[111] Bieži vien esmu saņēmusi vēstules gan no sludinātājiem, gan draudzes locekļiem ar lūgumu paskaidrot, vai esot pareizi prasīt padomu ārstiem spiritistiem un gaišreģiem. Šo sātana aģentu ir saradies tik daudz un lūgt viņu padomu ir kļuvis tik populāri, ka, šķiet, ir nepieciešams izteikt brīdinājuma vārdus.
Dievs katram ir devis iespēju iegūt zināšanas par veselības likumiem. Viņš mums ir uzlicis pienākumu uzturēt fiziskos spēkus iespējami vislabākajā stāvoklī, lai mēs spētu Viņam pienācīgi kalpot. Tie, kas atsakās pieņemt gaismu un zināšanas, kas žēlastībā noliktas viņu sniedzamības robežās, atmet Dieva piešķirtos līdzekļus, lai uzlabotu savu garīgo dzīvi, tāpat kā fizisko. Tādi nostājas tur, kur nav aizsardzības pret sātana maldiem.
Tādu, kas šajā kristīgajā laikmetā un kristīgajā tautā meklē palīdzību pie ļaunajiem gariem, nav maz, turpretī Dieva spēkam uzticas tikai nedaudzi. Māte pie sava bērna slimības gultas izsaucas: “Es vairs nekā nevaru darīt. Vai tad nav neviena ārsta, kas manu bērnu var dziedināt?” Viņai stāsta par brīnumainām dziedināšanām, kuras veikuši gaišreģi vai magnētu dziednieki, un viņa uztic savu mīluli šādam ārstam, patiesībā ieliekot to sātana rokās. Daudzos gadījumos bērna vēlāko dzīvi pārvalda sātana spēki, kurus lauzt liekas neiespējami.
Kāda māte lūdza neticīgu ārstu, lai tas glābtu viņas bērna dzīvību; bet, kad es viņu lūdzu palīdzību meklēt pie Lielā Ārsta, [112] kas noteikti var glābt visus, kas nāk pie Viņa ticībā, tā nepacietīgi novērsās.
Kad Israēla ķēniņš Ahasja bija slims, viņš nosūtīja vēstnešus un tiem sacīja: “Ejiet un iztaujājiet Ekronas dievu Baal–Zebubu, vai es no šīs slimības izveseļošos.” Ceļā viņi satika Eliju, un elku vēsts vietā ķēniņš dzirdēja Izraēla Dieva briesmīgo spriedumu: “No tās gultas, kur tu guli, tu vairs necelsies, jo tu mirdams mirsi.” (2.Ķēn. 1:4) Tas bija Kristus, kas lika Elijam teikt šos vārdus atkritušajam ķēniņam. Lielajam Dievam Imanuēlam bija iemesls būt nemierā ar Ahasjas bezdievību. Cik daudz Kristus jau bija darījis, lai mantotu israēliešu sirdis un atdzīvinātu viņos nelokāmu uzticību! Jau no seniem laikiem Viņš bija savas tautas vidū, atklādams visžēlīgāko laipnību un neaprakstāmu mīlestību. No sentēvu laikiem Viņš bija parādījis, kāds Viņam “prieks ir joprojām pie cilvēku bērniem”. (Sal. pam. 8:31) “Viņš ir bijis vienmēr klātesošs palīgs visiem, kas Viņu patiesi meklēja. Visās viņu bēdās Viņš bija ar tiem, un Viņa vaiga eņģelis tos ir izglābis. Savā mīlestībā un centienos viņus taupīt Viņš tos izglāba.” (Jes. 63:9). Tomēr Israēls sacēlās pret savu Dievu un meklēja palīgu pie tā Kunga niknākā ienaidnieka.
Israēls bija vienīgā tauta, kurai bija uzticēta patiesā dievatziņa. Kad Israēla ķēniņš prasīja padomu pagānu orākuliem, viņš pasludināja, ka vairāk uzticas viņu elkiem nekā savas tautas Dievam, debesu un zemes Radītājam. Tādā pašā veidā Dievam negodu dara tie, kuri apliecina, ka zina Dieva Vārdu, bet tomēr novēršas no spēka un gudrības Avota, lai meklētu palīdzību un padomu pie tumsības varas. Ja Dieva bardzība iedegās ļaunā un bezdievīgā ķēniņa rīcības dēļ, kā Viņš izturēsies līdzīgā gadījumā, kur apsūdzību ceļ tie, kas apliecina, ka ir Viņa kalpi?
