[175] Vecāki var sēt posta sēklu. Kļūdaini vecāki sniedz saviem bērniem mācību stundas, kuras izrādīsies tiem postošas, un stāda ērkšķus paši savām kājām. (..) Lielā mērā vecāki tur savās rokās bērnu nākotnes laimi. Uz viņiem gulstas svarīgais darbs veidot savu bērnu raksturus. Bērnībā dotie norādījumi tiem sekos līdzi visā dzīvē. Vecāki sēj sēklu, kura uzdīgs un nesīs augļus uz labu vai uz ļaunu. Viņi var sagatavot savus bērnus laimei vai postam.1
Ar izlutināšanu vai dzelzs likumu. Bieži bērnus lutina jau no zīdaiņa vecuma, un tā nostiprinās nepareizie ieradumi. Vecāki ir locījuši jaunu koku. Ar viņu audzināšanas metožu palīdzību raksturs attīstās vai nu izkropļots, vai saskanīgs un skaists. Kamēr daudzi kļūdās lutinot, citi iet pretējā galējībā, vadot savus bērnus ar dzelzs rīksti. Neviens no tiem neseko Bībeles norādījumiem, bet abi dara atbaidošu darbu. Viņi veido savu bērnu prātus, un Kunga dienā tiem būs jāsniedz norēķins par veidu, kā viņi to ir darījuši. Mūžība atklās šajā dzīvē darītā darba rezultātus.2
Neaudzinot Dievam. Neaudzinot bērnus tā, lai tie turētos uz Kunga ceļa un darītu tās lietas, [176] kuras Viņš ir pavēlējis, vecāki atstāj novārtā svinīgu pienākumu.3
Dažus bērnus atstāj rīkoties, kā tiem patīk; citos meklē kļūdas un mazina drosmi. Bet ir maz patīkamā un priecīgā, par maz atzinības vārdu.4
Ak, ja tikai mātes strādātu ar gudrību, ar mieru un noteiktību, lai audzinātu un pakļautu bērnu miesīgos temperamentus, kāds gan grēka daudzums būtu iznīcināts jau tā dīglī un kādi smagi pārdzīvojumi būtu aiztaupīti draudzei! (..) Daudzas dvēseles būs mūžīgi pazudušas, jo vecāki atstāj novārtā savu bērnu pareizu disciplinēšanu un nemāca tos jaunībā pakļauties autoritātei. Lutinot tad, kad pieļauta kļūda un mierinot dusmu uzliesmojumus, nav pielikts cirvis pie ļaunuma saknēm, un tas izrādās par bojāeju tūkstošiem dvēseļu. Ak, kā vecāki atbildēs Dievam par briesmīgo nolaidību pret savu pienākumu?!5
Ar nolaidību, kas koķetē ar grēku. Bērniem ir nepieciešamas tādas vērīgas rūpes un vadība, kā nekad agrāk, jo sātans cīnās, lai gūtu kontroli pār viņu prātiem un sirdīm un lai izdzītu Svēto Garu. Šīs paaudzes jaunatnes briesmīgais stāvoklis ir spēcīga pierādījuma zīme, ka mēs dzīvojam pēdējās dienās, bet daudzu bojāeju var tieši attiecināt uz vecāku nepareizo vadību. Kurnēšanas gars pret pārmetumiem ir iesakņojies un nes savas nepakļaušanās sekas. Vecākus gan neapmierina raksturi, ar kādiem attīstās viņu bērni, tomēr viņi neredz kļūdas, kas bērnus padara par tādiem, kādi viņi ir. (..)
Dievs nosoda nolaidību, kas koķetē ar grēku un noziegumu, un nejūtīgumu, kas ir gauss atklāt nolaidības kaitīgo klātbūtni viltus kristiešu ģimenēs.6
[177] Ar savaldības trūkumu. Tāpēc, ka viņi savus bērnus pareizi nevada un nesavalda, tūkstoši uzaug ar izkropļotu raksturu un vaļīgu morāli un ir ļoti vāji sagatavoti dzīves praktiskajiem pienākumiem. Tie ir atstāti vieni, lai ar savām tieksmēm, laiku un garīgajām spējām rīkotos tā, kā pašiem patīk. Par šo novārtā atstāto spēju zaudējumu Dieva lietai atbildīgi ir tēvi un mātes. Kā viņi attaisnosies? Ko viņi teiks Tam, kura namturi skaitās, kas tiem uzticējis svētu pienākumu mācīt viņu aizbildniecībā esošās dvēseles, lai tās visu savu prātu un spēku izlietotu par godu savam Radītājam?
