Vakarus vajadzētu pavadīt tik laimīgi, cik iespējams. Lai māja ir vieta, kur valda prieks, laipnība un mīlestība. Tad tā bērniem būs pievilcīga. Ja vecāki vienmēr ir norūpējušies, ātri aizkaitināmi un kritizējoši, tad bērnus pārņem tas pats neapmierinātības un strīdus gars, un mājas kļūst par nožēlojamāko vietu pasaulē. Bērni tad atrod vairāk prieka pie svešajiem, sliktā sabiedrībā vai uz ielas, nevis mājās. [66] To visu varētu novērst, ja ieturētu sātību un pacietību visās lietās. Ja katrs ģimenes loceklis savaldītu pats sevi, tad mājas būtu gandrīz kā paradīze. Iekārtojiet savus dzīvokļus gaišus, cik iespējams. Lai bērniem mājas ir vismīļākā vieta pasaulē. Sagādājiet viņiem visapkārt tādus apstākļus, lai tie nemeklētu biedrus uz ielas un par netikumu midzeņiem domātu ar šausmām. Ja mājas dzīve ir tāda, kādai tai vajadzētu būt, tad tur izveidotie ieradumi būs stiprs patvērums pret kārdināšanu triecieniem, kad jaunie atstās vecāku namu, lai ietu tālā pasaulē.
Vai mēs savas mājas ceļam ģimenes laimei vai tikai, lai izrādītos? Vai mēs sagatavojam mūsu bērniem patīkamas, saulainas telpas, vai arī ieslogām viņus tumšos kambaros un gaišos atstājam svešajiem, kuru laime no mums nav atkarīga? Nav cēlāka darba, ko mēs varētu darīt, nav lielāka labuma, ko mēs varētu dot sabiedrībai, kā tas, ka pareizi audzinām savus bērnus, ar pamācībām un ar priekšzīmi iedēstot viņos svarīgo principu, ka dzīves skaidrība un nodomu patiesums viņus vislabāk sagatavos izpildīt pasaulē savus pienākumus.
Mūsu samākslotie ieradumi nolaupa mums daudzas priekšrocības un daudz prieka, padarot mūs nespējīgus darīt derīgu darbu. Moderna dzīve ir grūta, nepateicīga dzīve. Cik daudzreiz tiek ziedots laiks, nauda un veselība, smagi pārbaudīta pacietība un zaudēta pašsavaldīšanās, un viss tikai izrādīšanās dēļ! Ja vecāki cieši turētos pie vienkāršības, neiekļautu savos izdevumos izdabāšanu lepnībai, neskrietu pakaļ modei, saglabātu cēlu neatkarību patiesības jautājumos, neļaujot sevi iespaidot tiem, kas apliecina Kristu, bet atsakās pacelt pašaizliedzības krustu, tad viņi ar priekšzīmi vien sniegtu saviem bērniem nenovērtējamu audzināšanu. Bērni tad kļūtu par vīriem un sievām ar morālu vērtību, un viņiem būtu drosme stāvēt par taisnību pat tad, kad tā ir pretēja modes straumei un vispārīgajam viedoklim.
[67] Katrs vecāku darbs ietekmē bērnu nākotni. Izlietojot savu laiku un naudu ārējai greznībai vai samaitātai ēstkārei, tie attīsta savos bērnos iedomību, savtību un iekāri. Mātes sūrojas par lielo rūpju un darbu nastu, ka viņām trūkst laika pacietīgi pamācīt savus mazos un just līdzi bēdās un pārdzīvojumos. Jaunās sirdis ilgojas pēc līdzjūtības un maiguma, un ja tās to nesaņem pie saviem vecākiem, tad meklē citās vietās, kas apdraud gan saprātu, gan morāli. Cik daudzreiz es esmu dzirdējusi, ka mātes liedz saviem bērniem kādu nevainīgu prieku laika trūkuma dēļ, kaut gan tai pašā laikā viņu aizņemtie pirksti un nogurušās acis ir čakli nodarbināti pie kāda nelietderīga izrotājuma, pie kaut kā, kas kalpo tikai tādēļ, lai veicinātu iedomību un izšķērdību. “Uz kuru pusi lieksi zaru, uz to pusi lieksies koks.” Kad bērni kļūst par vīriem un sievām, tad šīs mācību stundas nes augļus – lepnumu un morālu bezvērtību. Vecāki sūrojas par bērnu kļūdām, bet ir akli, lai ieraudzītu, ka pļauj to, ko paši sējuši.
