[493] Līdzsvarota audzināšana. Pamācības vajadzētu sniegt tā, kā Dievs ir norādījis. Bērnus vajadzētu audzināt pacietīgi, rūpīgi, čakli, žēlsirdīgi. Uz visiem vecākiem gulstas atbildība sniegt bērniem pamācības fiziskajā, psihiskajā un garīgajā jomā. Ir būtiski vienmēr turēt bērnu priekšā Dieva prasības.
Fizisko audzināšanu, ķermeņa attīstību ir daudz vieglāk mācīt nekā garīgo. (..)
Dvēseles kultūra, kas piešķir šķīstumu un cēlumu domām, kā arī smaržu vārdiem un darbiem, prasa centīgākas pūles. Lai katrs ļaunais motīvs būtu izravēts no sirds dārza, ir vajadzīga pacietība.
Nekādā gadījumā nevajadzētu atstāt novārtā garīgo audzināšanu. Mācīsim saviem bērniem skaistās Dieva Vārda mācības, lai viņi varētu iegūt dievatziņu. Lieciet tiem saprast, ka viņiem nav jādara nekas, kas ir nepareizs. Māciet viņiem darīt taisnību un tiesu. Stāstiet saviem bērniem, ka jūs nevarat atļaut viņiem uzņemt nepareizu kursu. Kunga Jēzus Kristus vārdā stādiet viņus Dieva žēlastības troņa priekšā. Lai viņi zina, ka Kungs Jēzus dzīvo, lai aizlūgtu par tiem. Iedrošiniet bērnus veidot savus raksturus pēc dievišķās līdzības.1
Dieva un Kristus atziņa ir visa pamatā. Garīgo audzināšanu nekādā gadījumā nedrīkst atstāt novārtā, jo “bijība tā Kunga priekšā ir visas gudrības sākums”. Ps.111:10 [494] Daži noliek audzināšanu tūlīt aiz reliģijas, bet patiesa audzināšana ir reliģija.2
Definējiet praktiskus reliģiskus piedzīvojumus. Kristīgiem vecākiem vajadzētu būt gataviem sniegt saviem bērniem praktiskus norādījumus reliģiskajā pieredzē. Dievs prasa to no jums, un jūs esat nevērīgi pret savu pienākumu, ja šo darbu nepaveicat. Māciet bērniem Dieva izvēlētās disciplīnas metodes un nosacījumus panākumiem kristīgajā dzīvē. Māciet tiem, ka nav iespējams kalpot Dievam un reizē pārāk daudz rūpēties par nodrošinājumu šajā dzīvē. Neļaujiet bērniem lolot domu, ka viņiem nav jāstrādā un ka tie drīkst ziedot savus brīvos brīžus laiskumam. Dieva Vārds šajā jautājumā ir nepārprotams.3
Māciet dievatziņu. Atzīt Dievu – tā ir mūžīgā dzīvība. Vai jūs mācāt to saviem bērniem? Vai arī jūs mācāt tos vadīties pēc pasaules standartiem? Vai jūs esat gatavi mājām, ko Dievs jums gatavo? (..) Māciet saviem bērniem par Glābēja dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos. Māciet tiem pētīt Bībeli. (..) Māciet tiem veidot raksturus, kas dzīvos visos mūžības laikmetos. Mums ir jālūdz tā, kā nekad agrāk to neesam darījuši, lai Dievs uztur un svētī mūsu bērnus.4
Māciet ik dienas nožēlot un piedot. Tas nav tik svarīgi – spēt precīzi noteikt, kad grēki ir piedoti. Bērniem ir jāmāca, ka viņiem savas kļūdas un nepareizības ir jānes pie Jēzus jau agrā bērnībā. Māciet viņus ik dienas lūgt piedošanu par visu ļauno, ko viņi ir darījuši, un stāstiet, ka Jēzus dzird nožēlojošas sirds vienkāršo lūgšanu, piedod tiem un pieņem viņus, [495] tieši tāpat, kā Viņš pieņēma pie sevis atvestos bērnus zemes dzīves laikā.5
Māciet veselīgo mācību. Tiem, kas sapratuši patiesību un izjutuši tās svarīgumu un kam ir pieredze Dieva lietās, jāmāca saviem bērniem veselīgo mācību. Viņi jāiepazīstina ar mūsu ticības spēcīgajiem balstiem, paskaidrojot, kāpēc mēs esam Septītās dienas adventisti, kāpēc esam aicināti, tāpat kā Israēla bērni, par īpašiem ļaudīm, par svētu tautu, par cilti, kas dzīvo atsevišķi un citādāk, nekā citi cilvēki virs zemes. Šīs lietas bērniem jāizklāsta vienkāršā, viegli saprotamā valodā, bet, viņiem pieaugot, sniedzamās mācības jāpiemēro attiecīgi viņu attīstības spējām, līdz patiesības pamati ir ielikti plaši un dziļi viņu sirdī.6
