[123] Ko lai lasa mūsu bērni? Tas ir nopietns jautājums, un uz to jādod nopietna atbilde. Es esmu satraukta, redzot kristīgās ģimenēs laikrakstus, kas satur stāstus ar turpinājumiem, kuri neatstāj labu iespaidu uz prātu. Es esmu ievērojusi, ka tieši caur tiem attīstījusies patika pret daiļliteratūru. Viņiem bija priekštiesība klausīties Dieva Vārda patiesības un iepazīties ar mūsu ticības pamatmācībām; bet tie sasnieguši brieduma gadus, pazaudējot īstu dievbijību. Šīs dārgās jaunatnes rakstura veidošanai nepieciešams vislabākais materiāls — mīlestība uz Dievu un dievbijība, kā arī Jēzus Kristus atziņa. Bet daudzi nesaprot patiesību, kāda tā ir Jēzū. Prāts mielojas ar sensacionāliem stāstiem. Viņi dzīvo nereālā pasaulē un ir nespējīgi veikt dzīves praktiskos pienākumus. Esmu novērojusi bērnus, kuri šādi ir uzauguši. Vienalga, vai mājās, vai ārpus tās, viņi ir nemierīgi un sapņaini un nevar ar citiem sarunāties pat par visvienkāršākajām lietām. Cēlākās spējas, kuras domātas augstiem amatiem, ir pazeminātas, pārdomājot niecīgus un daudzreiz pat vēl sliktākus tematus, līdz kamēr to īpašnieks ar tādām tēmām apmierinās un tam gandrīz nemaz nav spēka sasniegt kaut ko augstāku. Reliģiskas domas un sarunas kļūst nepatīkamas. Garīgā barība, kura tiem tagad ir iepatikusies, sagrauj dievbijības iespaidu un vada uz netīrām un jutekliskām domām. Pārdomājot, cik daudz šīs dvēseles zaudē, neizlietojot izdevības, lai iepazītu Kristu, kurā slēpjas mūsu cerība uz mūžīgo dzīvi, es esmu sajutusi patiesu žēlumu. Cik daudz dārgā laika, kurā viņi būtu varējuši pētīt patiesā svētuma paraugu, ir izšķiests!
[124] Es personīgi pazīstu cilvēkus, kuri, lasot nepareizu lasāmvielu, ir pazaudējuši prāta skaidrību. Tie staigā caur dzīvi ar slimīgām iedomām, pārspīlējot katru sīkāko pārestību. Tas, ko normāls, saprātīgs cilvēks tikko pamanītu, viņiem ir nepanesams pārbaudījums, nepārvarams šķērslis. Viņiem dzīve ir pastāvīga ēna.
Tie, kas attīstījuši ieradumu lasīt uzbudinošus stāstus, sakropļo savus gara spēkus un padara sevi nederīgus dziļām pārdomām un izpētei. Ir vīri un sievas, tagad jau dzīves novakarē, kuri vēl arvien nav atguvušies no nesātīgas lasīšanas sekām. Jaunībā izveidotais ieradums ir izaudzis un iesakņojies reizē ar viņiem, un viņu pūles to uzvarēt, lai gan ar apņemšanos, gūst tikai daļējus panākumus. Daudzi nekad vairs nav atguvuši savu sākotnējo prāta spēku. Visi mēģinājumi kļūt par īstiem kristiešiem beigušies ar vēlēšanos. Patiesībā viņi nevar būt līdzīgi Kristum un turpina prātu barot ar daiļliteratūru. Iespaids uz viņu ķermeni nav mazāk postošs. Nervu sistēma ir nevajadzīgi pārslogota. Dažos gadījumos gan jaunākas, gan vecākas personas cieš no paralīzes tikai un vienīgi pārmērīgas lasīšanas dēļ. Prāts ir pastāvīgi uzbudināts, līdz trauslais smadzeņu mehānisms tā novājinās, ka vairs nevar veikt savu darbu, un iestājas paralīze.
Attīstot kāri pēc uzbudinošiem, sensacionāliem stāstiem, tiek sabojāta morālā izjūta. Ja cilvēks pastāvīgi nedabū šo nederīgo, neveselīgo barību, tas ir neapmierināts. Esmu redzējusi jaunas meitenes, kuras teicās esam Kristus sekotājas, bet ir patiesi nelaimīgas, ja pie rokas nav jaunas noveles vai avīžu romāna. Prāts kāro pēc uzbudinājuma, tāpat kā žūpa pēc reibinošā dzēriena. Šie jaunie ļaudis neparādīja nekādu dievbijības garu; viņi neizstaroja nekādu dievišķu gaismu uz saviem biedriem, lai vestu tos pie visas atziņas Avota. Viņiem nebija nekādu dziļu ticības piedzīvojumu. Ja viņiem šāda lasāmviela nebūtu pastāvīgi pieejama, [125] tad vēl būtu cerība, ka tie labosies, bet tie alka pēc tās un to ļoti vēlējās.
