[60] Mātes darbs ir ļoti svarīgs. Ikdienas mājas rūpju un smago pienākumu virpulī viņai vajadzētu pūlēties iegūt tādu ietekmi, kas būtu par svētību visai ģimenei. Katrai mātei uzticētie bērni ir svēts pienākums no Debesu Tēva. Tās priekštiesība ir caur Kristus žēlastību attīstīt bērnu raksturus pēc dievišķā parauga un atstāt tādu ietekmi uz viņu dzīvi, kas tos vilktu pie Dieva un Debesīm. Ja mātes saprastu savu atbildību un par galveno mērķi un svarīgāko uzdevumu uzskatītu sagatavot bērnus šīs pasaules pienākumiem un nākošās, mūžīgās dzīves godībai, tad mēs šodien neredzētu postu, kas piemeklē tik daudzas ģimenes. Mātes darbs pieprasa pastāvīgu izaugsmi viņas pašas dzīvē, lai viņa varētu vadīt savus bērnus pie arvien augstākiem un augstākiem sasniegumiem. Bet velns vienmēr izmet valgus, lai saistītu vecāku un bērnu dvēseles. Mātes tiek atrautas no mājas pienākumiem un rūpīgas bērnu audzināšanas, lai kalpotu sev un pasaulei. Lepnība, mode un citas mazsvarīgas lietas nodarbina viņu domas, bet pret bērnu fizisko un morālo audzināšanu tās izturas nevērīgi.
Māte, kas par savu mērauklu ir izvēlējusies tradīcijas un ieradumus, ir nederīga pildīt savus atbildīgos pienākumus. Ja viņu saista mode, tad tā daudz mazāk spēj izturēt, un viņas dzīve kļūst par nogurdinošu nastu svētības vietā. Sava fiziskā nespēka dēļ viņa palaiž garām izdevīgus brīžus un atstāj ģimeni bez savām domām, bez savām lūgšanām un bez pamācībām. [61] Ja mātes ņemtu vērā brīnišķīgās Dieva dotās priekštiesības, tad viņas tik viegli nenogrieztos no sava svētā pienākuma un nenodotos pasaules sīkumiem.
Mātes darbs iesākas jau ar zīdāmo bērnu uz viņas rokām. Daudzreiz esmu ievērojusi, ka mazie ratiņos ķepurojas un brēc, ja netiek izpildīta viņu griba. Tieši tad ir laiks savaldīt ļauno garu. Ienaidnieks mēģina dažnedažādā veidā pārvaldīt mūsu bērnu dvēseles, bet vai mēs pieļausim, lai tas izrīkojas ar viņiem pēc savas patikas? Mazie nespēj izšķirt, kāds gars tos pārvalda, un tādēļ vecāku pienākums ir spriest un rīkoties viņu vietā. Rūpīgi jāseko līdzi viņu ieradumiem. Bērnu jāiedrošina valdīt pār sevi visās lietās. Jāapslāpē ļaunās tieksmes un prāts jāstimulē uz taisnību.
Regularitātei vajadzētu būt visu bērna ieradumu pamatā. Mātes dara lielu kļūdu, atļaujot ēst starp ēdienreizēm. Šis sliktais ieradums sabojā kuņģi un liek pamatus vēlākām ciešanām. Bieži vien kaprīzumu izraisa neveselīgie, vēl nesagremotie ēdieni. Bet māte neuzskata par vajadzīgu veltīt laiku, lai noskaidrotu cēloni un labotu savu neprātīgo rīcību. Viņai nav arī vaļas apklusināt nemierīgo brēkuli. Lai mazo cietēju nomierinātu, viņa tam iedod kūkas gabalu vai kādu citu gardumu, bet tas ļaunumu tikai palielina. Citas mātes, gribēdamas daudz padarīt, ir vēl vairāk saērcinātas nekā bērni un grib rājoties vai pat sitot mazos iebiedēt, lai viņi paliktu mierīgi.
Mātes bieži sūdzas par bērnu vājo veselību un prasa padomu ārstam, bet, ja viņas būtu kaut nedaudz saprātīgas, tad redzētu, ka šīs problēmas izraisa nepareiza ēšana.
