[127] “Svētīgi ir sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.” (Mat. 5:8) Cilvēks ir kritis, un tāpēc viņa mūža darbs, vai tas būtu īsāks vai garāks, ir caur Kristu atgūt to, ko viņš grēkojot ir pazaudējis, — dievišķo līdzību. Šis darbs prasa pilnīgi pārveidot dvēseli, miesu un garu. Dievs žēlastībā sūta gaismas starus, lai rādītu cilvēka patieso stāvokli; bet, ja viņš šai gaismā nestaigā, tad viņam nepārprotami patīk tumsa. Viņš bēg no gaismas, lai nepārtraukti netiktu nosodīta viņa nepareizā rīcība.
Man rādīja pasaules briesmīgo stāvokli. Netikumība sastopama ik uz soļa. Izvirtība ir šī laika valdošais grēks. Vēl nekad grēks savu sakropļoto galvu nav pacēlis ar tādu pārdrošību kā tagad, un tā varas un izplatības dēļ tikuma sargi gandrīz ir zaudējuši visu drosmi. Ja cilvēks pret pastāvošo ļaunumu cīnīsies tikai ar cilvēciskiem spēkiem, tad viņš tiks uzvarēts un pavisam iznīcināts.
Bet prāts nekad nenoslīd no skaidrības un svētuma uz netikumību un noziegumu vienā mirklī. Lai tos, kas radīti pēc Dieva līdzības, padarītu brutālus un sātaniskus, ir vajadzīgs laiks. Mēs tiekam pārvērsti uzlūkojot. Kaut gan veidots līdzīgs savam Radītājam, cilvēks tomēr tā var pierast pie ļaunuma, ka grēks, kuru tas iepriekš ienīda, viņam sāk patikt. Kad viņš pārstāj būt modrs un vairs nelūdz, viņš pārstāj sargāt citadeli — sirdi, — un tiek pavedināts uz grēku un noziegumu. Pret miesas prātu ir pastāvīgi jākaro, un šeit mums ir jāsaņem palīdzība no dievišķās žēlastības šķīstījošā iespaida, kas prātu ceļ augšup un radina to domāt par šķīsto un svēto.
Liela daļa cilvēku, kurus mēs visur sastopam, pasaulei ir tikai par lāstu. Viņi dzīvo, lai apmierinātu savas iegribas, un ir nodevuši gan miesu, gan dvēseli samaitātiem un izlaidīgiem ieradumiem. [128] Kāds tas ir briesmīgs pārmetums mātēm, kuras savu laiku upurējušas modei un nav veidojušas savu prātu un raksturu pēc dievišķās priekšzīmes, padarot sevi nederīgas izpildīt viņām uzticēto svēto pienākumu audzināt savus bērnus Kunga bijībā!
Gandrīz nav iespējams pamodināt tos, kuriem vajadzētu būt nomodā, lai kaut vai tikai apzinātos, kāda vara sātanam ir pār prātiem. Viņi arī neapzinās, kāda samaitātība valda visapkārt. Sātans ir viņus padarījis aklus un ieaijājis miesīgā drošības sajūtā. Netaisnība ir pārpilnībā, un tā sastopama ne tikai pie neticīgiem un zobgaļiem: daudzi, kuri apliecina ticību Kristum, arī ir vainīgi. Viņu mīlestība ir atdzisusi. Ak vai! Cik maz ir tādu, pat kristiešu vidū, kuri sevis paša dēļ dara taisnību un izvairās no ļauna arī tad, kad vispārējie uzskati no tā neattur!
Cīņā ar sirds ļaunumu no iekšienes un ar kārdināšanām no ārienes krita pat gudrais un spēcīgais Sālamans. Viņa dzīve iesākās labvēlīgi, viņš bija Dieva mīlēts, un, ja viņš saglabātu tikumību, tad viņa dzīves noslēgums būtu bijis goda pilns un svētīts. Bet viņš pazaudēja šo īpašo žēlastību miesīgu kaislību dēļ. Jaunībā viņš uzticējās savam Dievam un meklēja Viņa vadību, un tas Kungs viņam deva varu un gudrību, ko pasaule apbrīnoja. Viņa slava izplatījās pa visām zemēm. Bet vēlākos gados viņš atstāja Dieva likumus, ļāva ļaunuma straumei aizraut sevi līdz un atšķīrās no Dieva, sava spēka Pamata un Avota. Viņš pazaudēja rakstura stingrību un streipuļoja kā vieglprātīgs jauneklis starp labu un ļaunu. Viņa grēks bija viņa mīlestība uz sievietēm. Vīra gados viņš nebija savaldījis šo kaislību, un tā kļuva viņa slazda valgs. Viņš ņēma daudz sievu, no kurām dažas bija pagānu ķēniņu meitas, un tās viņu paveda uz elkdievību. Jaunībā viņam gudrība bija dārgāka nekā Ofīras zelts. Bet, ak vai! Miesīgās tieksmes uzvarēja! [129] Sievas viņu nomaldināja un izpostīja. Kāda mācība šeit sniegta mums! Kāds pierādījums, ka mums Dieva spēks ir vajadzīgs līdz pat beidzamajam acumirklim! Nav droši pieļaut pat vismazāko atkāpi no patiesās skaidrības.
