Lai uzturētu veselību, ir nepieciešama sātība visās lietās – sātība darbā, ēšanā un dzeršanā. Mūsu Debesu Tēvs sūtīja veselības reformas gaismu, lai mūs pasargātu no nepareizas ēstkāres ļaunajām sekām, lai tie, kas mīl skaidrību un svētumu, zinātu, kā ar apdomu ir lietojamas Dieva dotās dāvanas, un lai, sātīgi dzīvodami, tie tiktu svētīti patiesībā.
Vispārīgās sanāksmēs un telts sapulcēs barībai vajadzētu būt labai, veselīgai, barojošai un vienkārši pagatavotai. Šos pasākumus nevajadzētu pārvērst par dzīrēm. Ja mēs vērtēsim Dieva svētību un baudīsim dzīvības maizi, tad neraizēsimies par ēstgribas apmierināšanu. Mūsu vienīgās domas būs: “Kā ir ar manu dvēseli?” Tad sajutīsim tādas ilgas pēc garīgās barības, pēc kaut kā tāda, kas dotu garīgu spēku, ka nemaz nesūdzēsimies, ja ēdiens būs vienkāršs.
Dievs prasa, lai mēs savu miesu Viņam nodotu par dzīvu un nevis mirušu vai mirstošu upuri. Seno ebreju upuriem vajadzēja būt bez vainas; un vai Dievam patiks pieņemt no cilvēka upuri, kas ir slims vai sakropļots? Viņš saka, ka mūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, un liek mums rūpēties par šo templi, lai Viņa Gars tur varētu mājot.
[53] Apustulis Pāvils mūs pamāca: “Jūs nepiederat sev pašiem, jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu!” (1.Kor. 6:19-20) Visiem vajadzētu būt ļoti uzmanīgiem, lai uzturētu savu ķermeni vislabākajā stāvoklī, lai varētu kalpot tam Kungam un izpildīt savu pienākumu ģimenē un sabiedrībā.
Nepaklausīt dabas likumiem ir tikpat liels grēks kā pārkāpt desmit baušļus. Abi ir Dieva likuma pārkāpums. Tiem, kas pārkāpj Dieva likumu savā ķermenī, būs tieksme pārkāpt arī Sinajā doto Dieva likumu.
Mūsu Pestītājs brīdināja savus mācekļus, ka tieši pirms Viņa otrās atnākšanas lietu stāvoklis uz zemes būs ļoti līdzīgs tam, kāds bija pirms grēku plūdiem. Ēšana un dzeršana būs pārspīlēta, un pasaule nodosies izpriecām. Tā tas ir šodien. Pasaule lielā mērā nododas baudkārei, un tieksme sekot pasaulīgām tradīcijām pakļaus mūs samaitātiem ieradumiem, kas mūs darīs arvien līdzīgākus nāvei nolemtajiem Sodomas iedzīvotājiem. Es brīnos, ka šīs zemes iedzīvotāji vēl nav izdeldēti, līdzīgi sodomiešiem un gomoriešiem. Es redzu pietiekoši iemeslu tagadējai izvirtībai un mirstībai pasaulē. Aklas kaislības pārvalda prātu, un daudzi visas augstākās intereses upurējuši kārībām.
Mums visu dzīvi vajadzētu mācīties, kā uzturēt ķermeni labā veselības stāvoklī, lai visas tā daļas darbotos saskaņā. Ar slimu ķermeni un neattīstītu prātu Dieva bērni nevar pagodināt savu Debesu Tēvu. Tie, kas kaut kādā veidā nododas nesātībai, vai tas būtu ēšanā, vai dzeršanā, izšķērdē savas fiziskās spējas un vājina morālos spēkus.
Apustulis Pēteris saprata prāta un ķermeņa saistību, un tāpēc viņš brīdināja savus brāļus: "Mīļotie, es jūs pamācu kā piemājotājus un svešiniekus atturēties no miesas kārībām, kas karo pret dvēseli." (1.Pēt. 2:11) [54] Daudzi domā, ka šī rakstvieta attiecas tikai uz netiklību, bet tās nozīme ir daudz plašāka. Tā aizliedz katru nesaprātīgu kaisles vai ēstkāres apmierināšanu. Katra samaitāta tieksme kļūst par karojošu iekāri. Ēstgriba mums ir dota labam nolūkam, nevis lai mēs ar samaitātu būtni kļūtu nāves kalpi, kuriem ir “miesas kārības, kas karo pret dvēseli”. Pētera pamācība ir viens no vistiešākajiem un spēcīgākajiem brīdinājumiem nelietot kairinošas vielas un narkotikas. Šīs tieksmes var pieskaitīt pie kārībām, kas atstāj postošu iespaidu uz raksturu.
Kad Pāvils rakstīja: "Bet pats miera Dievs lai jūs svētī caurcaurim" (1.Tes. 5:23), tad Viņš nepamudināja savus brāļus ieņemt tādu stāvokli, kādu viņiem nebija iespējams sasniegt. Viņš nelūdza, lai Dievs tiem piešķirtu svētības, kas būtu pret Dieva prātu. Viņš zināja, ka ikvienam, kas ar mieru sirdī sagaidīs Kristu, jābūt ar šķīstu un svētu raksturu.
Kārdinājumu apmierināt ēstkāri var salīdzināt tikai ar mūsu Pestītāja neizsakāmajām mokām ilgajā gavēnī tuksnesī. Viņš zināja, ka, apmierinot ēstkāri, cilvēka uztveres spējas tā notrulinās, ka tas nespēj atšķirt svētas lietas no nesvētām. Ādams krita ēstkāres dēļ; Kristus, nepadodoties ēstkārei, uzvarēja. Stingra pašsavaldīšanās ir mūsu vienīgā cerība atgūt Ēdeni. Ja samaitātās ēstkāres spēks pār cilvēci bija tik liels, ka, lai lauztu tās ietekmi, Dieva Dēlam cilvēka labā vajadzēja izturēt gandrīz sešas nedēļas ilgu gavēni, tad cik liels darbs stāv priekšā kristiešiem! Bet lai arī cik liela būtu šī cīņa, ikviens tajā var uzvarēt. Dieva spēks, kas stājās pretī visniknākajiem kārdinājumiem, ko sātans varēja izgudrot, palīdz ticīgajam gūt pilnīgu uzvaru cīņā ar ļauno, lai beidzot viņš nēsātu uzvarētāja kroni Dieva valstībā.