Mēs dzīvojam pārpilnības laikmetā, un pat adventistu jauniešu ieradumi nesaskan ar dabas likumiem. Reiz es sēdēju pie viena galda ar vairākiem bērniem, jaunākiem par divpadsmit gadiem. [62] Galds bija bagātīgi klāts ar gaļas ēdieniem, un tad kāda vāja un nervoza meitene pieprasīja marinētus dārzeņus. Viņai pasniedza ēdienu ar sinepēm un citām asām garšvielām, no kura viņa arī bagātīgi baudīja. Bērnu pazina kā nervozu un uzbudinātu, un taisni šīs asās piedevas var droši uzskatīt par cēloni tādam stāvoklim. Vecākais dēls domāja, ka nevar nevienu ēdienreizi iztikt bez gaļas, un izrādīja neapmierinātību, pat necieņu, ja viņam tāds ēdiens nebija pagatavots. Māte apmierināja katru viņa prasību, līdz beidzot tā kļuva par sava dēla iegribu vergu. Viņam nebija nekāda darba, un tādēļ viņš visu savu laiku pavadīja, lasot nederīgas un pat kaitīgas grāmatas. Viņš vienmēr sūdzējās par galvas sāpēm, un vienkāršie ēdieni viņam negaršoja.
Vecākiem vajadzētu savus bērnus nodarbināt. Slinkums ir drošākais ļaunuma avots. Tas ir visu grēku sākums. Pēc fiziska darba, kas veselīgi nogurdina muskuļus, rodas vēlme pēc vienkāršas, veselīgas barības, un jaunieši, kas strādā, nekad nepiecelsies no galda, kurnot, ka viņa ēstgribas apmierināšanai trūkst gaļas vai citu gardumu.
Strādājot par namdari, Jēzus, Dieva Dēls, deva jaunatnei piemēru. Lai tie, kas negrib izpildīt savus ikdienas pienākumus, atceras, ka Jēzus bija paklausīgs saviem vecākiem un ar savu darbu palīdzēja ģimenei. Uz Jāzepa un Marijas galda bija maz gardumu, jo viņi piederēja mazturīgo un zemo šķirai.
Naudas izdošanas ziņā vecākiem vajadzētu būt bērniem par paraugu. Ir tādi cilvēki, kas, saņemot naudu, tūdaļ to izdod par gardumiem vai nederīgām drēbēm, un tad, kad visa nauda jau gandrīz iztērēta, viņi izjūt vajadzību pēc tā, ko ir neprātīgi izšķieduši. Tie, kam ir lieli ienākumi, iztērē visu līdz pēdējam dolāram, savukārt tie, kam ienākumi ir mazi, aizņemas, lai apmierinātu savus izsmalcinātos ieradumus. Viņi iegūst no visiem avotiem, lai apmierinātu savas izdomātās vajadzības. [63] Viņi kļūst negodīgi un nepatiesi, un par viņiem rakstītais Debesu grāmatās ir tāds, ko tiesas dienā tie negribēs redzēt. Tiem jāapmierina acu kāre, baudkāre, un savu neapmierināto ieradumu dēļ tie nokļūst nabadzībā, kaut gan ar saviem līdzekļiem būtu varējuši iztikt. Izšķērdība ir grēks, uz kuru jaunatnei ir tieksme. Viņi nonicina taupību, baidoties, ka viņus uzskatīs par sīkumainiem vai skopiem. Ko Jēzus, Debesu Ķēniņš, reiz sacīs tiem, kam Viņš ir devis tik lielisku čakluma un taupības priekšzīmi?
Nav vajadzības šeit rakstīt par to, kā var ieviest taupību visos sīkumos. Tie, kuri sevi ir nodevuši pilnīgi Kungam un pieņem Viņa Vārdu sev par ceļvedi, zinās, kā viņiem jāizturas visos dzīves pienākumos. Tie mācīsies no Jēzus, kurš ir lēnprātīgs un no sirds pazemīgs. Vingrinoties Kristus pazemībā, tie aizvērs durvis neskaitāmām kārdināšanām. Viņi nedomās par to, kā apmierināt ēstkāri un ļaunas kaislības, ja ir tik daudzi, kuru mājās vienmēr valda trūkums. Katru dienu daudz naudas izdod par nevajadzīgām lietām, domājot, ka tā jau ir tikai sīknauda. Bet, pareizinot šos sīkumus ar dienu skaitu gadā, mūža beigās summa būs sasniegusi gandrīz neticamu lielumu.