“Tāpēc lai grēks nevalda jūsu mirstīgajā miesā! Neklausiet vairs viņas iekārēm! Nenododiet arī savus locekļus par netaisnības ieročiem grēkam, bet nododiet sevi pašus Dievam kā tādi, kas no mirušiem kļuvuši dzīvi, un savus locekļus par taisnības ieročiem Dievam.” (Rom. 6:12-13) Jūs, kas saucat sevi par kristiešiem, ja jums nebūtu dota nekāda tālāka gaisma kā tikai tas, kas sacīts šajā rakstvietā, arī tad jūs nevarat atrast attaisnojumu tam, ka ļāvāties zemām kaislībām sevi savaldzināt. Ar Dieva Vārdu pietiek, lai apgaismotu vistumšāko prātu. To var saprast ikviens, kas vēlas. Bet, lai cilvēkiem sniegtu katru iespējamo brīdinājumu, Dievs ir sūtījis skaidras, noteiktas liecības, kuras norāda uz Vārdu, kuram viņi tik daudz reižu liegušies sekot. Bet gaismu ļoti bieži atmet. Tie, kas kalpo paši savām kārībām, turpina priecāties netaisnībā, neskatoties uz to, ka tiem, kas tādas lietas dara, draud sods.
Daži gan atzīst grēcīgu kaislību ļaunumu, bet viņi aizbildinās ar to, ka nevarot savas tieksmes pārvarēt. Tā ir briesmīga atzīšanās no kristīga cilvēka mutes. “Lai atturas no netaisnības ikviens, kas daudzina tā Kunga vārdu.” (2.Tim. 2:19) Kāpēc ir šāda nespēja? Tā ir tāpēc, ka vīri un sievas tik ilgi ir lolojuši samaitātas kārības, ka beidzot tiem vairs nav spēka valdīt pār sevi; tāpēc, ka dabas zemās kaislības ir ņēmušas virsroku un cēlie morāles principi, kuriem vajadzētu būt valdošajam spēkam, ir pazuduši. Juteklība ir izdzēsusi ilgas pēc svētuma un ir cilvēku garīgi iznīcinājusi. Dvēsele ir zemāko spēku pakļautībā.
Svēto laulības derību bieži noslēdz, lai apsegtu rupjākos grēkus. Tā saucamie dievbijīgie vīri un sievas padodas zemākajām kaislībām un tādā veidā sevi nostāda vienā līmenī ar lopiem. Tie nepareizi lieto spēkus, kurus Dievs devis, lai tos pasargātu svētumā un godā [130], un tomēr tie domā, ka nedara ļaunu. Veselību un dzīvību upurē uz iekāres altāra. Augstākie, cēlākie spēki atrodas miesīgās dabas pakļautībā. Tie, kuri tā grēko, varbūt nespēj paredzēt savas rīcības sekas. Ja viņi saprastu, cik lielas ciešanas tie uzkrauj sev un saviem bērniem, tad būtu satraukti un vismaz daži atstātu šo ceļu, kuram ir tik briesmīgas sekas. Daudzi ir tik cieši saistīti ar šādu nožēlojamu eksistenci, ka izvēlas labāk nāvi nekā dzīvību. Daudzi nomirst priekšlaicīgi, apkaunojoši upurējot savu dzīvību viszemākajām kaislībām.
Nepareizi izlietojot laulības attiecības, nostiprinās dzīvnieciskās tieksmes. Kad tās kļūst stiprākas, morālās un intelektuālās spējas samazinās. Miesīgais pārspēj garīgo. Tāds vecāku raksturs tiek pārnests uz bērniem, un tie nāk pasaulē ar vājiem morālajiem spēkiem. Viņos dominē zemās tieksmes. Vecāku lielākās kaislības ir iemūžinātas viņu bērnos. Sātans cenšas mazināt svētuma standartu un tiem, kas iedodas laulībā, vājināt pašsavaldīšanos, jo viņš zina, ka tik ilgi, kamēr zemās kaislības ir pārsvarā, morāles spēki pastāvīgi kļūst vājāki, un cilvēku nemaz neinteresē viņa garīgā izaugsme. Viņš zina arī to, ka tas ir labākais veids, kā uzspiest savu pretīgo zīmogu uz viņu pēcnācējiem, un ka bērnu raksturu ietekmēt viņam būs daudz vieglāk nekā vecākus.
