesaprot savu pienākumu mācīt bērniem pareizo ceļu. Padoms tiek prasīts tradīcijām un modei, un, ja bērni to viegli apgūst, tad viņi ātri tiek samaitāti. Bezrūpīgie un pārāk iecietīgie vecāki neredz briesmas, kuras draud viņu pēcnācējiem.
Ir tik maz nesamaitātu jauniešu. Neķītru ieradumu izplatība ir satraucoša, tie cilvēces deģenerāciju ir sekmējuši vairāk nekā jebkurš cits ļaunums. Bērni, kuri ir padevušies slepeniem grēkiem, daudzreiz ir vārgi un ar traucētu attīstību. [133] Norūpējušies vecāki iet pie ārsta, kas paraksta zāles; bet veselība nekļūst labāka, jo cēlonis vēl joprojām eksistē.
Šī ieraduma upuri nemīl darbu; kad viņiem liek strādāt, tad tie sūdzas par nogurumu, tiem sāp galva, mugura un vēl nezin kas. Esiet droši, vecāki, ka tad, ja jūsu bērni nogurst no vienkārša, pareizi noregulēta darba, patiesībā ir kaut kas cits, kas novājina viņu organismu. Nepārsteidzieties viņus atbrīvot no fiziska darba. Nenesiet nastas, kuras vajadzētu nest viņiem. Ir kaitīgi pārstrādāties, bet no slinkuma ir jābaidās daudz vairāk. Neatbrīvojiet viņus no atbildības un neklausiet viņu sūdzības. Tas būtu vissliktākais, ko jūs viņiem varētu nodarīt. Tas noārdītu gandrīz vienīgo šķērsli, lai sātans brīvi varētu piekļūt viņu vājajiem prātiem. Nogurums pēc derīga darba mazina patiku pret grēku. Čaklām rokām un darbīgiem prātiem nav laika pievērst uzmanību, katrai ienaidnieka kārdināšanai, bet kūtras rokas un slinkas smadzenes ir gatavas padoties viņa pārvaldībai. Prāts, ja tas nav nodarbināts, tiecas kavēties pie nepareizā. “Redzi, tas bija tavas māsas Sodomas noziegums: lepnība, maizes pilnība un dzīve bez bēdām, tāda bija viņas un viņas meitu dzīve.” (Ecih. 16:49)
Bērni dabīgi tiecas uz ļaunu. Ja vecāki, bīstoties Dievu, netur tos stingrā uzraudzībā, tad sātans jaunos prātus iegūst savā īpašumā. Jo vecāki tie kļūst, jo vairāk aug un nostiprinās viņu kaislības. Viņiem nav miera, kamēr tie savu grēcīgo noslēpumu nav izsacījuši tiem, ar kuriem saietās. Ziņkārība ir pamodināta, un ziņas par šo netikumu pāriet no jaunieša uz jaunieti, no bērna uz bērnu, kamēr nevar atrast gandrīz nevienu, kas par to nezinātu. Kāpēc tēvi un mātes izturas tā, it kā viņi gulētu? Viņiem nav ne jausmas, ka sātans viņu ģimenēs sēj ļaunu sēklu. Viņi šajos jautājumos ir tik akli un neapdomīgi, cik vien iespējams. Kāpēc viņi neatmostas un neinteresējas par šīm lietām? [134] Kāpēc viņi nepūlas iepazīties ar dzīvības likumiem, lai būtu gatavi rūpēties gan par savu, gan arī par bērnu organismu tādā veidā, kas veicinātu fizisko veselību?
