[244] Lūdziet Kungu ienākt un valdīt. Pieprasiet paklausību savā ģimenē; bet, to darot, meklējiet kopā ar saviem bērniem Kungu un lūdziet Viņu ienākt un valdīt. Jūsu bērni var izdarīt kaut ko tādu, kas pieprasa sodu, bet, ja jūs ar viņiem rīkosieties Kristus garā, tad viņu rociņas apķersies ap jūsu kaklu, viņi paši pazemosies Kunga priekšā un atzīs savas kļūdas. Ar to pietiek. Viņiem tad nevajag sodu. Pateiksimies Kungam, ka Viņš ir atvēris ceļu, pa kuru mēs varam aizsniegt katru dvēseli.1
Ja jūsu bērni ir nepaklausīgi, viņi ir jāizlabo. (..) Pirms viņu labošanas ejiet paši lūgšanā pie Kunga, lai Viņš mīkstina un pa-kļauj jūsu bērnu sirdis un dod jums gudrību, kā ar viņiem rīkoties. Es nezinu nevienu pašu gadījumu, kad šī metode nebūtu izrādījusies derīga. Tu nevari panākt, lai bērns saprot garīgas lietas, kamēr sirds ir kaislību satraukta.2
Pamāciet bērnu pacietīgi. Kungs vēlas, lai bērnu sirdis no pašas bērnības atdotu kalpošanā Viņam. Kamēr viņi ir pārāk mazi, lai ar tiem apspriestos, virziet viņu prātus, cik labi vien spējat; un, kad viņi kļūst vecāki, māciet viņiem ar norādījumiem un paraugu, ka jūs nevarat apmierināt viņu nepareizās vēlmes.
Māciet viņus pacietīgi. Dažkārt viņi būs jāsoda, bet nekad to nedariet tādā veidā, ka viņi justu, ka tos soda dusmās. Ar tādu pieeju jūs tikai izdarīsiet vēl lielāku ļaunumu. No daudzām nelaimīgām domstarpībām ģimenes lokā varētu izbēgt, [245] ja vecāki savu bērnu audzināšanā paklausītu Kunga padomam.3
Vecākiem jāpakļaujas Dieva disciplīnai. Mātes, kaut arī bērni jūs kaitina nezināšanas dēļ, nedodiet ceļu nepacietībai. Māciet viņus pacietīgi un mīloši. Esiet ar viņiem noteiktas. Neļaujiet sātanam viņus kontrolēt. Disciplinējiet viņus tikai tad, kad jūs esat pakļāvušās Dieva disciplīnai. Kristus būs uzvarētājs jūsu bērnu dzīvēs, ja jūs mācīsieties no Viņa, kurš ir lēnprātīgs un pazemīgs, šķīsts un neaptraipīts.4
Bet, ja jūs mēģināsiet valdīt bez paškontroles, bez sistēmas, apdoma un lūgšanām, jūs visdrošāk ievāksiet rūgtās sekas.5
Nekad nepāraudziniet dusmās. Jums savi bērni jāvada un jāpāraudzina mīlestībā. Neļaujiet viņiem rīkoties pēc sava prāta, līdz jūs kļūstat dusmīgi un tad viņus sodāt. Tāda labošana tikai vairo ļaunumu, nevis likvidē to.6
Izrādīt kaislību pret bērnu, kurš kļūdās, nozīmē vairot ļaunumu. Tas pamodina bērna visļaunākās kaislības un liek viņam just, ka jūs par viņu nerūpējaties. Viņš pie sevis nodomā, ka jūs pret viņu neizturaties tā, kā izturētos, ja rūpētos.
Vai jūs domājat, ka Dievs neievēro veidu, kā pāraudzina šos bērnus? Viņš zina gan to, gan arī to, cik svētīgi būtu rezultāti, ja labošanas darbs būtu padarīts tā, lai iemantotu, nevis noraidītu. (..)
