[164] To sasniedz ar neatlaidīgām, nenogurstošām pūlēm. Raksturs nerodas nejauši. To nenosaka viens garastāvokļa uzliesmojums, viens solis nepareizā virzienā. Darbību atkārtojot, tā kļūst par ieradumu un veido raksturu uz labu vai ļaunu. Pareizu raksturu var iegūt tikai ar neatlaidīgām, nenogurstošām pūlēm, pilnveidojot katru uzticēto talantu un spējas Dievam par godu. Diemžēl daudzi rīkojas pretēji, ļaujot sevi vadīt impulsiem un apstākļiem. Tas nav tāpēc, ka viņiem trūktu laba materiāla, bet tāpēc, ka tie neapzinās Dieva vēlmi, lai tie savā jaunībā darītu pašu labāko, kas ir viņu spēkos.1
Mūsu pirmais pienākums pret Dievu un līdzcilvēkiem ir sevi pilnveidot. Katra spēja, ar ko mūs apveltījis Radītājs, jāattīsta līdz augstākajai pilnības pakāpei, lai mēs varētu paveikt lielāko labā apjomu, ko vien spējam. Lai šķīstītu un attīrītu raksturu, ir vajadzīga Kristus dotā žēlastība, kas dara cilvēku spējīgu ieraudzīt un labot trūkumus un attīstīt to, kas raksturā ir teicams.2
Attīstot Dieva dotos spēkus. Katrs lielā mērā ir sava rakstura arhitekts. Ar katru dienu celtne arvien vairāk tuvojas nobeigumam. Dieva Vārds mūs brīdina ņemt vērā, kā mēs ceļam. Vai mūsu celtne balstās uz Mūžīgo Klinti? Nāk laiks, kad mūsu darbs atklāsies tieši tāds, kāds tas ir. Tagad visiem ir laiks attīstīt spējas, [165] kuras Dievs tiem ir devis, lai tie varētu izveidot raksturus, kas ir derīgi šeit un augstākai dzīvei nākotnē.
Ticība Kristum kā personīgam Glābējam piešķir raksturam spēku un stingrību. Tie, kam ir patiesa ticība Kristum, būs nosvērti un atcerēsies, ka Dieva acs ir pār viņiem, ka visu cilvēku Tiesnesis sver morālo vērtību, ka tos vēro Debesu inteliģence, lai redzētu, kā attīstās raksturs.3
To ietekmē katra darbība. Rakstura veidošanos ietekmē katra dzīves darbība, lai cik tā būtu nenozīmīga. Labs raksturs ir vairāk vērts nekā pasaulīgi īpašumi, un tā veidošanas darbs ir viscēlākais no visiem, ko cilvēks varētu darīt.
Raksturs, ko veido apstākļi, ir mainīgs un disharmonisks – pretrunu masa. Tā īpašniekam nav dzīvē augsta mērķa vai nolūka. Tas nepadara cildenākus citu raksturus. Tas ir bezmērķīgs un nespēcīgs.4
Raksturs kļūst pilnīgs, sekojot dievišķajam Paraugam. Dievs sagaida no mums, lai darinām raksturus saskaņā ar paraugu, kas mums dots. Mums jāliek ķieģelis pie ķieģeļa, pievienojot piemīlību piemīlībai, meklējot savus vājos punktus un izlabojot tos saskaņā ar dotajiem norādījumiem. Kad nama sienās redzam plaisu, mēs zinām, ka celtnē kaut kas nav pareizi. Mūsu rakstura celtnē plaisas var redzēt bieži. Ja vien šos defektus nenovērsīs, tad, pārbaudījumu vētrai plosoties, māja sabruks.5
Dievs mums dod spēku, spriešanas spējas un laiku, lai mēs varētu veidot raksturus, uz kuriem Viņš var uzspiest savu apstiprinājuma zīmogu. [166] Viņš vēlas, lai katrs Viņa bērns darina cēlu raksturu, darot šķīstus, cēlus darbus, lai beigās viņš varētu pasniegt simetrisku celtni, neaptraipītu templi, ko godā cilvēks un Dievs.
Sava rakstura celtne mums jāceļ uz Kristu. Viņš ir drošais pamats – pamats, kuru nekad nevar izkustināt. Kārdinājumu vētras un pārbaudījumi nevar izšķobīt tādu celtni, kas balstās uz Mūžīgo Klinti.
