Daudzus slimniekus nevar pārliecināt, cik svarīgi ir pastāvīgi elpot tīru, svaigu gaisu. Baidoties saaukstēties, viņi gadu no gada apzināti dzīvo tādā gaisā, kuram ir nolaupīts gandrīz katrs dzīvības spēks. Nav iespējams, ka tādiem būtu laba asinsriņķošana. Āda ir novājināta, un viņi ir jūtīgi pret katru laika apstākļu maiņu. Tiklīdz kā kļūst nedaudz aukstāks, viņi maina savu apģērbu un kurina istabu. Nākamajā dienā tiem vajag lielāku siltumu un vairāk apģērba, lai justos patīkami silti, un šādi tie vienmēr paklausa savām mainīgajām jūtām, līdz beidzot no dzīvības spēka pāri paliek pavisam maz. Ja tie, kuri var, vairāk kustētos, nevis siltāk ģērbtos vai kurinātu jau tā siltu istabu, tad viņi aizmirstu savu salšanu un nekas ļauns tiem nenotiktu. Vājām plaušām pārkurināta istaba ir ļoti kaitīga.
Tiem, kam jādzīvo kopā ar tādiem jutelīgiem cilvēkiem, ziemas laiks ir pavisam nepatīkams. Ne tikai tāpēc, ka ārā ir ziema, bet arī mājā ir neomulīgi. Aizbildinoties, ka aukstais gaiss kaitē viņu plaušām un galvai, šādu slimīgu iedomu upuri ieslēdzas istabās un aiztaisa visus logus. Tie domā, ka saaukstēsies pat pie nedaudz atvērta loga, un tā tas arī ir. “Mēs taču esam piedzīvojuši”, viņi saka, un nekādi pierādījumi nevar viņus pārliecināt, ka tie nesaprot lietas būtību. Ir tiesa, ka viņi gandrīz pie katra gadījuma saaukstējās, bet tas notiek tikai tāpēc, ka viņi sevi padarījuši tik jūtīgus kā zīdaiņi un neko vairs nevar izturēt. Un tomēr tie dzīvo aiz aizslēgtām durvīm un logiem, tupēdami pie krāsns un priecādamies par savu postu. [104] Kāpēc tādi negrib pārbaudīt, kā iedarbojas kustības svaigā gaisā?
Daudziem ir iestāstīts, ka nakts gaiss ir ļoti kaitīgs veselībai un tāpēc to nedrīkst ielaist istabās. Kādā rudens vakarā es braucu stipri pārpildītā vilcienā. Tik daudzu plaušu un miesu izelpojumi padarīja gaisu ļoti netīru, tā ka mana elpošana kļuva apgrūtināta. Tādēļ es atvēru logu un gribēju baudīt svaigo gaisu, kad kāda dāma nopietnā, lūdzošā balsī iesaucās: “Aiztaisiet labāk logu! Jūs saaukstēsieties, nakts gaiss ir ļoti neveselīgs!” Es atbildēju: “Cienījamā kundze, mums nav citādāks gaiss ne vilciena iekšpusē, ne ārpusē, kā tikai nakts gaiss. Ja jūs atsakāties elpot nakts gaisu, tad jums jāpārstāj elpot.” Vakara dzestrumā var būt nepieciešams sargāties no salšanas, siltāk saģērbjoties, bet naktī guļot istabā vajadzētu arvien ieplūst tīram, svaigam gaisam. Tīrais, svaigais debesu gaiss dienā vai naktī ir viena no visbagātākajām svētībām, kuru mēs varam baudīt.
Svaigs gaiss tīra asinis, atspirdzina ķermeni, palīdz tam būt veselam un spēcīgam. Šādi iegūtais spēks atstāj iespaidu arī uz prātu, dodot tam možumu un skaidrību, kā arī nosvērtību un savaldību. Svaigs gaiss veicina veselīgu ēstgribu, uzlabo gremošanu un dod ciešu, saldu miegu. Istabas ar sliktu gaisu vājina miesu, aptumšo prātu, padara ādu nedabīgu un asinsriņķošanu vāju; asinis cirkulē kūtri, gremošana tiek kavēta, un ķermenis kļūst sevišķi jūtīgs pret aukstumu. Pie svaiga, vēsa gaisa vajadzētu pieradināties, lai nelielas laika apstākļu pārmaiņas tūdaļ nekaitētu. Protams, ir jāuzmanās no caurvēja un, ja ir piekusis un sasvīdis, nedrīkst sēdēt aukstā istabā.
Daudziem ir nepareizs uzskats, ka, ja tie ir saaukstējušies, tad viņiem jāsargās no svaiga gaisa un jāpaaugstina istabas temperatūra līdz pārmērīgam karstumam. [105] Bet pie saaukstēšanās ķermeņa darbība ir traucēta, ādas poras aizsērējušas un iekšējie orgāni vairāk vai mazāk iekaisuši, tādēļ ka asinis no ķermeņa virsmas tiek dzītas atpakaļ uz tiem. Tādā laikā vēl vairāk nekā citās reizēs plaušas vajadzētu apgādāt ar svaigu gaisu. Saprātīgas kustības asinis atkal aizvadītu uz ādu un atslogotu iekšējos orgānus. Gribasspēks ļoti palīdz nesaaukstēties un stiprina nervus. Nedot plaušām svaigu gaisu ir tas pats, kas nedot kuņģim barību. Gaiss ir barība, ko Dievs sagatavojis plaušām. Priecājieties par to; mācieties to mīlēt kā dārgu Debesu dāvanu.