[117] Mums vajadzētu sevi izglītot ne tikai tāpēc, lai mēs paši varētu dzīvot pēc dabas likumiem, bet arī lai citiem varētu mācīt šo labāko ceļu. Daudzi, pat tie, kas apliecina ticību šī laika sevišķajai patiesībai, veselības un sātības jautājumos ir pilnīgi nejēgas. Viņi ir jāmāca, dodot tiem pavēli pēc pavēles, priekšrakstu pēc priekšraksta. Šie jautājumi viņu priekšā jāparāda ļoti aktuāli. Tiem nedrīkst paiet garām kā mazsvarīgiem, jo gandrīz katrai ģimenei šajā ziņā jāpamostas. Sirdsapziņa jāmodina pienākumam praktizēt patiesas reformas principus. Dievs prasa no savas tautas, lai tā ir sātīga visās lietās. Ja Viņa ļaudis neievēro patieso sātību, tad tie nav un nevar būt pieejami patiesības svētojošajam iespaidam.
Mūsu sludinātājiem vajadzētu būt izglītotiem šajos jautājumos. Viņiem nevajadzētu tos ignorēt, ne arī baidīties no tiem, kas viņus sauc par ekstrēmistiem. Lai viņi izpēta, kas ir patiesa veselības reforma, un tad māca šos principus gan ar vārdiem, gan ar mierīgu, pastāvīgu priekšzīmi. Mūsu lielajās sanāksmēs vajadzētu sniegt pamācības par sātību un veselību. Centieties pamodināt saprātu un sirdsapziņu! Ielieciet kalpošanā visus jūsu rīcībā esošos spēkus un izplatiet publikācijas par šo tēmu! Mums uzdotā vēsts ir: “Māci, māci, māci!”
Misijas iestādēs saimniecību vajadzētu vadīt apdāvinātām sievietēm, — sievietēm, kuras prot pagatavot labus un veselīgus ēdienus. Galdam vajadzētu būt bagātīgi klātam ar vislabākās kvalitātes uzturlīdzekļiem. Ja kādam ir samaitāta garša un viņš prasa tēju, kafiju, garšvielas un neveselīgus ēdienus, apgaismojiet to! Centieties pamodināt sirdsapziņu! Rādiet viņam Svēto Rakstu pamatmācības par veselības aizsardzību! [118] Kur ir bagātīgi pieejami labi augļi un piens, tur reti radīsies kāds attaisnojums gaļas ēšanai. Nevajag atņemt dzīvību nevienam Dieva radījumam, lai apmierinātu mūsu ikdienišķās vajadzības. Atsevišķos slimības vai nespēka gadījumos var likties pareizi lietot nedaudz gaļas, bet vajadzētu būt ļoti rūpīgam, lai dabūtu tikai vesela lopa gaļu. Ir pienācis laiks, kad jautājums, vai šajā pasaules laikmetā vispār ir droši lietot gaļu, ir kļuvis ļoti nopietns. Būtu labāk nekad neēst gaļu, nekā lietot slimu dzīvnieku gaļu. Kad es nevarēju dabūt vajadzīgo pārtiku, tad dažreiz ēdu nedaudz gaļas, bet es arvien vairāk un vairāk no tā baidos.
Kad Dievs izveda Israēla bērnus no Ēģiptes, tad Viņa nodoms bija, lai viņi Kanaānas zemē apmestos kā šķīsta, laimīga un veselīga tauta. Aplūkosim, kā viņš gribēja to paveikt. Viņš pakļāva tos disciplīnai, kura, ja tai priecīgi sekotu, būtu par svētību gan viņiem, gan viņu pēcnācējiem. Kungs atņēma tiem gaļas ēdienus. Viņš gan deva arī gaļu, kad tie, pirms nonāca līdz Sinajam, to pieprasīja, bet tas bija tikai vienu dienu. Dievs ar gaļu varēja nodrošināt tikpat viegli kā ar mannu, bet ierobežojums bija paredzēts viņu pašu labā. Viņa nodoms bija tiem dot uzturu, kas viņiem bija labāks nekā uzbudinošā barība, pie kuras daudzi no viņiem bija pieraduši Ēģiptē. Samaitātajai garšai vajadzēja kļūt atkal veselai, lai viņi varētu baudīt ēdienus, kas cilvēkam bija paredzēti kopš radīšanas, — zemes augļus, kurus Dievs Ēdenē deva Ādamam un Ievai.