Tam, kas vēlas kļūt par skaistu templi Kungam, ir jāattīsta ikkatrs esamības spēks. Raksturs var attīstīties harmoniski tikai tad, ja pareizi izmanto talantus. Tā mēs par pamatu liksim to, kas Dieva Vārdā ir attēlots kā zelts, sudrabs, dārgakmeņi – materiālu, kas izturēs Dieva šķīstošās uguns pārbaudi. Rakstura veidošanā Kristus ir mūsu paraugs.6
Kārdināšanas ir jāatvaira. Daniēla dzīve ir Gara iedvesmota ilustrācija tam, kas veido svētotu raksturu. Tā sniedz mācību visiem, bet īpaši jauniešiem. Stingra pakļaušanās Dieva prasībām ir labvēlīga miesas un prāta veselībai.7
Daniēla vecāki bērnībā viņu radināja pie stingriem atturības ieradumiem. Viņi mācīja, ka ir jāsaskaņojas ar dabas likumiem visos ieradumos, ka ēšanai un dzeršanai ir tieša ietekme uz fizisko, garīgo un morālo dabu un ka cilvēks ir atbildīgs Dieva priekšā par savām spējām; jo viņš visas tās uzskatīja par dāvanu no Dieva, kuras attīstību nedrīkstēja traucēt ne ar kādu rīcību. Šī mācība paaugstināja Dieva likumu viņa prātā un radīja viņa sirdī godbijību pret to. Savas gūstniecības pirmajos gados Daniēls gāja cauri smagiem pārdzīvojumiem, kas viņu iepazīstināja [167] ar lepno galmu, ar liekulību un pagānismu. Patiesi savāda skola, lai darītu viņu derīgu sātības, čakluma un uzticības dzīvei. Un tomēr viņš šajā ļaunuma gaisotnē, kura viņu ietvēra, dzīvoja nesamaitāts.
Daniēls un viņa biedri baudīja agro gadu pareizas audzināšanas un izglītības labumus, bet šīs priekšrocības vien viņus nepadarītu par tiem, kas viņi bija. Pienāca laiks, kad viņiem bija jārīkojas patstāvīgi – kad viņu nākotne bija atkarīga no viņiem pašiem. Tad viņi nolēma palikt uzticīgi bērnībā gūtajām mācībām. Dieva bijība, kas ir gudrības sākums, bija viņu diženuma pamatā. Viņa Gars stiprināja katru patiesu nodomu, katru cēlu lēmumu.8
Mērķim jābūt augstam. Ja jaunieši šodien vēlas stāvēt tā, kā nostājās Daniēls, viņiem ir jāsasprindzina katrs garīgais nervs un muskulis. Dievs nevēlas, lai viņi paliktu iesācēji. Viņš vēlas, lai tie sasniegtu kāpņu augstāko punktu un lai no tā varētu spert soli Dieva valstībā.9
Ja jaunieši pareizi novērtētu šo svarīgo rakstura celšanas jautājumu, viņi redzētu nepieciešamību darīt savu darbu tā, lai tas izturētu izmeklēšanas pārbaudi Dieva priekšā. Necilākais un vājākais, neatlaidīgi pūloties atvairīt kārdinājumus un meklējot gudrību no augšienes, var sasniegt augstumus, kas tagad šķiet neiespējami. Šie sasniegumi nevar nākt bez noteikta lēmuma būt uzticīgam mazos pienākumos. Tie prasa nemitīgu modrību, lai greizās īpašības nepieņemtos spēkā. Jaunajiem var būt morāls spēks, jo Jēzus nāca pasaulē, lai būtu mūsu paraugs [168] un dotu gan jaunatnei, gan jebkuram citam vecumam dievišķu palīdzību.10
Jāņem vērā padomi un rājieni. Tiem, kuri ir nepilnīgi raksturā, uzvedībā, ieradumos un praksē, ir jāņem vērā padomi un rājieni. Šī pasaule ir Dieva darbnīca, un katrs akmens, ko izmanto Debesu templī, ir jāaptēš un jāpulē, līdz tas kļūst par pārbaudītu un dārgu akmeni, derīgu savai vietai Kunga celtnē. Bet, ja mēs atteiksimies no treniņa un disciplīnas, tad mēs būsim kā akmeņi, kurus neaptēš un nepulē un kurus beidzot noliek malā kā nederīgus.11
Var būt, ka tava rakstura veidošanā jāpaveic daudz darba, ka tu
esi raupjš akmens, kas jāveido un jāpulē, pirms tas var aizpildīt vietu
Dieva templī. Tev nav jābūt pārsteigtam, ja ar āmuru un kaltu Dievs
nocērt tava rakstura asās šķautnes, līdz tu esi sagatavots aizpildīt
vietu, ko Viņš tev sagādājis. Neviena cilvēciska būtne nevar pabeigt šo
darbu. To var paveikt tikai Dievs. Un esi drošs, ka Viņš neizdarīs
nevienu nederīgu cirtienu. Katru cirtienu Viņš cērt mīlestībā, tavai
mūžīgajai laimei. Viņš zina tavas vājības un strādā, lai atjaunotu,
nevis lai sagrautu.12
_______________
1The Youth’s Instructor, 1899. g. 27. jūlijs
2Pacific Health Journal, 1890. g. aprīlis
3Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 225., 226. lpp.
4Liecības draudzei, 4. sēj., 657. lpp.
5The Youth’s Instructor, 1900. g. 25. oktobris
6The Youth’s Instructor, 1901. g. 16. maijs
7Kristīgās audzināšanas pamati, 80. lpp.
8Manuskripts 132, 1901. g.
9The Youth’s Instructor, 1899. g. 27. jūlijs
10The Youth’s Instructor, 1886. g. 3. novembris
11The Youth’s Instructor, 1893. g. 31. augusts
12Liecības draudzei, 7. sēj., 264. lpp.