Dažkārt rīkste ir nepieciešama. Māte var jautāt: “Vai man nekad nav jāsoda savs bērns?” Pēršana var būt nepieciešama, ja citas metodes ir neveiksmīgas, tomēr nevajadzētu lietot rīksti, ja ir iespējams no tā izvairīties. Bet, ja maigākas metodes izrādās neiedarbīgas, tad sods, no kura bērnam ir jēga, mīlestībā ir jālieto. Bieži ar vienu tādu pārmācību var pietikt visai dzīvei, lai bērnam parādītu, ka kontroles robežas nav viņa rokās.
Kad šāds solis kļūst nepieciešams, bērnu spēcīgi ietekmē doma, ka to nedara, lai apmierinātu vecāku vēlmes vai izdabātu patvaļīgai autoritātei, bet bērna paša labā. Viņam jāmāca, ka ikkatra neizlabotā kļūda viņam nesīs nelaimi un apbēdinās Dievu. Pie tādas disciplīnas bērns atradīs lielāku laimi, pakļaujot savu gribu Debesu Tēva gribai.21
Kā pēdējā cerība. Daudzreiz jūs atklāsiet: ja ar bērniem apietas laipni, tad viņus nevajag pērt. Tāda rīcības metode viņus vadīs jums uzticēties. Viņi jūs padarīs par savu uzticības personu. Viņi nāks pie jums un sacīs: es šodien izdarīju slikti tajā brīdī, [251] un es vēlos, lai tu man piedotu un lūgtu Dievu, lai Viņš man piedod. Es esmu izgājusi cauri līdzīgiem pārdzīvojumiem, un tādēļ es zinu. (..) Esmu pateicīga, ka man bija drosme apieties ar viņiem stingri, kad viņi rīkojās nepareizi, lūgt kopā ar viņiem un iepazīstināt viņus ar Dieva standartiem. Esmu priecīga, ka es viņu priekšā pārstāvēju apsolījumus uzvarētājam un uzticīgo atalgojumu.22
Nekad nedodiet kaismīgu brāzienu. Nekad nedodiet bērnam kaismīgu brāzienu, ja jūs nevēlaties viņu iemācīt kauties un strīdēties. Kā vecāki jūs bērniem esat Dieva vietā, un jums jābūt sardzē.23
Jums var nākties lietot rīksti; reizēm tas ir būtiski, bet atlieciet jebkuru grūtību atrisināšanu, kamēr jūs neesat tikuši galā paši ar sevi. Jautājiet sev, vai esmu savu ceļu un savu gribu pakļāvis Dievam? Vai esmu sevi nolicis vietā, kur Dievs mani var vadīt tā, lai man būtu gudrība, pacietība, laipnība un mīlestība, rīkojoties ar ģimenes nepakļāvīgajiem locekļiem?24
Brīdinājums strauja rakstura tēvam. Brāli L., vai tu esi apdomājis, kas ir bērns un uz kurieni viņš iet? Tavi bērni ir Kunga ģimenes jaunākie locekļi – brāļi un māsas, kurus tavai aprūpei uzticējis tavs Debesu Tēvs, lai tu viņus audzinātu un izglītotu Debesīm. Kad tu ar viņiem apejies tik rupji, kā tu to bieži esi darījis, vai tu ņem vērā, ka tev par to būs jādod pārskats Dievam? Tev nevajag tik rupji izturēties pret saviem bērniem. Bērns nav zirgs vai suns, lai to izrīkotu saskaņā ar tavu valdonīgo gribu, vai jebkuros apstākļos kontrolētu ar žagara vai pātagas palīdzību, vai ar rokas zvēlieniem. Daži bērni savā raksturā ir tik ļauni, ka sāpju lietošana [252] ir nepieciešama, bet ļoti daudzi gadījumi ar šādu disciplīnas manieri ir padarīti daudz ļaunāki. (..)
