[323] Skolotājam, vadot bērnus, ir vajadzīga smalkjūtība. Starp jauniešiem būs atrodama liela rakstura un iepriekš iegūtās audzināšanas dažādība. Daži ir dzīvojuši skarbā despotisku ierobežojumu vidē, kas viņos attīstījusi stūrgalvības un nepakļaušanās garu. Citi bijuši ģimenes mīluļi, kam vecāki savā neprātīgajā mīlestībā ļāvuši sekot savām tieksmēm. Katrs trūkums ir bijis attaisnots, līdz raksturs ir sakropļots. Lai ar šādiem atšķirīgiem raksturiem veiksmīgi apietos, skolotājiem ir jārīkojas ļoti taktiski un smalkjūtīgi, reizē parādot stingrību vadībā.
Nepieciešamie noteikumi bieži izraisīs nepatiku, pat nicinājumu. Daži lietos visu savu atjautību, lai izvairītos no soda, kamēr citi izrādīs pārsteidzošu vienaldzību pret pārkāpuma sekām. Tas viss prasīs daudz pacietības un lielu piepūli no to puses, kam uzticēta viņu audzināšana.1
Nedaudz labi pārdomātu likumu. Skolā, kā arī mājās vajadzētu valdīt gudrai disciplīnai. Skolotājam ir jāuzraksta noteikumi, lai vadītu savu skolēnu uzvedību. Šiem noteikumiem nevajadzētu būt daudz, bet labi pārdomātiem, un, reiz ieviestiem, tiem jātiek arī izpildītiem. Katru tajos ietverto principu vajadzētu skolēnam izskaidrot tā, lai viņš būtu pārliecināts par tā taisnīgumu.2
Skolotājam ir jāpieprasa paklausība. Skolā, kā arī mājās vajadzētu izprast disciplīnas jautājumu. Mums vajadzētu cerēt, ka skolā nekad nebūs iemesls lietot rīksti. [324] Bet, ja skolā ir kāds, kurš stūrgalvīgi pretojas jebkuram padomam un lūgumiem, visām lūgšanām un dvēseles nastām viņu dēļ, tad ir nepieciešams likt tiem saprast, ka viņiem ir jāpaklausa.
Daži skolotāji nedomā, ka likt paklausīt ir vislabākais. Viņi domā, ka viņu pienākums ir tikai audzināt. Patiesi, viņiem vajadzētu audzināt. Bet ko dod bērnu audzināšana, ja skolotājs neuzskata, ka viņam ir tiesības izmantot savu autoritāti?3
Viņam ir vajadzīga vecāku sadarbība. Nevajadzētu atstāt skolotāju vienu, nesot šī darba nastu. Viņam ir vajadzīga līdzjūtība, laipnība, sadarbība un katra draudzes locekļa mīlestība. Vecākiem vajadzētu iedrošināt skolotāju, parādot, ka tie vērtē viņa pūles. Viņiem nekad nevajadzētu teikt vai darīt neko, kas viņu bērnos veicinātu nepakļāvību.
Diemžēl es zinu, ka daudzi vecāki nesadarbojas ar skolotāju. Viņi mājās nevis izkopj labo ietekmi, kas iegūta skolā, bet gan atļauj bērniem darīt, kā tiem pašiem tīk, bez ierobežojumiem iet šurp un turp. Un, ja skolotājs izmanto autoritāti, pieprasot paklausību, bērni aiznes vecākiem pārspīlētu, sagrozītu stāstījumu par veidu, kā skolotājs ar viņiem ir apgājies. Skolotājs var būt darījis tikai to, ko darīt bija viņa grūtais pienākums; bet vecāki parāda līdzjūtību saviem bērniem, tā kļūdīdamies. Un, ja bērnus skolā apvalda un disciplinē, bieži vien tie vecāki, kuri paši dusmās rīkojas, ir visnesaprātīgākie.4
[325] Vecāki, attaisnojot savu bērnu sūdzības pret skolas autoritāti un disciplīnu, nesaprot, ka tādējādi viņi palielina demoralizējošo spēku, kas tagad jau tā valda tik baismīgā mērā. Visām ietekmēm, ko saņem jaunieši, vajadzētu būt tikai labām un taisnīgām, jo jaunatnes izvirtība pieaug.5
Lai viņi atbalsta uzticamus skolotājus. Vecāki, kas nekad nav izjutuši rūpes par savu bērnu dvēselēm un kas nekad nav tos pareizi savaldījuši un pamācījuši, ir tieši tie, kas visrūgtāk pretojas, ja viņu bērnus skolā ierobežo, norāj vai tiem aizrāda. Daži no šiem bērniem ir negods draudzei un negods adventismam.6
Lai vecāki māca saviem bērniem būt uzticīgiem pret Dievu, pret principiem un tādā veidā arī pret sevi un pret visiem, ar ko tie ir saistīti. (..)