Ja viņi toreiz būtu bijuši gatavi savaldīt ēstkāri, paklausot Dieva norādījumiem, tie nepazītu slimības un vājumu. Viņu pēcnācēji būtu fiziski un garīgi stipri. Viņiem būtu asa izšķiršanas spēja un saprātīgs spriedums. Bet viņi negribēja pakļauties Dieva prasībām, [119] un tāpēc nesasniedza augsto standartu, kuru Dievs viņiem bija nolicis, un pazaudēja tiem paredzētās svētības. Viņi kurnēja par Dieva ierobežojumiem un kāroja Ēģiptes gaļas podus. Dievs tiem deva gaļu, bet tā bija viņiem par lāstu.
Atkal un atkal man ir rādīts, ka Dievs grib mūs soli pa solim vest atpakaļ pie sava sākotnējā nodoma, pēc kura cilvēkam vajadzētu pārtikt no zemes dabīgajiem produktiem. Tie, kas gaida Kunga atnākšanu, ar laiku pavisam atmetīs gaļas lietošanu; tā vairs nebūs daļa no viņu uztura. Mums arvien vajadzētu to paturēt prātā un nepārtraukti strādāt šajā virzienā. Tik ilgi, kamēr mēs vēl ēdam gaļu, mēs neesam saskaņā ar gaismu, kuru Dievam ir paticis mums dot.
Īpaši tiem, kuri ir saistīti ar mūsu veselības iestādēm, vajadzētu iemācīties pārtikt no augļiem, labības un dārzeņiem. Ja mēs šajās lietās rīkojamies pēc principiem, kā patiesi kristieši mācamies savaldīt savu garšu un cenšamies, lai mūsu uzturs atbilstu Dieva plānam, tad mēs iespaidosim šajā virzienā arī citus, kas būs Dievam par iepriecinājumu.
Viens no iemesliem, kāpēc daudzi ir zaudējuši drosmi ievērot veselības reformu, ir tas, ka tie nekad nav mācījušies gatavot tā, lai pareizs, vienkārši sagatavots ēdiens aizstātu to barību, pie kuras viņi ir pieraduši. Slikti sagatavotais ēdiens tiem kļūst pretīgs, un pēc tam mēs dzirdam tos sakām, ka viņi ir izmēģinājuši veselības reformu, bet nevar tā dzīvot. Daudzi mēģina izvest nepilnīgos norādījumus veselības reformā un izdara tik sliktu darbu, ka rezultātā tiek bojāti gremošanas orgāni un atņemta drosme pret visu, kas saistīts ar šo mēģinājumu. Jūs apliecināt, ka ievērojat veselības reformu, un šī iemesla dēļ jums jābūt labiem pavāriem. Tie, kas var iestāties veselības ziņā pareizi vadītā pavāru skolā, piedzīvos to kā svētību gan savā dzīvē, gan mācot citus.
Nepieķerieties nekādām atsevišķām idejām un nepārbaudiet tās, kritizējot tos, kuru pieredze nesaskan ar jūsējo, [120] bet izpētiet šo jautājumu kopumā un cik vien dziļi iespējams! Centieties, lai jūsu idejas būtu pilnīgā saskaņā ar sātības pamatprincipiem!
Daudzi cenšas izlabot citu dzīvi, apkarojot to, ko viņi uzskata par sliktiem ieradumiem. Viņi iet pie tiem, kuri, pēc viņu domām, kļūdās, un uzrāda viņu kļūdas, bet nemēģina prātu pievērst patiesajiem principiem. Šādam pieejas veidam parasti nav labu panākumu. Ja mēs citiem parādam, ka mēģinām viņus izlabot, tad bieži pamodinām viņos sacelšanās garu un izdarām vairāk ļauna nekā laba. Un arī pats labotājs ir briesmās.
Tas, kurš uzņemas labot citu trūkumus, attīsta sevī ieradumu meklēt kļūdas, un drīz vien viņa galvenās intereses ir atrast un uzrādīt citu nepilnības. Nenovērojiet citus, lai varētu tiem atklāt viņu kļūdas un trūkumus! Māciet tiem ar savu priekšzīmi labākus ieradumus!
Paturiet prātā, ka veselības reformas galvenais mērķis ir nodrošināt pēc iespējas augstāko prāta, dvēseles un miesas attīstības līmeni! Visi dabas likumi — kas ir arī Dieva likumi — ir doti mūsu labklājībai. Paklausība tiem darīs mūs laimīgākus šajā dzīvē un palīdzēs sagatavoties nākamajai.