Sātana vara pār šī laika jaunatni ir atbaidoša. Ja mūsu bērnu prāti nav stingri nopamatoti Bībeles pamatprincipos, tad viņu morāli sabojā grēcīgie piemēri, kurus viņi sastop ik uz soļa. Vislielākās briesmas jaunatnei ir pašsavaldīšanās trūkums. Vecāki, kuri lutina savus bērnus, nemāca viņiem pašaizliedzību. Pat barība, kuru viņiem pasniedz, ir tāda, kas kairina kuņģi. Tādā kārtā cēlies uzbudinājums pāriet uz smadzenēm un pamodina kaislības. Nevar par daudz atgādināt, ka tas, ko uzņemam kuņģī, iespaido ne tikai miesu, bet galu galā arī prātu. Trekni un kairinoši ēdieni uzbudina asinis, satrauc nervu sistēmu un pārāk bieži notrulina cilvēka morālo uztveri, tā ka miesīgās dziņas pieveic sirdsapziņu un saprātu. Tam, kas ir nesātīgs uztura ziņā, ir grūti un bieži gandrīz neiespējami vingrināties pacietībā un sevis aizliegšanā. Tāpēc cik svarīgi bērniem, kuru raksturs vēl nav izveidojies, dot tikai veselīgus un nekairinošus ēdienus! Tā ir mīlestība, ka Debesu Tēvs mums deva gaismu par veselības reformu, lai mūs pasargātu no ļaunuma, kas seko nesavaldītām kārībām.
“Tāpēc, vai ēdat vai dzerat, visu to dariet Dievam par godu.” (1.Kor. 10:31) Vai vecāki, sagatavojot ēdienu un aicinot ģimeni pie galda, ņem to vērā? Vai viņi pasniedz bērniem tikai to, par ko viņi zina, ka tas dos labas asinis, to, kas vismazāk uzbudina organismu un kas visvairāk noder viņu veselībai un dzīvībai? Vai arī, nedomājot par savu bērnu labklājību nākotnē, tie liek viņu priekšā neveselīgu, uzbudinošu un kairinošu ēdienu?
Nav drošāka ceļa, kas bērnu ieved ļaunumā, kā tas, [135] ja noņem tam visas nastas, pametot laiskā, bezmērķīgā dzīvē, kad var nedarīt neko vai arī darboties pēc savas patikas. Bērnu prāti ir darbīgi, un, ja tos nenodarbina ar to, kas ir labs un derīgs, viņi nenovēršami piegriezīsies ļaunajam. Atpūsties ir pareizi un vajadzīgi, tomēr ir jāmāca strādāt. Viņiem vajadzētu noteiktas stundas fiziskam darbam, kā arī lasīšanai un studijām. Lūkojiet, lai viņu nodarbošanās būtu piemērota vecumam un lai tiem būtu pieejamas derīgas, interesantas grāmatas! Sātans izlieto izdevības, lai audzinātu slinkus prātus. Ir grēks ļaut bērniem izaugt bez darba. Lai viņi nodarbina savus locekļus un muskuļus, pat ja tie piekūst! Ja tie netiek pārpūlēti, tad nogurums viņiem tikpat maz kaitēs kā jums pašiem. Ir liela starpība starp nogurumu un nespēku. Bērniem darbā vajag biežāk pārmaiņas un vairāk starpbrīžus atpūtai nekā pieaugušajiem. Bet vēl jauni viņi var sākt mācīties strādāt, un tie būs laimīgi, ka var būt derīgi. Pēc veselīga darba salds būs viņu miegs, un tie būs atspirguši nākamās dienas darbam.
Daudzi neizprot neķītru ieradumu grēcīgumu un to drošās sekas. Viņu saprāts ir aptumšots, jo tie ir ilgi bijuši iecietīgi pret grēku. Jūtīgie smadzeņu nervi ir zaudējuši savu veselīgo tonusu, un rezultātā ir mazinātas morālās uztveres spējas. Svinīgā Debesu vēsts nevar atstāt pārliecinošu iespaidu uz viņu sirdīm. Sadursmē ar ieradumiem, kas jau ir iesakņojušies, morālais spēks ir pārāk vājš. Iztēli pārvalda neskaidras domas, un kārdināšana ir gandrīz neatvairāma. Ja prāts būtu pieradis pārdomāt paceļošus jautājumus un iztēle vingrināta saskatīt šķīstas un svētas lietas, tad dvēsele būtu nocietināta pret kārdināšanām. Sirds kavētos pie debešķīgā, skaidrā, svētā, un to nevarētu savaldzināt zemiskais, samaitātais un nekrietnais.