Daudzi ir par kūtriem, lai iegūtu sev zināšanas par dzīvības likumiem un [113] par vienkāršiem līdzekļiem, lai atgūtu veselību. Viņu attieksme pret dzīvi ir nepareiza. Ja slimība ir sekas dabas likumu pārkāpumam, tie nemēģina izlabot savas kļūdas, bet meklē palīdzību pie ārstiem. Ja viņi atveseļojas, tad dod visu godu zālēm un ārstiem. Tie vienmēr ir gatavi dievināt cilvēka spēku un gudrību, šķietami nezinot nevienu citu dievu kā vien radību — putekļus un pelnus.
Nav droši uzticēties ārstiem, kuriem trūkst dievbijības. Bez dievišķās žēlastības iespaida cilvēka sirds ir “ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga”. (Jer. 17:9) Tās mērķis ir sava goda vairošana. Kāda netaisnība ir darīta un kādi maldi atbalstīti, slēpjoties zem mediķa profesijas! Ārsts var teikt, ka viņš ir gudrs un veikls, bet tai pašā laikā viņa raksturs ir izlaidīgs un viņa rīcība — pretēja dabas likumiem. Tas Kungs mūsu Dievs mums apsola, ka Viņš gaida, lai mums parādītos žēlīgs; Viņš aicina mūs piesaukt Viņu bēdās. Turklāt šādu ārstu pamācības ļoti bieži ved mūs prom no Dieva veselības principiem, sevišķi uztura jautājumā. Viņi apgalvo, ka mēs nedzīvojot tā, kā mums vajadzētu, un iesaka pārmaiņas, kuras ir pretējas Dieva dotajai gaismai. Brāļi, kā tas Kungs var mūs svētīt, ja mēs staigājam pa ienaidnieka taku?
Kāpēc cilvēki negrib uzticēties Tam, kas viņus radījis un kas ar pieskārienu, ar vienu vārdu vai skatu var dziedināt visas slimības? Kam gan citam var piederēt mūsu uzticība, ja ne Tam, kas pienesa tik lielu upuri, lai mūs glābtu? Tas Kungs mums caur apustuli Jēkabu ir devis noteiktus norādījumus, kāds ir mūsu pienākums slimības gadījumā. Kad cilvēka palīdzība cieš neveiksmi, Dievs grib būt palīgs savai tautai. “Ja kāds starp jums ir nevesels, lai viņš aicina draudzes vecajus, [114] un tie lai lūdz par viņu, to svaidīdami ar eļļu tā Kunga vārdā. Un ticīga lūgšana izglābs slimo, un tas Kungs viņu uzcels.” (Jēk. 5:14-15) Ja Kristus sekotāji ar skaidru sirdi mācītos ticēt Dieva apsolījumiem tā, kā viņi paļaujas uz sātana spēkiem, tad viņi pie savas miesas un dvēseles sajustu dzīvību dodošo Svētā Gara spēku.