Vecākiem šķita, ka viņi mīl savus bērnus, bet tie ir izrādījušies par viņu ļaunākajiem ienaidniekiem. Viņi atļāva ļaunumam darboties nesavaldītam. Viņi ļāva saviem bērniem lolot grēku, līdzīgi kā lolo un lutina čūsku, kura sadzeļ ne tik vien upuri, kas viņu mīl, bet visus, ar ko tā ir saistīta.8
Nepievēršot uzmanību acīmredzamām kļūdām. Daudzi vecāki nevis savienojas ar tiem, kuri cenšas pacelt morāles standartu, nevis dievbijīgi strādā ar sirdi un dvēseli, labojot savu bērnu kļūdas, bet gan mierina savu sirdsapziņu, sakot: “Mani bērni nav sliktāki kā citi.” Viņi mēģina noslēpt acīmredzamās kļūdas, ko Dievs ienīst, līdz viņu bērni kļūst par pārkāpējiem un iet kādā neprātīgā virzienā. Ja viņu sirdīs ir sacelšanās gars, daudz labāk to apspiest tagad, nekā ar iecietīgu izturēšanos ļaut tam pieaugt un nostiprināties. Ja vecāki pildītu savu pienākumu, mēs redzētu citādu lietu stāvokli. Daudzi no šiem vecākiem ir atkrituši no Dieva. Viņiem nav gudrības no Dieva, lai pamanītu sātana viltības un neiekristu viņa lamatās.9
[178] Lutinot bērnus un izdabājot tiem. Vecāki bieži lutina savus bērnus un izdabā tiem, jo vadīt viņus šādā veidā liekas vieglāk. Ir vieglāk ļaut tiem iet pašiem savu ceļu, nekā kontrolēt nevaldāmās tieksmes, kas tik spēcīgi rosās viņu sirdīs. Tomēr šis ceļš ir gļēvs. Šāda izvairīšanās no atbildības ir liels ļaunums; jo nāks laiks, kad šie bērni, kuru nekontrolētās tieksmes būs nostiprinājušās par pilnīgi ļaunām, nesīs kaunu un negodu sev un savām ģimenēm. Tie iziet patstāvīgajā dzīvē, nesagatavoti tās kārdinājumiem, pārāk vāji, lai izturētu grūtības un nepatikšanas; strauji, valdonīgi, nedisciplinēti, viņi cenšas citus pakļaut savai gribai un, kad tas neizdodas, tad uzskata, ka pasaule pret viņiem slikti izturas, un nostājas pret to.10
Sējot iedomības sēklu. Lai kur mēs dotos, visur redzam bērnus, kuriem izdabā, kurus lutina un kurus slavina bez apdoma. Tas virza viņus būt iedomīgiem, nekaunīgiem un nesaprātīgiem. Nesaprātīgiem vecākiem un aizbildņiem, kuri slavē un izdabā jauniešiem, kas ir viņu pārraudzībā, ir viegli iesēt cilvēka sirdī iedomības sēklu bez domām par nākotni. Ietiepība un lepnums ir ļaunumi, kas pārvērta eņģeļus par dēmoniem un aizvēra tiem Debesu vārtus. Un tomēr vecāki neapzināti sistemātiski audzina savus bērnus par sātana aģentiem.11
Kļūstot par vergiem pusaudžiem. Cik daudzi vecāki ir nomocījušies un apgrūtināti, esot par vergiem saviem bērniem, kamēr saskaņā ar viņu izglītošanu un audzināšanu bērni dzīvo, lai sevi slavinātu, izpatiktu sev un izklaidētos. Vecāki sēj savu bērnu sirdīs sēklu, kas nes ražu, par kuras pļauju viņi nerūpējas. Saņēmuši šādu audzināšanu, desmit, [179] divpadsmit vai sešpadsmit gadu vecumā bērni domā, ka paši ir ļoti gudri, iedomājas, ka viņi ir retums, un uzskata sevi par visumā pārāk zinošiem, lai būtu vecāku pakļautībā, un pārāk paaugstinātiem, lai pazemotos līdz ikdienas dzīves pienākumu veikšanai. Mīlestība uz izpriecām pārmāc viņu prātus, un egoisms, lepnums un sacelšanās atklāj savas rūgtās sekas viņu dzīvēs. Viņi pieņem sātana glaimus un attīsta grēcīgu godkāri, lai rādītu lielu šovu pasaulē.12