Es zinu, kā sātans strādā un kādi ir viņa panākumi. [136] Viņš ir panācis to, ka vecāku prātus pārņem paralīze un ka viņi paliek kūtri savos bērnos ieraudzīt kaitīgus ieradumus. Daži no šiem jauniešiem apliecina, ka ir kristieši, un vecāki mierīgi guļ tālāk, nebaidoties no briesmām, kamēr viņu bērni sagrauj gan miesu, gan prātu.
Sātana sevišķais darbs šajās pēdējās dienās ir iegūt savā īpašumā jauniešu prātus, samaitāt viņu domas un pamodināt viņos kaislības; jo viņš zina, ka šādi tos var pavest uz netīriem darbiem, sabojājot visas cēlās prāta spējas un izlietojot, lai īstenotu savus nolūkus. Katram ir brīva morālā griba, un katram savas domas jāaudzina, lai tās plūstu pareizā virzienā. Kas grib laboties, tam vispirms jāattīra sava iztēle. Mūsu domām vajadzētu būt tādām, kas paceļ prātu. “Beidzot vēl, brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet!” (Filip. 4:8)
Šeit paveras plašs lauks, kur darboties mūsu prātam. Ja sātans mēģina jūsu domas vērst uz zemo un juteklisko, tad grieziet tās atpakaļ uz labo! Ja jūsu prātu cenšas iegūt samaitāta iztēle, bēdziet pie žēlastības troņa un lūdziet spēku no Debesīm! Kristus žēlastībā mums ir iespējams aizdzīt nekrietnas domas. Jēzus saistīs mūsu prātus, šķīstīs domas un attīrīs sirdi no katra apslēpta grēka. “Jo mūsu cīņas ieroči nav miesīgi, bet spēcīgi Dieva priekšā cietokšņu noārdīšanai. Mēs apgāžam prātojumus un visas augstprātīgās iedomas, kas paceļas pret Dieva atziņu, un uzvaram visus prātus, lai tie ir Kristum paklausīgi.” (2.Kor. 10:4-5)
Jaunatnei reti kad māca pašaizliedzību un pašsavaldīšanos. Tiem atļauj iet savu ceļu, līdz tie kļūst stūrgalvīgi un ietiepīgi, un vecāki lauza savas galvas, nezinādami, ko darīt, lai savus bērnus pasargātu no bojāejas. Nepareizā mācība, ka, no veselības viedokļa skatoties, vajadzētu jaukt kopā abu dzimumu bērnus, [137] ir ieguvusi virsroku un izdarījusi savu ļauno darbu. Ja vecāki un aizbildņi izlietotu tikai desmito daļu gudrības, kuru lieto sātans, tad abu dzimumu satiksme būtu gandrīz nevainīga. Bet tā kā sātans ir gandrīz vienīgais, kas gūst panākumus, savaldzinot prātus, zēnu un meiteņu brīvā satiksme ļaunumu tikai palielina. Jauni zēni, kuri tik tikko sasnieguši pusaudžu gadus, jau parāda īpašu uzmanību sava vecuma meitenēm, un sāpīgi, ka arī meitenēm trūkst atturības un kautrības.
Kādas sekas ir šādai satiksmei? Vai tā veicina nevainību? Nē, patiesi nē! Bērnus savaldzina nepareizas mīlestības sentimentalitāte, un reliģijai nav spēka viņus atturēt no šī ceļa. Ko var darīt, lai šo ļaunuma straumi apturētu? Vecāki varētu darīt daudz, ja tikai viņi to vēlētos.
Jaunu meiteni vajadzētu pamācīt atraidīt katru, kas viņai tuvojas ar zemisku familiaritāti, tā, lai šāda tuvošanās nekad vairs neatkārtotos. Ja meitene bieži meklē zēnu un jaunu vīriešu sabiedrību, kaut kas nav kārtībā. Viņai ir vajadzīgs gudras, stingras mātes savaldošais un pamācošais iespaids.