Es jūs lūdzu, nepārmāciet savus bērnus dusmās! Tas ir visnozīmīgākais no visiem brīžiem, kad jums jārīkojas pazemībā, pacietībā un ar lūgšanu. Tas ir īstais laiks, [246] kad kopā ar bērnu nomesties ceļos un lūgt Kungam piedošanu. Parādot laipnību un mīlestību, centieties mantot viņus Kristum, un jūs redzēsiet, ka ar jūsu pūlēm sadarbojas spēks, kas ir augstāks par zemes spēkiem.7
Kad jūs esat spiesti pāraudzināt bērnu, nepaceliet balsi augstā tonī. (..) Nezaudējiet paškontroli. Vecākiem, kuri, pārmācot bērnu, ļauj vaļu dusmām, ir lielāka vaina nekā bērnam.8
Rāšanās un šķendēšanās nekad nepalīdz. Debesu izcelsmes vārdi nav skarbi un dusmīgi. Rāšanās un šķendēšanās nekad nepalīdz. Tieši otrādi, tie cilvēka sirdī izraisa visļaunākās izjūtas. Kad jūsu bērni rīkojas nepareizi un ir pārņemti ar sacelšanās garu un jums ir kārdinājums runāt un rīkoties skarbi, nogaidiet, pirms jūs viņus pārmācāt. Dodiet viņiem iespēju padomāt un ļaujiet atvēsināties savam noskaņojumam.
Ja jūs ar saviem bērniem apiesieties laipni un maigi, tad viņi un jūs saņemsiet Kunga svētību. Un vai jūs domājat, ka Dieva tiesas dienā kāds nožēlos to, ka ar saviem bērniem ir bijis pacietīgs un laipns?9
Nervozitāte neaizbildina nepacietību. Dažkārt vecāki aizbildina savu nepareizo pieeju, jo viņi labi nejūtas. Viņi ir nervozi un domā, ka viņi nevar būt pacietīgi, mierīgi un patīkami runāt. Tā viņi piemāna paši sevi un priecē sātanu, kurš līksmo, ka viņi neuzskata Dieva žēlastību par pietiekamu, lai pārvarētu dabisko vājumu. Vecāki var un tiem vajag vienmēr sevi kontrolēt. Dievs no viņiem to prasa.10
Dažkārt darbā noguruši vai rūpju nomākti, vecāki nesaglabā mierīgu garu, bet parāda iecietības trūkumu, kas nepatīk Dievam un apēno ģimeni. Vecāki, kad jūs jūtaties īgni, [247] nedariet tik lielu grēku un nesaindējiet visu ģimeni ar šo bīstamo aizkaitināmību. Tādos brīžos pievērsiet sev dubultu uzmanību un pieņemiet lēmumu, ka no jūsu lūpām neizskanēs nekādi citi, kā tikai patīkami, priecīgi vārdi. Tā, vingrinot paškontroli, jūs kļūsiet stiprāki. Jūsu nervu sistēma vairs nebūs tik jūtīga. (..) Jēzus zina mūsu vājās vietas un Pats ir dalījies mūsu pieredzē, izņemot grēku; tāpēc Viņš ir sagatavojis mūsu spēkam un varēšanai atbilstošu ceļu.
Dažreiz pilnīgi viss ģimenes lokā šķiet ejam greizi. Visapkārt ir īgnums, un viss šķiet ļoti nožēlojams un nelaimīgs. Vecāki vainu uzkrauj saviem nabaga bērniem un domā, ka viņi ir ļoti nepaklausīgi un nevaldāmi, kā paši ļaunākie bērni pasaulē, tomēr nemiera cēlonis ir viņos pašos. Dievs no vecākiem prasa vingrināt paškontroli. Viņiem jāsaprot, ka tad, kad viņi pakļaujas nepacietībai un īgnumam, tie liek ciest citiem. Ar savu parādīto noskaņojumu viņi ietekmē tos, kas ir ap viņiem, un, ja tie savukārt parāda tādu pašu noskaņojumu, tad ļaunums vairojas.11
Dažkārt spēks ir klusēšanā. Tiem, kuri vēlas kontrolēt citus, vispirms jākontrolē pašiem sevi. (..) Kad vecāki vai skolotāji kļūst nepacietīgi un draud briesmas runāt negudri, lai tie paliek klusu. Klusumā ir brīnišķīgs spēks.12
Izsakiet dažas pavēles; tad pieprasiet paklausību. Lai mātes piesargās izteikt mazsvarīgas prasības, lai izrādītu savu autoritāti pāri citiem. Izsakiet dažas pavēles, bet uzmaniet, lai tām paklausa.13
Disciplinējot bērnus, neatbrīvojiet viņus no tā, ko jūs pašas esat viņiem prasījušas. Neļaujiet savam prātam būt tik aizņemtam ar citām lietām, [248] ka jūs kļūstat bezrūpīgas. Un nepagurstiet savā vadīšanas darbā tāpēc, ka bērni aizmirst un dara to, ko jūs viņiem esat aizliegušas.14