Nekad nepacel savu roku belzienam, kamēr tu nevari ar tīru sirdsapziņu pazemoties Dieva priekšā un lūgt Viņa svētību pārmācībai, kādu tu gatavojies veikt. Veicini mīlestību savu bērnu sirdīs. Parādi viņiem augstus un cēlus motīvus pašaizliedzībai. Nesniedz viņiem iespaidu, ka viņiem jāpakļaujas kontrolei, jo tāda ir tava patvaļīgā griba, jo viņi ir vāji, bet tu esi stiprs, jo tu esi tēvs, bet viņi ir bērni. Ja tu vēlies izpostīt savu ģimeni, tad turpini valdīt ar brutālu spēku, un tev noteikti veiksies.25
Nekad nepurini bērnu – pārkāpēju. Vecāki nav devuši saviem bērniem pareizu izglītību. Bieži viņos parādās tie paši defekti, kas ir redzami bērnos. Viņi ēd nepareizi, un tas novada viņu enerģiju vēderam, tāpēc viņiem nav dzīvotspēja, ko izvērst citos virzienos. Savas nepacietības dēļ viņi nevar pareizi kontrolēt savus bērnus, ne arī tos pareizi mācīt. Iespējams, viņi tos rupji sagrābj un dod nepacietīgu belzienu. Es esmu teikusi, ka, purinot bērnu, var iepurināt divus ļaunos garus, kamēr vienu izpurina. Ja bērns ir kļūdains, tad viņa sapurināšana visu padara vēl ļaunāku. Tas viņu nepakļaus.26
Vispirms lieto prātu un lūgšanu. Vispirms apspriedies ar saviem bērniem, skaidri norādi uz viņu kļūdām un iestrādā viņu apziņā, ka viņi ir ne tikai grēkojuši pret tevi, bet arī pret Dievu. Ar līdzjūtības un nožēlas pilnu sirdi pret saviem maldīgajiem bērniem lūdz ar viņiem, iekams tos pārmāci. Tad viņi redzēs, ka tu viņus nesodi [253] tāpēc, ka viņi tev ir sagādājuši neērtības, vai tāpēc, ka tu gribi uz viņiem izgāzt savu nepatiku, bet aiz pienākuma izjūtas viņu labā; un viņi tevi mīlēs un cienīs.27
Lūgšana var sasniegt tādu ietekmi uz viņu prātu, ka viņi sa-skatīs, ka tu nerīkojies nepamatoti. Ja bērni redzēs, ka tu neesi nepamatots, tu būsi ieguvis lielu uzvaru. Šis ir uzdevums, kas pēdējās dienās ir jāturpina mūsu ģimenes lokā.28
Lūgšanas iedarbīgums disciplīnas krīzes gadījumā. Nedraudiet bērniem ar Dieva dusmām, kad viņi rīkojas nepareizi, bet savās lūgšanās pienesiet viņus Kristum.29
Pirms jūs radāt savam bērnam fiziskas sāpes, jūs vispirms, ja jūs esat kristīgi tēvs un māte, atklāsiet mīlestību, kāda jums ir pret maldīgo. Kad jūs ar bērniem zemosieties Dieva priekšā, jūs līdzjūtīgajam Pestītājam liksiet priekšā Viņa paša vārdus: “Laidiet mazos bērniņus pie manis un neliedziet tiem; jo tādiem pieder debesu valstība.” Marka 10:14 Lūgšana aizvedīs eņģeļus jūsu pusē. Jūsu bērns neaizmirsīs šo pieredzi, un pār šādiem norādījumiem gulsies Dieva svētība, viņu vadot pie Kristus. Kad bērni apjēgs, ka viņu vecāki cenšas tiem palīdzēt, viņi vērsīs savu enerģiju pareizā virzienā.30
Personīgā pieredze disciplīnā. Es nekad saviem bērniem neļāvu domāt, ka viņi savā bērnībā drīkst mani mocīt. Es savā ģimenē uzņēmu arī bērnus no citām ģimenēm, bet nekad šiem bērniem neļāvu domāt, ka viņi drīkstētu mocīt savu māti. Nekad es sev neļāvu izteikt bargu vārdu vai kļūt nepacietīga vai īgna pret bērniem. Viņi ne reizi neguva virsroku pār mani, pat ne vienu reizi, lai izprovocētu mani dusmoties. [254] Kad mans gars bija samulsis vai kad es jutu, ka mani aizkaitina, es teicu: “Bērni, mums tas tagad jāatstāj; mums par to tagad nekas vairāk nav jāsaka. Pirms naktsmiera mēs to pārrunāsim.” Veltot visu šo laiku, lai pārdomātu, vakarā viņi bija atvēsinājušies, un es pret viņiem varēju ļoti jauki izturēties. (..)
Ir pareizais ceļš un ir nepareizais ceļš. Es nekad nepaceltu roku pret saviem bērniem, pirms esmu ar viņiem runājusi; un, ja viņi sabruktu, ieraudzītu savu kļūdu (un viņi vienmēr saskatīja, kad es to viņiem uzrādīju un lūdzu ar viņiem) un pakļautos (viņi vienmēr tā darīja), tad viņi būtu manā pārziņā. Es tos nekad citādāk neiegūtu. Kad es ar viņiem lūgtu, viņi pilnībā sabruktu, apķertos man ap kaklu un raudātu. (..)