Pamāciet īsi un bieži. Tiem, kas sniedz pamācības bērniem un jauniešiem, vajadzētu izvairīties no garlaicīgām piezīmēm. Īsām runām tieši par tēmu būs veiksmīga ietekme. Ja ir jāpasaka daudz, tad īsumu var panākt ar biežumu. Dažas interesantas piezīmes šad un tad palīdzēs vairāk, nekā ja visa pamācība būtu izsacīta uzreiz. Garas runas nogurdina jaunos prātus. Runājot pārāk daudz, jūs varat novest bērnus pat līdz riebumam pret garīgām pamācībām, tieši tāpat kā pārēdoties ir pārslogots kuņģis un mazinās ēstgriba, radot pretīgumu pret ēdienu.7
Vakari ir dārgs laiks. Mājas vajadzētu drīzāk padarīt par pamācību skolu nekā par monotonu garlaicīga darba vietu. Vakarus vajadzētu sargāt kā dārgu laiku, ko veltīt, mācot bērnus iet pa taisnības ceļiem.8
Vēlreiz pārskatiet Dieva apsolījumus. Mums ir jāapzinās, ka Svētais Gars ir mūsu apgaismotājs. Šim Garam patīk [496] uzrunāt bērnus un atklāt tiem Vārda bagātības un skaistumu. Lielā Skolotāja atstātie apsolījumi savaldzinās jūtas un atdzīvinās bērna dvēseli ar garīgu spēku, kas ir dievišķs. Uzņēmīgajā prātā dievišķās patiesības kļūs tik tuvas, ka tās būs kā barikādes pret ienaidnieka kārdinājumiem.9
Padariet reliģiskās pamācības jaukas. Reliģiskas pamācības bērniem jāsniedz jau no pirmajiem viņu dzīves gadiem. Tās nevajadzētu sniegt nosodījuma garā, bet priecīgā, laimīgā garā. Mātēm pastāvīgi vajadzētu atrasties sardzē, citādi kārdinājums nāks pār bērnu tā, ka viņi to neatpazīs. Vecākiem jāsargā savi bērni ar gudrām, jaukām pamācībām. Kā šo nepieredzējušo mazuļu vislabākajiem draugiem tiem vajadzētu palīdzēt viņiem uzvarēt, jo būt uzvarētājam nozīmē visu. Vecākiem vajadzētu ņemt vērā, ka viņu pašu dārgie bērni, kas cenšas darīt pareizi, ir jaunākie Kunga ģimenes locekļi, un viņiem ir jābūt dedzīgai interesei palīdzēt tiem padarīt taisnu ķēnišķīgo paklausības ceļu. Ar mīlošu interesi vecākiem vajadzētu dienu no dienas mācīt, ko nozīmē būt Dieva bērnam un kā pakļaut savu gribu paklausībā Viņam. Māciet tiem, ka paklausība Dievam ietver paklausību saviem vecākiem. Šis darbs ir jādara ik dienas un ik stundu. Vecāki, esiet modri, esiet modri un lūdziet, un padariet bērnus par saviem biedriem.10
Ietveriet mājas pienākumus garīgās pamācībās. Dievs vecākiem un skolotājiem ir uzticējis bērnu un jauniešu audzināšanas darbu garīgajā jomā, un garīgas mācības viņi var atrast ikkatrā ikdienas dzīves pienākumā. [497] Mācot fiziskas tīrības ieradumus, mums vajadzētu mācīt bērniem, ka Dievs vēlas, lai tie savā sirdī būtu tikpat tīri kā miesā. Slaukot istabu, var mācīt, kā Kungs tīra sirdi. Neviens neaizver durvis un logus, atstājot istabā netīrumus, bet gan plaši atver durvis un logus un čakli izdzen visus putekļus. Tā dziņu un jūtu logiem ir jābūt atvērtiem pret Debesīm un savtības un laicīguma putekļiem jātiek izslaucītiem ārā. Dieva žēlastībai ir jāslauka prāta kambari, un Dieva Garam ir jāšķīstī un jāatdzīvina katrs rakstura elements. Nekārtība un nevīžība ikdienas pienākumos būs par iemeslu tam, ka aizmirstam Dievu un ievērojam dievbijības formu, apliecinot ticību bez saistības ar reālo dzīvi. Mums ir jābūt modriem un jālūdz, citādi mēs pieķersimies ēnai un pazaudēsim īstenību.
