[96] Pēc Dieva nodoma cilvēkam vajadzētu būt aktīvam un derīgam; taču daudzu dzīve ir tikai kaut kas nedaudz vairāk kā eksistēšana. Tie nekad neapgaismo savu līdzcilvēku ceļu, nekad nav tiem par svētību; tieši otrādi, tie ir citiem par nastu. Viņu lietderība patiesības labā ir līdzīga nullei. Viņu dzīves ziņojumu apgaismo tikai vienaldzīgi labdarības pasākumi. Viņu piemiņu pēc nāves neatdzīvina nekādas priecīgas atmiņas, jo tiem nebija patiesas labestības, lai atstātu mīlošu iespaidu, pat uz viņu draugu sirdīm. Tāda dzīve ir bēdīga kļūda. Tā ir neuzticīga namtura dzīve, kurš ir aizmirsis, ka Radītājam ir prasības pret viņu. Viņa prātu nodarbina savtīgas intereses, kas liek viņam būt nevērīgam pret Dievu un Viņa nolūku, radot cilvēku.
Dievs ielika Ādamu un Ievu paradīzē un deva viņiem visu, kas bija derīgs un patīkams. Viņš iestādīja jauku dārzu, kurā netrūka neviena koka, puķes, nedz cita auga, kuru varētu lietot vai nu pārtikai, vai izdaiļošanai. Skaistā Ēdene iepriecināja viņu sirdis, bet ar to nepietika. Viņiem vajadzēja kaut ko, kas nodarbinātu cilvēka ķermeņa brīnišķīgo mehānismu. Ja laime pastāvētu nekā nedarīšanā, tad cilvēks savā svētas nevainības stāvoklī būtu atstāts bez darba. Bet cilvēka Radītājs zināja, kas vajadzīgs viņa lielākajai svētlaimei, un, tiklīdz Dievs viņu radīja, Viņš deva tam noteiktu darbu. Derīga nodarbošanās ir nepieciešama cilvēka fiziskajai, garīgajai un morālajai labklājībai.
Dievs mums visiem ir iedevis darbu; un, ja mēs pildīsim savus dažādos pienākumus, tad mūsu dzīve būs derīga un mēs mantosim svētību. “Savā darbā neesiet kūtri,” (Rom.12:11) skan apustuļa Pāvila pamācība. Cerēt uz pļauju, kur nav sēts, ir tikpat neprātīgi [97] kā cerēt uz glābšanu, dzīvojot laiskumā. Ne vienmēr sacīkstēs uzvar ātrais un karā stiprais, bet “gausas rokas dara nabagu”. (Sal. pam. 10:4) Ne vienmēr čaklajam darbā veicas, bet miegainums un bezdarbība noteikti apbēdina Dieva Garu un iznīcina patiesu dievbijību. Stāvošs ūdens kļūst pretīgs, bet tīrs, čalojošs strautiņš izplata veselību un prieku pa visu zemi.
Daži domā, ka bagātība un bezdarbība ir liela svētība; bet patiesībā vislaimīgākie un visveselākie ir tie, kas vienmēr ir aizņemti, priecīgi darot savus ikdienas pienākumus. Veselīgs nogurums, kas iestājas pēc labi padarīta darba, nodrošina atspirdzinošu un svētīgu miegu. Gan vārdi, ka cilvēkam savas dienišķās maizes dēļ jāstrādā vaiga sviedros, gan nākošās dzīves un godības apsolījums izgāja no viena troņa, un tie abi ir par svētību cilvēcei.
Tiem, kuriem ir bagātība un brīvais laiks, bet nav noteikta dzīves mērķa, būs grūti uzmosties garīgai un fiziskai aktivitātei. Šādā veidā daudzas sievietes zaudē savu veselību un ir spiestas meklēt palīdzību kādā veselības iestādē. Par lielu maksu viņas tur masē bezdarbībā vājinātos locekļus. Šīs sievietes algo kalpotājus, lai varētu dzīvot bezdarbībā; un pēc tam viņas ņem citus kalpotājus, lai slinkumā “ierūsējušos” muskuļus vingrinātu. Kāds neprāts! Cik daudz prātīgāk un labāk būtu, ja gan padzīvojušas, gan jaunas sievietes drosmīgi stātos pretī modes atbalstītāju izsmieklam, paklausot veselajam saprātam un dabas likumiem. Priecīgi veicot mājas pienākumus, mūsu slinkās meitas kļūtu par derīgām un laimīgām sabiedrības loceklēm. Daudziem darbs ir efektīvāks un izdevīgāks ārstēšanas līdzeklis nekā vislabākie ārstu izgudrojumi.