Mums ir daudz labāki sarunu temati, nekā apspriest citu kļūdas un vājības. Runājiet par Dievu un par Viņa brīnišķīgajiem darbiem! Pārdomājiet Viņa mīlestības un gudrības izpausmi dabas norisēs! Izpētiet brīnišķo cilvēka ķermeni un likumus, kas to pārvalda! Tiem, kuri saskata Dieva mīlestības pierādījumus, kuri saprot Viņa likumu gudrību un labdarību, kā arī svētības, kas seko paklausībai, būs pavisam cits viedoklis par saviem pienākumiem un saistībām. Tā vietā, lai uzskatītu veselības likumus par upuri vai pašaizliedzību, tie to uzlūkos kā nenovērtējamu svētību.
[121] Daudz laba var darīt, atklājot tiem, kuriem mēs varam piekļūt, ne tikai vislabākos līdzekļus, kā ārstēt slimos, bet arī mācot novērst slimības un ciešanas. Ārstam, kurš savus pacientus iepazīstina ar viņu slimību cēloni un dabu un tad māca tiem, kā no tām izsargāties, būs grūts darbs; bet, ja viņš ir apzinīgs reformators, tad viņš atklāti runās par nepareizas ēšanas, dzeršanas un apģērba graujošo iespaidu un dzīvības spēku pārslodzi, kas viņa pacientus ir novedušas šādā stāvoklī. Viņš nepalielinās ļaunumu, izrakstot zāles, līdz izsmeltie dabas spēki cīņā padosies, bet gan mācīs slimajiem, kā izveidot pareizus dzīves ieradumus, un palīdzēs dabai veselības atjaunošanas darbā, gudri pielietojot dabas vienkāršās zāles.
Visās mūsu veselības iestādēs vajadzētu būt speciālai nodaļai, kurā māca veselības likumus. Veselības reformas principus vajadzētu rūpīgi un pilnīgi atklāt gan slimniekiem, gan viņu kopējiem. Šis darbs prasa morālu drosmi; jo, ja daudzi no šīm pūlēm mantos svētību, citi jutīsies apvainoti. Bet patiess Kristus māceklis, tas, kura prāts saskan ar Dieva prātu, pats pastāvīgi mācoties, mācīs arī citus, vedot tos prom no pasaulē valdošajiem maldiem.
Ja veselības reformai pievērstu lielāku uzmanību, tad varētu noārdīt aizspriedumus, kas kavē trešā eņģeļa vēstij aizsniegt sirdis. Ja cilvēki sāk interesēties par šo jautājumu, tad bieži vien ir sagatavots ceļš arī citām patiesībām. Ja ļaudis redz, ka mēs esam izglītoti veselības sfērā, tad viņi būs gatavi ticēt, ka arī mūsu Bībeles izskaidrojumi ir stabili.
Šai Dieva darba nozarei nav piegriezta pienācīga vērība, un tāpēc ir daudz zaudēts. Ja draudze parādītu lielāku interesi par reformām, ar kuru palīdzību Dievs grib mūs sagatavot savai atnākšanai, to iespaids būtu daudz lielāks, nekā tas ir tagad. [122] Dievs ir runājis uz savu tautu, un Viņš gaida, ka tā paklausīs Viņa balsij. Lai gan veselības reforma nav trešā eņģeļa vēsts, tās ir cieši saistītas savā starpā. Tiem, kuri pasludina vēsti, vajadzētu mācīt arī veselības reformu. Šis ir jautājums, kas mums jāsaprot, lai sagatavotos notikumiem, kas ir tieši mūsu priekšā. Šim jautājumam jāpievērš sevišķa uzmanība. Sātans un viņa eņģeļi dara visu, lai aizkavētu reformas darbu; tie darīs visu, ko vien var, lai mulsinātu un apgrūtinātu tos, kas šajā darbā iesaistījušies ar visu sirdi. Bet tādēļ nevienam nevajadzētu zaudēt drosmi un pārstāt darboties. Pravietis Jesaja kādu Kristus rakstura īpašību apraksta tā: “Viņš nepagurs un nekritīs, kamēr viņš nenodibinās taisnību virs zemes.” (Jes. 42:4). Tādēļ lai arī Viņa sekotāji nerunā par neveiksmēm un nav mazdūšīgi, bet lai tie atceras atpirkšanas maksu, kas dota par cilvēku, lai viņš nepazustu, bet iemantotu mūžīgo dzīvību.