Dievs savai tautai ir devis daudz gaismas, bet ar visu to mēs neesam pasargāti no kārdināšanām. Kurš no mums meklē palīdzību pie Ekronas elkiem? Aplūkosim kādu piemēru — piemēru, kas nav izdomāts. Cik daudzos cilvēkos, pat septītās dienas adventistos atklājas tās pašas galvenās iezīmes! Kāds slimnieks, acīmredzami apzinīgs, bet fanātisks un pašpaļāvīgs, atklāti nicina dzīvības un veselības likumus, kurus dievišķā žēlastība mūs kā tautu vadījusi atzīt. Viņa ēdienam jābūt sagatavotam tā, lai tas apmierinātu slimīgās kāres. Tā vietā, lai sēdētu pie veselīgiem ēdieniem klāta galda, viņš pastāvīgi apmeklē restorānus, jo tur bez ierobežojumiem var apmierināt savu ēstkāri. Ar vārdiem aizstāvot sātību, tas sātības pamatprincipus tomēr neievēro. Šis slimais grib izveseļoties, bet atsakās iegūt veselību, sevi aizliedzot. Tāds cilvēks kalpo samaitātai garšai. Viņš ir elku pielūdzējs. Spēki, kuri svētoti un izdaiļoti varētu pagodināt Dievu, ir vājināti un dod maz labuma. Ātri aizkaitināms raksturs, sajaukts prāts un uzbudināti nervi ir drošas dabas likumu pārkāpšanas sekas. Uz tādu cilvēku nevar paļauties, viņš ir nederīgs. Ja kādam ir drosme un godprātība viņu brīdināt no briesmām, tad viņš uz to apvainojas. Pietiek ar vismazāko iebildumu vai pretestību, lai pamodinātu viņa kaujiniecisko garu. Bet tad viņam rodas izdevība saņemt palīdzību no tāda, kura spēks nāk no medijiem vai maģijas. Viņš tūdaļ ar visu nopietnību pievēršas šim avotam, labprātīgi iztērējot savu naudu un laiku, cerībā, ka saņems apsolīto palīdzību. Viņu piekrāpj un savaldzina. [115] Burvja spēks tiek slavēts, un arī citi ir pamudināti pie viņa meklēt dziedināšanu. Tā Israēla Dievs tiek nicināts, bet sātana vara — cildināta un godāta.
Jēzus Kristus vārdā es gribētu uzrunāt visus Viņa sekotājus: Dzīvojiet ticībā, kuru jūs no iesākuma esat saņēmuši! “Bet no nesvētām un tukšām runām izvairies.” (2.Tim. 2:16) Tā vietā, lai uzticētos maģijai, ticiet dzīvajam Dievam! Taka, kas ved uz Endoru vai Ekronu, ir nolādēta. Tie, kas staigās pa šiem aizliegtajiem ceļiem, klups un kritīs. Israēlā ir Dievs, kurš var atbrīvot visus apspiestos. Taisnība ir Viņa troņa pamats.
Ir bīstami novirzīties pat no vismazākā Kunga norādījuma. Ja mēs atstājam skaidro pienākuma taku, tad rodas viens apstāklis pēc otra, kas neapturami arvien tālāk un tālāk attālina mūs no patiesības. Nevajadzīgas tuvas attiecības ar tiem, kuri negodā Dievu, mūs nomaldinās, iekams mēs to aptversim. Bailes aizvainot pasaulīgos draugus atturēs mūs pateikties Dievam un atzīt mūsu atkarību no Viņa.
Mums cieši jāturas pie Dieva Vārda. Mums ir vajadzīgi tā brīdinājumi un iedrošinājumi, draudi un apsolījumi. Mums vajadzīgs pilnīgs piemērs, kuru var sniegt tikai mūsu Glābēja dzīve un raksturs. Dieva eņģeļi pasargās savu tautu, ja tā staigās pa pienākuma taku; bet tiem, kas zinādami iet sātana ceļus, neatrodam nevienu aizsardzības apsolījumu. Lielā krāpnieka kalps gan teiks un darīs visu, lai sasniegtu savu mērķi. Vienalga, vai tas sauc sevi par spiritistu vai magnētu dziednieku. Caur savu uzpūtību viņš iegūst nepiesardzīgo uzticību. Viņš apgalvo, ka var lasīt dzīves stāstus un ka saprot visas to grūtības un ciešanas, kuri pie viņa meklē glābiņu. Maskējoties kā gaismas eņģelis, lai gan tumsība sedz viņa sirdi, tas uz sievām, kuras viņam prasa padomu, atstāj lielu iespaidu. [116] Viņš skaidro, ka viņu grūtības meklējamas nelaimīgā laulībā. Tā var būt arī taisnība, bet tāds padoms viņu stāvokli neuzlabos. Viņš saka, ka tām vajadzīga mīlestība un līdzjūtība. Parādot lielu interesi par viņu veselību, viņš izsaka burvju vārdus pār savu ļaunu nedomājošo upuri un nobur to, tāpat kā čūska drebošo putniņu.
Mēs varam būt droši tikai tad, ja saglabājam vecās robežzīmes. “Jo pie bauslības un pie liecības, ja tie nerunā saskaņā ar šo vārdu, tad tas ir tāpēc, ka viņos nav gaismas.” (Jes. 8:20, angļu tulk.)