Diemžēl jauniem vīriešiem un arī jaunām sievietēm bieži trūkst nopietna mērķa, kā arī morālas neatkarības. Ģērbties, smēķēt, runāt blēņas un apmierināt savu kāri pēc izpriecām ir laimes ideāls [98] pat tiem, kuri sauc sevi par kristiešiem. Ir sāpīgi domāt par šādi iztērēto laiku. Stundas, kuras vajadzēja izlietot Bībeles pētīšanai vai aktīvā Kunga darbā, ir izlietotas daudz sliktāk nekā vienkārši izšķiestas. Dzīvība mums tika dota patiesam un svētam nolūkam. Tā ir pārāk dārga, lai to šādi izšķērdētu. Es ļoti lūdzu jūs, kas nesat Kristus vārdu, pārbaudiet savas sirdis un spriediet paši par sevi! Vai jūs izpriecas mīlat vairāk nekā Dievu un savus līdzcilvēkus? Šeit ir darbs, ko darīt; šeit ir dvēseles, ko glābt; šeit ir cīņas, kuras jāuzvar; šeit ir Debesis, kuras jāiegūst. Prātam un visām tā spējām jātiek stiprinātām un piepildītām ar Debesu gudrības bagātībām. Dieva spēkā jūs varēsiet savam Meistaram darīt cēlus darbus.
Dieva nodoms ir, lai visi strādātu. Uz tiem, kuriem ir vairāk spējas un izdevības, gulstas lielāka atbildība; un tie arī saņems lielāku nosodījumu, ja nebūs bijuši uzticīgi savam pienākumam. Pat nastu nesēji dzīvnieki apkauno tādus sliņķus, kuri ir apveltīti ar prātu un zina Dieva gribu, bet atsakās izpildīt savu daļu Dieva lielajā plānā.
Daudzu kūtrums ir par iemeslu tam, ka daži pārstrādājas. Lielākā daļa atsakās domāt vai darboties sevis labā. Tie nevēlas atstāt aizspriedumu un maldu ceļus; ar savām nepareizībām tie aizkavē attīstību un piespiež tos, kuri tur taisni patiesības karogu, nostāties vēl varonīgāk. Nopietni un uzticīgi strādnieki palīdzīgas rokas trūkuma dēļ pagurst un saļimst zem savas divkārtīgās nastas. Viņu kapi ir ceļa zīmes veselības reformas stāvās takas malās.
Patiesa laime un dzīvesprieks ir sastopami tikai pie strādīga vīra un čaklas sievas. Darbs nes pats savu algu, un cik salds ir miegs pēc smaga dienas darba! Bet ir arī kāds labprātīgs smags darbs, kas ir kaitīgs un nesniedz apmierinājumu. Tas ir tas, kas apmierina nesvētotu godkāri un meklē, kur izrādīties, lai iegūtu slavu. [99] Mīlestība uz bagātību un ārēju izrādīšanos paved tūkstošus pārspīlēt to, kas pats par sevi ir pareizs, — tie ziedo visus gara un miesas spēkus tam, kam vajadzēja aizņemt tikai nelielu daļu viņu laika. Tie visu savu enerģiju izlieto, lai iegūtu godu vai bagātību, visam citam piešķirot sekundāru nozīmi. Tie gadiem nesatricināmi strādā smagu darbu, lai sasniegtu savu mērķi. Tomēr, kad tas ir sasniegts un kārotais iegūts, tas viņu rokās pārvēršas par pīšļiem; viss ir tikai ēna. Tie ir savu dzīvību atdevuši tam, kas nedod nekāda labuma.
Katram godīgam un taisnam dzīves uzdevumam droši var sekot tad, ja garu neaptraipa patmīlīgas cerības, maldi un skaudība. Kristīga cilvēka uzņēmējdarbībai vajadzētu būt tikpat skaidrai kā darbnīcai svētajā Nācaretē. Tie, kas atrod labo un cēlo dzīvē, ir darbīgi vīri un sievas, tie ir tie, kas ir gatavi ticībā un cerībā uzņemties atbildību. Pacietīgie strādnieki, atcerieties, ka tie Galilejas zvejnieki un Korintas telšu taisītāji, kurus Pestītājs izvēlējās strādāt kopā ar Viņu pestīšanas darbā, bija neatlaidīgi cilvēki. No šiem pazemīgajiem vīriem izgāja spēks, kas pastāvēs visā mūžībā.
Eņģeļi ir darbinieki, viņi ir Dieva sūtņi pie cilvēku bērniem. Tiem slinkajiem kalpiem, kuri domā, ka Debesīs varēs dzīvot bezdarbībā, ir nepareizs priekšstats par to, ko Debesis nozīmē. Radītājs nav sagatavojis vietu, lai apmierinātu grēcīgu slinkumu. Debesīs valda dzīva rosība, tomēr visiem, kas ir noguruši un grūtsirdīgi, kas ir cīnījušies labo ticības cīņu, tā būs godības pilna miera vieta. Tur viņi baudīs jaunību un nemirstības spēku, un tiem nebūs vairs jākaro pret sātanu un grēku. Šiem enerģiskajiem strādniekiem mūžīgas bezdarbības stāvoklis būtu nepatīkams. Tās viņiem nebūtu Debesis.
Kristiešiem norādītā pūļu un darba taka uz zemes gan var būt smaga un nogurdinoša, bet Pestītāja pēdu zīmes to pagodina, un tie, kas Viņam seko šajā svētajā ceļā, ir droši.