Redzot, kādās briesmās atrodas tie, kuri apliecina patiesību, un kādi grēki ir viņu vidū, — to cilvēku vidū, kuriem, šķiet, šis grēks nedraud, — es jautāju: “Kas, ak Kungs, pastāvēs, kad tu atspīdēsi?” Tai dienā pastāvēs tikai tie, kuriem ir tīras rokas un šķīstas sirdis. Ak, kaut es varētu visiem likt saprast viņu pienākumu saglabāt savu ķermeni vislabākajā stāvoklī, lai tie varētu pilnīgi kalpot savam Radītājam!
[131] Manas māsas, Dieva Gars mani mudina pamācīt tos, kas grib dzīvot dievbijīgi, lai tie mīl kautrību uzvedībā un atturību, “kaunīgi un savaldīgi”. (1.Tim. 2:9) Vaļībām, kuras pieļauj mūsu samaitātais laikmets, nevajadzētu būt par kritēriju Kristus sekotājiem. Familiaritātei, kādu tagad atzīst pasaule, nevajadzētu būt starp kristiešiem, kuri gatavojas mūžībai. Ja to starpā, kuri sevi neļauj vadīt Dieva Vārda pamācībām, šobrīd valda baudkāre, netiklība un noziegumi, cik svarīgi ir, ka Kristus sekotāji, tuvi Dieva un eņģeļu sabiedrotie, tiem parāda labāku un cēlāku ceļu! Cik svarīgi, ka ar savu nevainīgo uzvedību viņi ievērojami atšķiras no tiem, kurus pārvalda zemākās kaislības!
Manas māsas, izvairieties pat no tā, kas tikai liekas ļauns! Šajā steigas laikmetā jūs varat būt drošas tikai tad, ja pastāvīgi esat par sevi nomodā. Tikums un atturība šodien ir reta parādība. Ņemot vērā jūsu augsto ticības apliecību, es jūs aicinu glabāt nenovērtējamo atturības dārgakmeni. Tā kā jūsu cerība ir būt beidzot pagodinātām, pievienojoties svēto eņģeļu sabiedrībai, un dzīvot tādā atmosfērā, kur nav atrodama ne mazākā grēka pazīme, dzenieties pēc šķīstības; jo vienīgi tā izturēs pārbaudi tā Kunga dienā un tiks ielaista šķīstajās un svētajās Debesīs. Vismazāko noslieci uz ļaunu, visniecīgāko neatļautas familiaritātes pazīmi, vienalga, kas ir tās avots, vajadzētu uzskatīt kā visļaunāko aizvainojumu jūsu sievietes cieņai. Ja tas ir kāds, kas ieņem augstāku stāvokli un stāv Dieva ganāmā pulka priekšgalā, tad grēks ir jo lielāks. Dievbijīgai sievietei vajadzētu ar riebumu novērsties no tāda cilvēka liekulības un zemiskuma, kuru ļaudis ciena un godā kā Dieva kalpu. Viņš darbojas ar svētām lietām, bet zem augstā aicinājuma mantijas slēpj savas sirds zemiskumu. Bīstieties no visa, kas ir tāds kā šī familiaritāte! Ticiet, ka tas ir neskaidra prāta pierādījums! Ja jūs dodat vismazāko iedrošinājumu šajā virzienā, tad jūs parādāt, ka jūsu sirds nav skaidra un šķīsta, kā tam vajadzētu būt, un ka grēks jūs valdzina. [132] Jūs pazemināt sievišķības standartu.
Mūsu māsām vajadzētu attīstīt lēnprātību. Viņas var būt laipnas; bet nekad nevajadzētu būt uzbāzīgām, pļāpīgām un pārdrošām. Dievam patīk, ja viņas ir laipnas, maigas, līdzjūtīgas, piedodošas un pazemīgas. Ja viņas ieņems šādu stāvokli, tad nekad nebūs apgrūtinātas ar nepiedienīgu uzmanību no pretējā dzimuma puses. Viņas apņems svēta skaidrība, kas pasargās no nepieļaujamām vaļībām.