Ar nepareizā virzienā vērstu mīlestību un līdzjūtību. Vecāki var ļauties mīlestībai pret saviem bērniem uz paklausības rēķina Dieva svētajam likumam. Šīs pieķeršanās vadīti, tie neklausa Dievam, jo atļauj saviem bērniem staigāt ar ļauniem pamudinājumiem un attur norādījumus un disciplīnu, ko Dievs ir pavēlējis tiem dot. Ja vecāki šādi negodā Dieva pavēles, tad tie pakļauj briesmām savas un savu bērnu dvēseles.13
Vāja prasība pēc paklausības, akla mīlestība un līdzjūtība, bērnu nesavaldīšana un izdabāšana veido tādu audzināšanas sistēmu, kas apbēdina Dieva eņģeļus, toties iepriecina sātanu, jo ar to viņa rindās nonāk simti un tūkstoši. Tāpēc viņš aizmiglo vecāku acis, paralizē viņu jūtīgumu un aptumšo prātu. Vecāki redz, ka viņu bērni nav jauki, nav piemīlīgi, paklausīgi un piesardzīgi, tomēr ģimenē vairojas bērni. Arī viņu dzīve tiek saindēta, sirdis pildītas ar bēdām, un viņi tiek pievienoti to rindām, kuru dvēseles sātans savaldzina un vada pretī bo-jāejai.14
Ar neveiksmīgu paklausības pieprasīšanu. Ja nepateicīgu bērnu pabaro, apģērbj un atļauj tam iet nepamācītam, viņš jūtas iedrošināts turpināt savu ļauno ceļu. [180] Tikpat lielā mērā, cik vecāki vai uzraugi, nepieprasot paklausību, šādi viņu atbalsta, tikpat lielā mērā viņi paši piedalās šajos ļaunajos darbos. Tādi bērni var tikpat labi būt kopā ar ļaunajiem, kuru nekrietnajam ceļam viņi izvēlas sekot, kā palikt kristiešu mājās, lai samaitātu citus. Šajā negodīgajā laikmetā katram kristietim stingri jāpastāv, nosodot untumainu bērnu ļauno, sātanisko rīcību. Pret ļauno jaunatni nevajadzētu izturēties kā pret laipnu un paklausīgu, bet kā pret miera traucētājiem un savu biedru demoralizētājiem.15
Atļaujot bērniem sekot savam prātam. Sabiedrībā valdošais uzskats atļauj jaunatnei sekot sava prāta dabiskajām tieksmēm.16
Vecāki domā, ka, apmierinot savu bērnu vēlmes un ļaujot viņiem sekot savām tieksmēm, viņi var iegūt to mīlestību. Kāda kļūda! Bērni, kuriem izdabā, izaug ar nesavaldītām tieksmēm, nepiekāpīgi savā rīcībā, savtīgi, izvēlīgi un valdonīgi, par lāstu sev un visiem apkārtējiem.17
Pieļaujot nepareizu nostāju. Bērnības mācību stundas, labas vai sliktas, nemācās veltīgi. Jaunībā raksturs attīstās uz labu vai ļaunu. Mājās ir iespējama uzslava un neīsti glaimi; pasaulē katrs balstās uz saviem nopelniem. Izlutinātie, kuriem bija nodota visas mājas autoritāte, turpmākajā dzīvē ik dienas saņem pazemojumus un ir spiesti padoties citiem. Daudzi no šīm praktiskajām dzīves mācību stundām pat apgūst savu patieso vietu. Noraidījumi, sarūgtinājumi un vadītāju vaļsirdīga valoda dažam labam liek izprast viņa patieso līmeni un pazemoties, [181] lai saprastu un pieņemtu savu īsto vietu. Bet tā ir reta un nevajadzīga kārtība, kādā var iegūt pieredzi. To būtu novērsusi pienācīga audzināšana jaunībā.
Vairākums no šiem slikti disciplinētajiem iet caur dzīvi, konfliktējot ar pasauli un ciešot neveiksmi tur, kur tiem vajadzēja gūt panākumus. Viņi aug ar sajūtu, ka pasaule uz viņiem tur ļaunu prātu, jo tā viņiem neglaimo un nemīlinās, un viņi atriebjas, turot ļaunu prātu uz pasauli un mēģinot spītēt tās nepakļāvībai. Reizēm apstākļi tos piespiež notēlot pazemību, kuru tie nejūt; bet tā viņiem nepiemīt ar dabisku pievilcību, un viņu patiesais raksturs, protams, agri vai vēlu izpaudīsies. (..)
Kādēļ vecāki izglīto bērnus tādā veidā, ka tie karo ar tiem, ar kuriem nonāk saskarē?18