Tas Kungs man ir rādījis izšķērdīgu ieradumu sliktās sekas, lai es varētu brīdināt vecākus mācīt bērniem stingru taupību. Māciet tiem, ka nauda, kura izdota par nederīgām lietām, nesasniedz savu nolūku. Tas, kas mazumā ir neuzticīgs, arī lielumā būs neuzticīgs. Ja cilvēki ir neuzticami zemes lietās, tad tiem nevar uzticēt arī Debesu bagātības. Esiet nomodā pār ēstkāri. Māciet savus bērnus lietot vienkāršu barību gan ar labu priekšzīmi, gan ar pamācību. Māciet viņus būt čakliem — nevis tikai aizņemtiem, bet būt nodarbinātiem derīgā darbā. Mēģiniet uzmodināt morālās jūtas. [64] Dariet tiem zināmu, ka Dievam pret viņiem ir prasības jau no pašas bērnības. Stāstiet, ka visur ir sastopams morāls pagrimums, ka viņiem ir nepieciešams nākt pie Jēzus un atdot Viņam gan savu miesu, gan dvēseli un ka Viņā tie atradīs spēku, lai pretotos katrai kārdināšanai. Atgādiniet, ka tie nav radīti, lai iepriecinātu tikai paši sevi, bet lai būtu Dieva pārstāvji cēliem mērķiem. Māciet, ka tad, ja uzbrūk kārdinājums apmierināt savas tieksmes un sātans grib novērst acis no Dieva, viņiem jāskatās uz Jēzu, lūdzot: “Kungs, palīdzi man, lai netopu uzvarēts”. Atbildot uz viņu lūgšanu, eņģeļi tos apstās un vedīs uz droša ceļa.
Kristus lūdza par saviem mācekļiem, lai Dievs tos nevis paņemtu no pasaules, bet lai tie tiktu pasargāti no ļauna — lai tie nekristu kārdināšanās, kuras viņi sastaps uz katra soļa. Tā vajadzētu lūgt katrai mātei un tēvam. Bet vai, tā lūdzot Kungu par saviem bērniem, vecāki atļaus tiem dzīvot, kā viņiem patīk? Vai viņiem būtu tik bagātīgi jāapmierina bērnu kārības, ka tās beidzot ņem virsroku? Patiesi nē! Sātība un pašsavaldīšanās bērniem jāmāca jau no šūpuļa. Mātei ir lielākā atbildība šajā darbā. Vismaigākā zemes saite ir starp māti un bērnu. Šīs stiprākās un maigākās saites dēļ bērnu vairāk iespaido mātes dzīve un piemērs, nevis tēva. Tāpēc mātes atbildība ir tik ļoti liela, un tēvam vajadzētu vienmēr viņai palīdzēt.
Uz katra soļa ir sastopama nesātība ēšanā un dzeršanā, nesātība darbā, nesātība gandrīz visās lietās. Tas, kurš ļoti pūlas padarīt kādu darbu noteiktā laikā un turpina strādāt arī tad, kad vajadzētu atpūsties, negūs nekāda labuma. Tas savu kapitālu ir aizņēmies. Tas patērē dzīvības spēkus, kas būs vajadzīgi nākotnē. [65] Un kad tik neapdomīgi patērētie spēki vēlāk ir vajadzīgi, tad viņam to trūkst. Fiziskais spēks ir zudis, un arī gara spēka nav. Viņš jūt, ka cietis zaudējumu, bet nezina, kāpēc. Ir pienācis laiks, kad fiziskie spēki ir nepieciešami, bet tie ir izsmelti. Katram, kas pārkāpj veselības likumus, vairāk vai mazāk tādēļ ir jācieš. Dievs mūsu miesu ir radījis tā, ka vajadzīgie spēki dažādos dzīves laikos mums netrūkst. Ja mēs, pastāvīgi pārpūloties, šos spēkus neapdomīgi izšķiežam, tad mums par to reiz būs jācieš. Mēs būsim mazāk derīgi, vai pat mūsu dzīve tiks izpostīta.
Kā likumam jābūt tam, ka dienas darbs neturpinās līdz vēlam vakaram. Ja dienas stundas labi izmanto, tad vēlais darbs ir īpaša slodze, un pārpūlētais ķermenis cietīs no smagās nastas. Tie, kas tā dara, bieži pazaudē daudz vairāk nekā iegūst, jo enerģija ir izsmelta un vēlā darba sekas ir nervozais uzbudinājums. Sākumā tie varbūt zaudējumu nemana, bet veselība tomēr tiek izpostīta.
Lai vecāki vakarus velta savai ģimenei. Nolieciet dienas rūpes un neveiksmes. Vīrs un tēvs iegūtu daudz, ja kā likumu ievērotu netraucēt ģimenes laimi ar rūpēm un raizēm par grūtībām biznesā. Sievas padoms grūtā brīdī viņam gan ir vajadzīgs, un viņi abi var iegūt palīdzību, kopīgi meklējot gudrību no Dieva; bet, pastāvīgi domājot par biznesa lietām, tiek izpostīta gan fiziskā, gan garīgā veselība.