Vecāki, kas šādi audzina savus bērnus, visdrīzāk neatradīsies starp tiem, kas kritizē skolotāju. Viņi sapratīs, ka gan bērnu labklājība, gan taisnīgums pret skolu pieprasa, lai, cik tālu vien iespējams, viņi atbalstītu un godātu to, kas uzņemas daļu viņu atbildības.7
Nekad nekritizējiet skolotāju bērnu priekšā. Vecāki, kad draudzes skolas skolotājs cenšas audzināt un disciplinēt jūsu bērnus, lai tie iegūtu mūžīgo dzīvību, nekritizējiet bērnu klātbūtnē viņa rīcību, pat ja jums viņš šķiet pārāk stingrs. Ja jūs ilgojaties, lai bērni atdod savas sirdis Glābējam, sadarbojieties ar skolotāja pūlēm viņu glābšanā. Cik daudz labāk bērniem ir no mātes lūpām par skolotāja darbu dzirdēt nevis nosodījumu, bet gan uzslavas vārdus! Šādi vārdi rada ilgstošu ietekmi [326] un mudina bērnus cienīt skolotāju.8
Ja kritika vai ierosinājumi skolotāja darbam kļūst nepieciešami, to vajadzētu viņam pateikt zem četrām acīm. Ja tas nelīdz, griezieties ar šo lietu pie skolas vadības. Nevajadzētu teikt vai darīt neko, kas samazinātu bērnu cieņu pret to, no kā tik lielā mērā ir atkarīga bērna labklājība.9
Ja vecāki iedomātos sevi skolotāja vietā un redzētu, cik grūti ir vadīt un disciplinēt skolu ar simts prāta stāvokļa un līmeņa ziņā atšķirīgiem skolēniem, tad, to pārdomājot, viņi uz lietām skatītos citādāk.10
Nepakļaušanās bieži sākas mājās. Atļaujot bērniem darīt, kā tiem pašiem tīk, vecāki var domāt, ka ir mīloši, taču īstenībā tie praktizē vispatiesāko cietsirdību. Bērni paši spēj spriest, un neapdomīga laipnība ievaino viņu sirdis, lai gan vecāku acīs tā var likties pareiza. Bērnu nepakļāvība, kļūstot vecākiem, pieaug. Viņu skolotāji var censties izlabot tos, bet pārāk bieži vecāki nostājas bērnu pusē, un ļaunums turpina augt, ietērpies, ja iespējams, vēl tumšākā maldu apsegā nekā iepriekš. Šo bērnu nepareizais kurss novirza no pareizā ceļa citus bērnus, bet vecāki tomēr nevar ieraudzīt kļūdu. Viņi vispirms ieklausās bērnos un tikai tad skolotājos, kas skumst par ļauno.11
Bez vecāku sadarbības skolotāja darbs divkāršojas. Vecāku nolaidība bērnu audzināšanā padara skolotāja darbu divtik smagu. [327] Bērni nes savu vecāku nevaldāmo, nelaipno rakstura īpašību zīmogu. Atstāti mājās bez uzraudzības, viņi skolas disciplīnu uzskata par despotisku un bargu. Šādi bērni, ja tos rūpīgi neuzrauga, ar saviem nedisciplinētajiem, deformētajiem raksturiem ietekmē uz ļaunu citus bērnus. (..) Labo, ko bērni saņēmuši skolā, lai darbotos pretī kļūdainajai mājas audzināšanai, sagrauj līdzjūtība, ko vecāki parāda pret bērniem, kad tie rīkojas nepareizi.
Vai vecāki, kuri tic Dieva Vārdam, turpinās nepareizi valdīt un
atbalstīs savos bērnos viņu ļaunās dziņas? Lai tēvi un mātes, kas
apliecina šī laika patiesību, nāk pie prāta un ilgāk vairs nepiedalās
šajā ļaunumā, vairs ilgāk nepiepilda sātana plānus, pieņemot savu
neatgriezto bērnu nepareizo liecību. Skolotājam ir pietiekami darba, lai
cīnītos ar bērnu ietekmi, un nav nepieciešama vēl papildus vecāku
ietekme, ar ko cīnīties.12
_______________
1Liecības draudzei, 5. sēj., 88., 89. lpp.
2Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 153. lpp.
3Review and Herald, 1904. g. 15. septembris
4Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 153., 154. lpp.
5Liecības draudzei, 5. sēj., 112. lpp.
6Turpat, 51. lpp.
7Audzināšana, 283. lpp.
8Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 154., 155. lpp.
9Turpat, 161., 162. lpp.
10Liecības draudzei, 4. sēj., 429. lpp.
11Review and Herald, 1901. g. 20. janvāris
12Review and Herald, 1900. g. 9. oktobris