Kristīgie vecāki, paceliet savas dzīves nastu un pārdomājiet vaļsirdīgi tos svētos pienākumus, kuri jums ir uzticēti! Lai jūsu standarts ir Dieva Vārds, nevis pasaules mode un ieradumi, acu kārība un dzīves lepnība! Ģimenes laime un sabiedrības labklājība lielā mērā ir atkarīga no tā, kādu fizisko un morālo audzināšanu jūsu bērni saņem dzīves pirmajos gados. Ja bērna tieksmes un ieradumi visās lietās ir vienkārši, viņa apģērbs kārtīgs, bez kāda sevišķa greznuma, tad mātes atradīs laiku, lai sagādātu saviem bērniem prieku un lai mācītu mīlošu paklausību.
Nesūtiet savus mazos pārāk agri skolā. Mātei vajadzētu būt piesardzīgai, uzticot bērna prāta veidošanu citām rokām. Vecākiem vajadzētu būt vislabākajiem savu bērnu skolotājiem, līdz tie sasniedz astoņu vai desmit gadu vecumu. [68] Viņu skolas telpai vajadzētu būt brīvā dabā, ziedu un putnu vidū, un viņu mācību grāmatai — dabas bagātībām. Tiklīdz kā bērni spēj saprast, vecākiem vajadzētu viņu priekšā atvērt Dieva lielo dabas grāmatu. Šādas mācību stundas caur redzēto apkārtnē tik drīz neaizmirsīsies.
Ir jāpieliek lielas pūles, sagatavojot mazo sirdis Sējējam, lai Viņš tur varētu iesēt labo sēklu. Ja tikai pusi laika un darba, ko tagad izšķiež pasaules modei, izlietotu bērna prāta attīstībai un pareizu ieradumu veidošanai, tad ģimenēs neapšaubāmi būtu redzamas ievērojamas pārmaiņas.
Nesen es dzirdēju kādu māti sakām, ka viņai labi paticis pienācīgi uzbūvētais nams, bet ka nepilnības iekšdarbos viņu kaitinot. Es nenosodu labu gaumi šajā jomā, bet, klausoties viņā, man bija žēl, ka šī precizitāte nebija ieviesta viņas bērnu audzināšanas metodēs. Bērni bija celtnes, par kuru izveidošanu viņa bija atbildīga; tomēr viņas bērnu mežonīgā, nepieklājīgā uzvedība, viņu uzbudinātais, patmīlīgais raksturs un nekontrolētā griba visus sāpīgi aizskāra. Viņiem bija kļūdu pilns raksturs, bet māte bija akla, lai to redzētu. Nama iekārtojums viņai bija daudz svarīgāks nekā bērnu raksturs.
Tīrība un kārtība ir kristīgi pienākumi, tomēr arī tās var pārspīlēt un padarīt par būtiskāko, tai pašā laikā izturoties nevērīgi pret svarīgākām lietām. Tie, kas šādu apsvērumu dēļ ir nevērīgi pret savu bērnu interesēm, dod desmito no mētrām un ķimenēm, bet grūtāko bauslībā, proti, tiesu, žēlastību un mīlestību uz Dievu atstāj nedarītu.
Jo vairāk bērniem izdabā, jo stūrgalvīgāki un nelaipnāki viņi paliek. Kaut vecāki varētu saprast, ka gan viņu, gan bērnu laime ir atkarīga no saprātīgas, agri iesāktas audzināšanas. Kas gan ir šie mazie, kas nodoti mūsu aprūpē? Viņi ir Kunga ģimenes jaunākie locekļi. [69] “Ņem šo dēlu, šo meitu,” Viņš saka, “audzini tos Man, apstrādā tos, lai viņi būtu ‘stabi skaisti veidotajās piļu celtnēs’, lai viņi spīdētu Kunga pagalmos.” (Ps. 144:12) Kāds dārgs darbs! Cik svarīgs darbs! Tomēr ir mātes, kuras ilgojas pēc plašāka darba lauka, pēc misijas darba. Ja tikai viņas varētu doties uz Āfriku vai Indiju, tad tās sajustu, ka kaut ko dara. Bet ik dienas uzņemties dzīves mazos pienākumus un tos uzticīgi un cītīgi padarīt viņām šķiet niecīga lieta. Kādēļ tas tā? Vai tas nav tāpēc, ka mātes darbu reti novērtē pareizi? Viņai ir tūkstotis rūpju un nastu, kuras tēvs bieži nemaz nepārzina. Viņš bieži nāk mājās, līdzi nesdams biznesa problēmas, kas ģimeni tikai apgrūtina. Un, ja arī mājās viss nav pēc viņa prāta, tad