Es nekad, pat pārmācot savus bērnus, neļautu mainīties pat savai balsij. Kad es redzētu kaut ko nepareizu, es nogaidītu, kamēr iekaisums pāriet, un tad, pēc tam, kad viņiem būtu bijusi iespēja pārdomāt un nokaunēties, es viņus pieņemtu. Viņi nokaunētos, ja es viņiem dotu stundu vai divas, lai pārdomātu šīs lietas. Es vienmēr ietu projām un lūgtu. Tajā brīdī es ar viņiem nerunātu.
Kad viņi uz brīdi būtu atstāti vieni, viņi nāktu pie manis izrunāt radušos problēmu. “Labi,” es teiktu, “mēs pagaidīsim līdz vakaram.” Tajā laikā mums būtu brīdis lūgšanai, un tad es viņiem pastāstītu, ka viņi sāpina paši savas dvēseles un ar savu nepareizo rīcību sarūgtina Dieva Garu.31
Veltiet laiku lūgšanai. Kad es justos saniknota un tiktu kārdināta teikt vārdus, par kuriem man būtu jākaunas, [255] es paliktu klusu un izietu no istabas, lai lūgtu Dievu pēc pacietības mācīt šos bērnus. Tad es dotos atpakaļ un runātu ar viņiem, un teiktu, ka viņi vairs šo slikto lietu nedrīkst darīt. Mēs varam ieņemt tādu pozīciju šajā jautājumā, ka mēs neizraisām bērnā dusmas. Mums vajadzētu runāt laipni un pacietīgi, visu laiku paturot prātā, cik neapvaldīti esam mēs un kā mēs vēlamies, lai pret mums izturētos mūsu Debesu Tēvs.
šīs ir tās mācību stundas, kuras jāapgūst vecākiem, un, kad jūs tās būsiet apguvuši, jūs būsiet paši labākie audzēkņi Kristus skolā, un jūsu bērni – vislabākie bērni. Šādā veidā jūs viņiem varat mācīt cienīt Dievu un turēt Viņa likumus, jo jūs lieliski valdīsiet pār viņiem, un, tā darot, jūs sabiedrībā ievedīsiet bērnus, kuri būs par svētību visiem apkārtējiem. Jūs viņus padarīsiet derīgus strādāt kopā ar Dievu.32
Disciplīnas sāpēm var sekot prieks. Īstais ceļš, kā tikt galā ar pārbaudījumu, nebūt nav no tā izvairīties, bet to uzvarēt. Tas attiecas uz visu disciplīnu, gan agrīno, gan vēlīno. Pametot novārtā bērna agrīno audzināšanu un konsekventi stiprinot nepareizās tendences, jūs padarāt daudz grūtāku viņa vēlāko izglītību un veicināt, ka disciplīna pārāk bieži ir sāpīgs process. Tam jābūt sāpīgi zemākai dabai, sastopoties, kā tas notiek, ar dabiskajām vēlmēm un tieksmēm; bet sāpes var zust, ieraugot augstāku prieku.
Lai bērnam un jaunietim māca, ka ikkatra uzvarēta kļūda, vaina, vai grūtība kļūst par pakāpienu uz labākām un augstākām lietām. Caur šādu pieredzi visi, kas jebkad uzskatījuši dzīvi par dzīvošanas vērtu, ir sasnieguši veiksmi.33
[256] Sekojiet dievišķajam Ceļvedim. Vecākiem, kuri pareizi audzina bērnus, ir vajadzīga gudrība no Debesīm, lai visās lietās, kas attiecas uz mājas disciplīnu, rīkotos saprātīgi.34
Bībele ir vadonis bērna audzināšanā. Šeit, ja vecāki vēlas, viņi var atrast virzienu, kas iezīmēts viņu bērnu audzināšanai un izglītošanai, lai viņi nepieļautu rupjas kļūdas. (..) Sekojot šim Ceļvedim, vecāki nevis neierobežoti lutina bērnu, bet lieto pārmācības rīksti; nevis paliek akli pret viņu kļūdām, viņu aplamo raksturu un atsaucas tikai uz viņu vēlmēm, bet gan saglabā skaidras uztveres spējas un uz šīm lietām skatās Bībeles gaismā. Viņi zina, ka viņiem savi bērni jāizrīko pareizā veidā.35