Man sāp, kad redzu, ka jauni puiši un meitenes šādā veidā sagrauj savu derīgumu dzīvei un neiegūst piedzīvojumus ar Dievu, kas viņus sagatavotu mūžīgai dzīvei Debesu sabiedrībā. Mēs nevaram atrast viņiem atbilstošāku vārdu kā “garīgie žūpas”. Nesātība lasīšanā atstāj uz smadzenēm tikpat postošu iespaidu kā nesātība ēšanā un dzeršanā.
Vislabākais veids, kā novērst ļaunuma attīstību, ir jau iepriekš aizņemt sirds dārzu. Lai veidotu prātu un iesētu tajā Bībeles dārgās patiesības, ir vajadzīga vislielākā rūpība un modrība. Tas Kungs žēlastībā savā Vārdā mums ir atklājis svētas dzīves priekšrakstus. Viņš mums saka, ka no grēkiem ir jāizvairās. Viņš paskaidro mums pestīšanas plānu un parāda ceļu uz Debesīm. Mūsu dēļ Viņš ir iedvesmojis svētus vīrus uzrakstīt norādījumus par briesmām uz mūsu ceļa un kā no tām izbēgt. Tie, kas paklausa Viņa pavēlei meklēt Rakstos, šos norādījumus pārzinās. Pēdējo dienu briesmu vidū katram draudzes loceklim vajadzētu saprast savas ticības un cerības pamatus, un tie nav grūti saprotami. Ja mēs gribam pieaugt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastībā un atziņā, tad mūsu prātam pietiks, ar ko nodarboties.
Mēs esam mirstīgi, bet mums jāiegūst nemirstība. Mūsu prāti jāvingrina, pārdomājot par Dievu un par Viņa brīnišķīgo atpestīšanas plānu. Tā dvēsele pacelsies pāri laicīgajam un ikdienišķajam un pievērsīsies tam, kas ir cēls un mūžīgs. Doma, ka mēs dzīvojam Dieva pasaulē, varenā Universa Radītāja klātbūtnē, kurš radījis cilvēku pēc savas līdzības, vadīs mūs plašos un cildenos apceres laukos. Arī domas par to, ka Dieva acs ir pār mums nomodā, ka Viņš mūs mīl tā, ka pat atdeva savu mīļoto Dēlu, lai mūs atpestītu, ir cēlas domas, un tas, kurš savu sirdi atver šādiem pārdomu priekšmetiem, [126] nekad negūs apmierinājumu no banālām, sensacionālām tēmām.
Ja Bībeli pētītu tā, kā vajadzētu, tad cilvēka prāts stiprinātos. Temati, kurus aplūko Dieva Vārds, tā cēlā, vienkāršā valoda un viela pārdomām, kuru saņem prāts, attīsta tās spējas, kuras citādāk attīstīt nevar. Bībele atver bezgalīgu lauku iztēlei. Tas, kurš pārdomās Bībeles augstās patiesības un iepazīsies ar tās tēlainību, būs daudz skaidrāks un cēlāks savās domās un jūtās nekā tad, ja viņš savu laiku pavadītu, lasot cilvēku sarakstītas grāmatas, nerunājot nemaz pat tām, kurām ir nenopietns raksturs. Jaunieši nevar sasniegt augstu attīstības līmeni, ja tie atstāj novārtā lielāko gudrības avotu — Dieva Vārdu. Iemesls, kādēļ ir tik maz cilvēku ar stabilu un stingru prātu, ir tas, ka cilvēki vairs nebīstas Dievu un kristīgas ticības pamatmācības dzīvē neizdzīvo tā, kā to vajadzētu.
Dievs vēlas, lai mēs izlietotu katru iespēju attīstīt un stiprināt intelektuālos spēkus. Mēs esam radīti augstākai, cēlākai dzīvei nekā tai, ko dzīvojam tagad. Šis ir laiks, lai sagatavotos nākamajai, mūžīgajai dzīvei. Kur mēs atradīsim cēlāku un interesantāku vielu pārdomām par Bībeles augstajām patiesībām? Tās padarītu pie cilvēka lielu darbu, ja tikai tas sekotu tam, ko tās māca. Bet cik maz pētī Bībeli! Visu mazsvarīgo izvēlas drīzāk nekā Svēto Rakstu patiesības. Ja Bībeli lasītu vairāk, ja tās patiesības saprastu labāk, tad mēs būtu daudz izglītotāka un inteliģentāka tauta. Eņģeļi no gaismas pasaules stāv blakus nopietnam patiesības meklētājam, lai iespaidotu un apgaismotu tā prātu. Tas, kura saprātu sedz tumsa, iepazīstoties ar Rakstiem, var atrast gaismu.