viņš savas jūtas izsaka nepacietīgi un piekasīgi. Viņš dižojas ar dienas panākumiem, bet mātes darbs, pēc viņa domām, ir devis maz labuma. Viņas rūpes tam šķiet nenozīmīgas. Viņai tikai ir jātaisa ēst, jāpieskata bērni, daudzreiz to pat ir labs pulciņš, un jāuztur kārtībā māja. Visu dienu viņa ir nopūlējusies, lai mājas dzīve ritētu gludi. Lai gan piekususi un nogurusi, viņa ir centusies runāt laipni un priecīgi, pamācījusi bērnus un vadījusi viņus uz pareizā ceļa. Tas viss viņai maksā daudz pūliņu un pacietības. Viņa nevar lielīties ar saviem darbiem. Viņai šķiet, ka nav darījusi itin nekā. Bet tas tā nav. Lai arī viņas darba augļi nav acīm redzami, tomēr rūpju nomākto māti novēro eņģeļi un dienu no dienas pieraksta tās pūles. Kaut arī viņas vārds nekad neparādīsies vēstures ziņojumos, kaut arī viņa nesaņems šīs pasaules godu un aplausus, kā tas var būt ar vīru un tēvu, tad tomēr viņas vārds ir iemūžināts Dieva grāmatā. Viņa dara, ko var, un viņas stāvoklis Dieva acīs ir daudz augstāks nekā karalim uz troņa, jo viņa attīsta raksturus un veido prātu. [70] Mātes, kuras dzīvo šobrīd, veido nākotnes sabiedrību. Cik tādēļ ir svarīgi, ka viņas savus bērnus audzina tā, lai tie vēlāk spētu pastāvēt kārdināšanās, kuras sastaps ik uz soļa!
Lai arī kāds būtu viņa aicinājums un atbildība, lai tēvs mājās atgriežas ar to pašu smaidošo vaigu un laipno balsi, kādā viņš sveicināja savus apmeklētājus un svešiniekus! Lai sieva jūt, ka viņa var atbalstīties uz sava vīra lielo mīlestību, ka vīra rokas stiprinās un balstīs viņu visās rūpēs un darbos, ka vīra iespaids spēcina viņas iespaidu, padarot nastu uz pusi vieglāku! Un vai bērni nav arī vīra, tāpat kā sievas?
Tēvam vienmēr jācenšas māti visur atvieglot. Vaļas brīžos tam nevajadzētu izklaidēties, bet iepazīties ar saviem bērniem, kopā ar tiem spēlēties un strādāt. Lai viņš rāda mazajiem skaistās puķes, cēlos kokus, kuriem uz katras lapas viņi var lasīt par Dieva darbu un mīlestību. Viņam vajadzētu tiem mācīt, ka Dievs, kas visu to radījis, mīl skaisto un labo. Kristus norādīja saviem mācekļiem uz lilijām laukā un putniem gaisā, kā Dievs par tiem gādā, apliecinot, ka Viņš rūpēsies arī par cilvēku, kas taču ir svarīgāks par putniem un puķēm. Sakiet bērniem, ka, lai arī cik daudz laika mēs veltītu sevis izskaistināšanai, mūsu ārējo izskatu pievilcības un skaistuma ziņā nekad nevarēs salīdzināt ar lauku puķu vienkāršību. Viņu domas varētu novērst no mākslīgā uz dabīgo. No tā viņi var mācīties, ka Dievs tiem devis baudīt visas šīs skaistās lietas un ka Viņš grib, lai bērni Viņam dāvātu savas sirds vislielāko un vissvētāko pieķeršanos.
Vecākiem vajadzētu modināt savos bērnos interesi pētīt fizioloģiju. Jaunatni vajadzētu iepazīstināt ar ķermeņa darbību. Ir maz jauniešu, kuriem ir noteiktas zināšanas par dzīvības noslēpumiem. [71] Daudzas mātes maz vai vispār nemaz neinteresējas par brīnišķīgā ķermeņa izpēti un par to, kādās attiecībās un atkarībā viena ar otru ir organisma sarežģītās daļas. Viņas nesaprot, kādu iespaidu ķermenis atstāj uz prātu un kādu iespaidu atstāj prāts uz ķermeni. Tās nodarbojas ar nevajadzīgiem sīkumiem un tad sūdzas, ka neesot laika iegūt vajadzīgās zināšanas, lai pareizi rūpētos par savu bērnu veselību. Uzticēt tos ārstiem prasa mazāk pūliņu. Tūkstošiem bērnu mirst dzīvības likumu nezināšanas dēļ.