[100] Ir nepareizi domāt, ka tiem, kas ir pārslogojuši savus fiziskos un garīgos spēkus vai kuru prāts un ķermenis ir noguruši, vajadzētu pārtraukt darbošanos, lai atgūtu veselību. Dažreiz var būt nepieciešams pilnīgs miers, bet tādi gadījumi ir reti.
Tiem, kuri ir noguruši no saspringta garīga darba, vajadzētu atpūsties no nogurdinošām domām; tomēr, ja viņus māca, ka tiem vispār ir kaitīgi vai pat bīstami piepūlēt gara spēkus, tad tas liek tiem domāt, ka viņu stāvoklis ir daudz sliktāks, nekā tas ir patiesībā. Viņi kļūst nervozi un kļūst beidzot par nastu gan sev pašiem, gan tiem, kas par viņiem rūpējas. Ar šādu prāta stāvokli viņu atveseļošanās patiešām ir apšaubāma.
Tiem, kuri ir pārpūlējuši savus fiziskos spēkus, nevajadzētu ieteikt pilnīgi atstāt darbu. Pilnīga bezdarbība daudzos gadījumos tikai aizkavē veselības atgūšanu. Griba strādā kopā ar roku darbību; un, ja gribas spēku nelieto, tad iztēle kļūst samaitāta un cietējam nav iespējams pretoties slimībai. Šādā stāvoklī bezdarbība ir lielākais ļaunums.
Lai smalkais un brīnišķais dabas mehānisms varētu aizsniegt mērķi, kuram tas ir paredzēts, tas nepārtraukti jānodarbina. Bezdarbība jebkurā gadījumā ir ļoti bīstama. Darot derīgu darbu, fiziskās kustības uzmundrina garu, stiprina muskuļus, sekmē asins cirkulāciju un dod slimajam gandarījumu, ka viņš kaut ko spēj darīt un nav pilnīgi lieks šai darbīgajā pasaulē. Ja tas tā nav, tad slimais domā vienīgi par sevi un ir pastāvīgās briesmās pārspīlēt savas ciešanas. Ja slimnieki būtu nodarbināti derīgā fiziskā darbā, lietojot savus spēkus, bet tos nepārslogojot, viņi atklātu, ka tas ir efektīvs līdzeklis, lai atgūtu veselību.
Tiem, kam ir sēdošs darbs, ja laika apstākļi atļauj, vajadzētu katru dienu, gan vasarā, gan ziemā, pastaigāties svaigā gaisā. [101] Apģērbam vajadzētu būt piemērotam un kājām labi apautām. Pastaiga veselībai ir daudzreiz labāka nekā visas zāles. Tiem, kas to var darīt, iešana ir labāka nekā braukšana, jo ejot strādā visi muskuļi. Arī plaušas tiek iesaistītas veselīgā darbībā; tā kā nav iespējams pastaigāties atspirdzinošajā ziemas rīta gaisā, tās nenodarbinot.
Kustības palīdz kuņģa slimniekiem, uzlabojot gremošanas orgānu darbību. Prāta piepūle vai smags fizisks darbs tūlīt pēc ēšanas aizkavē gremošanas procesu; jo dzīvības spēki, kuri nepieciešami, lai veiktu gremošanu, tiek aizsaukti uz citām ķermeņa daļām. Bet īsa pastaiga pēc ēšanas ar taisni izslietu galvu un izvērstiem pleciem, mērenas kustības ir ļoti vēlamas. Prāts tiek novērsts no sevis un piegriežas dabas jaukumiem. Jo mazāk uzmanības pievērš kuņģim, jo labāk. Ja jūs dzīvojat vienās bailēs, ka tas, ko ēdat, varētu jums kaitēt, tad tas bez šaubām tā arī būs. Aizmirstiet savas rūpes, padomājiet par kaut ko priecīgu.
Kustību trūkuma dēļ mirst daudz vairāk cilvēku nekā pārpūloties; daudz vairāk cilvēku “sarūsē” nekā “nolietojas”. Bezdarbībā asins cirkulācija ir kūtra, asinis nepārvēršas dzīvības sulā, kas ir tik nepieciešama veselībai un dzīvībai. Poras ādā, caur kurām ķermenis elpo, aizsērē, padarot neiespējamu izvadīt netīrumus caur šiem kanāliem. Tas uzliek papildus nastu citiem izvadorgāniem, un drīz vien parādās slimība. Tiem, kas ir pieraduši kustēties svaigā gaisā, asinis cirkulē daudz labāk. Vīriem un sievām, jauniem vai veciem, kuri vēlas būt veseli un baudīt dzīvi, vajadzētu atcerēties, ka bez labas asins riņķošanas tas nav iespējams. Lai arī kāda būtu viņu nodarbošanās un intereses, viņiem vajadzētu uzskatīt par reliģisku pienākumu ar gudru rīcību pārvarēt slimības, kuras ir likušas viņiem uzturēties telpās.