Dzīvai ticībai kā zelta pavedienam vajadzētu vīties cauri ikdienas piedzīvojumiem, veicot mazus pienākumus.11
Sirds izglītība un grāmatu studijas. Ir pareizi, ka jaunieši izjūt ilgas sasniegt augstāku garīgo spēku attīstības pakāpi. Mums nevajadzētu ierobežot izglītību, kurai Dievs robežas nav nolicis. Bet mūsu sasniegumi nekam nederēs, ja tos nelietosim Dieva godam un cilvēces labumam. Ja mūsu zināšanas nav solis pretī augstāku nodomu īstenošanai, tad tām nav vērtības. (..)
Sirds izglītība ir svarīgāka nekā izglītība, kas iegūta no grāmatām. Ir labi, pat ļoti būtiski iegūt zināšanas par pasauli, kurā mēs dzīvojam; bet, ja mēs nerēķināsimies ar mūžību, tad cietīsim neveiksmi, no kuras nekad vairs neatgūsimies.12
[498] Abpusējs labums. Mūsu bērni ir Kunga īpašums; viņi ir dārgi atpirkti. Šai domai vajadzētu būt virzītājspēkam, kas liek mums pūlēties viņu labā. Visveiksmīgākā metode, kā nodrošināt bērnu glābšanu un atturēt tos no kārdināšanu ceļa, ir pastāvīgi sniegt pamācības no Dieva Vārda. Un, ja vecāki kopā ar saviem bērniem kļūst par mācekļiem, tad viņi daudz ātrāk piedzīvos personīgu izaugsmi patiesības atziņās. Ja viņi šādā veidā iepazīs Kungu, tad izzudīs viņu neticība, pieaugs ticība un rosība, padziļināsies pārliecība un uzticība.13
Kā vecāki var kļūt par klupšanas akmeni. Kādu paraugu jūs rādāt saviem bērniem? Kā ir ar kārtību jūsu mājās? Jums vajadzētu mācīt bērniem būt laipniem un lēnprātīgiem, domāt par citiem, ātri atsaukties lūgumiem un, pāri visam, cienīt reliģiju un saprast Dieva prasību svarīgumu.14
Zēni un meitenes var agri atklāt dziļu un harmonisku godbijību, ja viņi izlieto Dieva bijībā un mīlestībā līdzekļus, kurus Dievs ir noteicis katras ģimenes vadīšanai. Tie būs par uzskatāmu pierādījumu pareizas audzināšanas un disciplīnas vērtībai. Bet patiesības skolotāja vārdu radīto ietekmi bērna prātā bieži vien neitralizē vecāku vārdi un rīcība. Patiesība aizskar uzņēmīgās, lai gan ietiepīgās bērnu sirdis, bet caur tēvu vai māti bieži nāk kārdinājumi, un viņi krīt par laupījumu sātana viltībām. Gandrīz nav iespējams vest bērna kājas uz droša ceļa, ja vecāki nesadarbojas ar skolotāju. Ļauni uzskati, kurus izsaka nesaprātīgu vecāku lūpas, ir galvenais šķērslis, lai bērnu vidū notiktu patiesa atgriešanās.15
[499] Dzīvojiet saskaņā ar savām lūgšanām. “Ja jūs paliekat Manī un Mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsiet lūgt, ko gribat, tas jums notiks.” Jāņa 15:7 Lūdzot atklājiet šo apsolījumu. Mūsu priekštiesība ir nākt pie Viņa ar svētu drosmi. Ja mēs patiesi lūdzam Viņu, lai Viņa gaisma spīd pār mums, Viņš dzirdēs un atbildēs mums. Bet mums ir jādzīvo saskaņā ar savām lūgšanām. Tās nav derīgas, ja mēs rīkojamies pretēji tam, kā lūdzam. Es esmu redzējusi kādu tēvu, kas, izlasījis kādu Rakstu daļu un tik tikko paspējis piecelties no lūgšanas, jau sāk rāt savus bērnus. Kā gan Dievs var atbildēt uz viņa pienesto lūgšanu? Un ja tēvs pielūdz Dievu pēc tam, kad ir sarājis savus bērnus, vai šāda lūgšana dod bērniem kādu labumu? Nē, noteikti nē! Izņemot tad, ja tā ir lūgšana pēc grēka piedošanas.16
Kad bērni ir gatavi kristīties. Nekad neļaujiet saviem bērniem domāt, ka viņi nav Dieva bērni, ja nav pietiekami veci, lai kristītos. Kristības nav tās, kas padara bērnus par kristiešiem. Tās viņus arī nepārveido, bet gan tā ir ārēja zīme, kas parāda, ka viņi apzinās vajadzību būt Dieva bērniem, apliecinot ticību Jēzum Kristum kā savam Glābējam un ka tie turpmāk dzīvos Kristum.17