Visās savās pavēlēs tiecieties savam bērnam nodrošināt augstāko labumu, un tad vērojiet, lai šīm pavēlēm paklausa. Jūsu enerģijai un lēmumam jābūt nelokāmiem, tomēr vienmēr pakļautībā Kristus Garam.15
Rīcība ar nolaidīgu bērnu. Kad jūs liekat savam bērnam izpildīt noteiktu lietu un viņš atbild, “Jā, es to izdarīšu”, bet pēc tam aizmirst pildīt savu vārdu, jūs to tā nedrīkstat atstāt. Jums jāliek, lai bērns atbild par savu nolaidību. Ja jūs tam ļaujat palikt bez ievērības, tad savam bērnam mācāt nolaidības un neuzticamības ieradumus. Dievs katram bērnam ir devis namtura pienākumu. Bērniem ir jāklausa saviem vecākiem. Viņiem jāpalīdz nest ģimenes nastas un atbildības; un, ja tie ir nolaidīgi viņiem uzticētajos pienākumos, tad tie ir jāsauc pie atbildības un jāliek tos izpildīt.16
Pārsteidzīgas, spontānas disciplīnas rezultāts. Kad bērni ir izdarījuši kaut ko nepareizi, viņus notiesā pašu izdarītais grēks, tie jūtas pazemoti un sāpināti. Bārties par viņu kļūdām bieži nozīmē viņus padarīt ietiepīgus un sevī noslēgušos. Līdzīgi nevaldāmiem kumeļiem, viņi šķiet nolemti sagādāt nepatikšanas, un rāšana viņiem nedod nekā laba. Vecākiem viņu prāti jāmēģina ievirzīt kādā citā gultnē.
Taču problēma ir tā, ka vecāki nav vienveidīgi savā vadībā, bet vairāk rīkojas impulsu ietekmē, nekā pēc principa. Viņi uzliesmo un nesniedz saviem bērniem tādu paraugu, kādu vajadzētu sniegt kristiešu vecākiem. Vienu dienu viņi nepievērš uzmanību savu bērnu nepareizajai rīcībai, bet nākamajā dienā viņi neparāda ne pacietību, [249] ne paškontroli. Viņi neiet Kunga ceļu, pildot tiesu un taisnību. Bieži viņi ir daudz vainīgāki nekā viņu bērni.
Daži bērni ātri aizmirsīs nepareizo, ko viņiem nodarījuši viņu tēvs un māte; bet citi bērni, kuri ir citādāk veidoti, nevar aizmirst rupju, nesaprātīgu sodu, kuru viņi nav pelnījuši. Tādējādi tiek ievainotas viņu dvēseles un samulst viņu prāts. Nesaglabājot paškontroli un savā izturēšanās veidā un vārdos neizrādot līdzsvarotu prā-tu, māte zaudē iespējas bērna prātā iedvest pareizos principus.17
Esiet tik mierīgi, tik brīvi no dusmām, lai bērni būtu pārliecināti, ka jūs viņus mīlat, pat ja tos sodāt.18
Dažkārt pamudinājums ir labāks nekā sods. Es šajā darba laukā esmu jutusi tik dziļu interesi, ka esmu adoptējusi bērnus, lai viņi varētu saņemt pareizu audzināšanu. Kad viņi izdarīja kaut ko nepareizu, es bērnus nevis sodīju, bet gan piedāvāju ierosmes, kā rīkoties pareizi. Kādai meitenei bija ieradums krist zemē, ja viņa nevarēja rīkoties pēc sava prāta. Es viņai teicu: “Ja tu vienu dienu nezaudēsi savu savaldību, tad tavs onkulis Vaits un es, mēs paņemsim tevi ratos un pavadīsim laimīgu dienu laukos. Bet, ja tu kaut reizi nokritīsi zemē, tu zaudēsi savas tiesības uz šo prieku.” Tā es strādāju savu bērnu labā, un tagad es jūtos pateicīga, ka man bija priekštiesība darīt šo darbu.19
Ar netaisnību rīkojieties nekavējoties, gudri, noteikti. Nepaklausība ir jāsoda. Ļaundarība ir jāizlabo. Vecākiem un skolotājiem ir jāierauga nekrietnība, [250] kas saista bērna sirdi, un tā jāpārvar. Ar pārkāpēju jārīkojas nekavējoties un ar gudrību, noteiktību un izlēmību. Ar naidu pret ierobežojumiem, mīlestību pret izda-bāšanu sev, vienaldzību pret mūžības lietām ir jārīkojas uzmanīgi. Ja ļauno neizskauž, dvēsele tiks zaudēta. Un vēl vairāk: tas, kurš sevi nodod sātana vadībai, nemitīgi cenšas pavedināt citus. Kopš mūsu bērna pirmajiem gadiem mums jācenšas viņā apspiest pasaules garu.20