[139] Audziniet dabīgā vienkāršībā. Mazuļus vajadzētu audzināt bērnišķīgā vienkāršībā. Viņiem vajadzētu būt apmierinātiem ar maziem, lietderīgiem pienākumiem un ar priekiem un piedzīvojumiem, kas dabīgi viņu vecumam. Bērnība līdzībā atbilst stiebram, un stiebram ir savs īpašais skaistums. Bērnus nevajadzētu iegrūst pāragrā briedumā, bet, cik ilgi vien iespējams, vajadzētu saglabāt dzīves agrīno gadu spirgtumu un pievilcību. Jo mierīgāka un vienkāršāka būs bērna dzīve, jo mazāk mākslīgu izrotājumu un vairāk saskaņas ar dabu, jo labvēlīgāk tas ietekmēs fizisko un prāta spraigumu, kā arī garīgos spēkus.1
Vecākiem vajadzētu ar savu paraugu veicināt vienkāršības ieradumu veidošanos un izraut bērnus no mākslīgās dzīves uz dabīgo.2
Nemāksloti bērni ir vispievilcīgākie. Vispievilcīgākie ir tie bērni, kuri ir dabīgi un nesamāksloti. Nav gudri piešķirt bērniem īpašu ievērību.(..) Nevajadzētu veicināt viņu iedomību, slavējot viņu ārieni, vārdus vai rīcību. Nevajadzētu viņus arī ģērbt dārgās un uzkrītošās drēbēs. Tas veicina lepnumu un pamodina skaudību viņu biedros. Māciet bērniem, ka patiesa rota nav ārišķīga. “Jūsu rota lai nav ārišķīgs matu pinums, zelta lietas, kuras sev apliekat, vai tērps, kurā tērpjaties, bet apslēptais sirds cilvēks, neiznīcīgs savā lēnajā un klusajā garā, – tas ir Dievam dārgs.” 1.Pēt. 3:3,43
[140] Patiesas pievilcības noslēpums. Meitenēm vajadzētu mācīt, ka patiess sievišķības šarms nav tikai figūras vai sejas skaistums vai labas manieres, bet gan lēns un kluss gars, kas pacietīgi, cēlsirdīgi, laipni un labprātīgi strādā un cieš citu labā. Viņām vajadzētu mācīt strādāt, iegūt zināšanas, dzīvot noteiktam mērķim, uzticēties Dievam, bīties Viņu un cienīt savus vecākus. Gadiem ejot, viņas kļūs arvien šķīstākas savās domās, pašpaļāvīgākas un piemīlīgākas. Šādu sievieti nebūs iespējams degradēt. Viņa izbēgs no kārdinājumiem un pārbaudījumiem, kas tik daudzus ir sagrāvuši.4
Uzpūtības sēklas. Daudzās ģimenēs uzpūtības un savtības sēklu bērnu sirdīs iesēj jau zīdaiņa vecumā. Viņu gudros izteicienus un darbus vecāki komentē un slavē bērnu klātbūtnē un ar pārspīlējumiem atkārto citiem. Mazuļi ievēro to un dižojas ar savu svarīgumu; viņi uzdrošinās pārtraukt sarunas un kļūst uzbāzīgi un bezkaunīgi. Glaimi un izdabāšana sekmē viņu iedomību un sliktos nodomus, līdz jaunākie reizēm pat komandē visu ģimeni, ieskaitot tēvu un māti.
Šādā audzināšanā izveidotais raksturs nemainās, bērnam sākot saprātīgi spriest. Tas aug līdz ar viņu un, kas var likties gudri teikts vai darīts mazbērna vecumā, kļūst nicināms un ļauns vīrietī vai sievietē. Šādi cilvēki cenšas pārvaldīt savus biedrus, un, ja kāds atsakās padoties viņu vēlmēm, tie uzskata, ka viņus apbēdina un aizvaino. Tas ir tāpēc, ka viņi bērna gados ir lutināti, nevis mācīti pašaizliedzīgi panest dzīves grūtības un smagumus.5
[141] Neveiciniet mīlestību uz uzslavām. Bērniem ir vajadzīga atzinība, līdzjūtība un iedrošinājums; bet ir jāuzmanās, lai nerosinātu viņos mīlestību uz uzslavām. (..) Vecāki vai skolotājs, kas patur prātā patiesa rakstura ideālu un tā izaugsmes iespējas, nevar lolot vai veicināt pašapmierinātību. Viņš neattīstīs jauniešos ilgas un pūles izrādīt savas spējas vai prasmi. Tas, kurš raugās tālāk par sevi, būs pazemīgs, tomēr viņam būs pašcieņa, kas ārēja cilvēciska diženuma priekšā nenokaunēsies un nesamulsīs.6
Veiciniet vienkāršību uzturā un apģērbā. Vecākiem ir svēts pienākums mācīt saviem bērniem palīdzēt nest mājas nastas, būt apmierinātiem ar parastu un vienkāršu ēdienu un kārtīgu, nebūt ne dārgu apģērbu.7
Ak, ja mātes un tēvi saprastu savu atbildību Dieva priekšā! Kāda pārmaiņa tad notiktu sabiedrībā! Bērnus nesamaitātu ar slavēšanu un lutināšanu, un viņi nelielītos ar savu apģērbu.8
Māciet vienkāršību un uzticību. Mums vajadzētu mācīt saviem bērniem vienkāršības un uzticības mācību. Mums vajadzētu mācīt viņiem mīlēt un bīties Radītāju un paklausīt Viņam. Visās dzīves iecerēs un nodomos Viņa slavu vajadzētu uzskatīt par visaugstāko. Viņa mīlestībai vajadzētu būt ikvienas rīcības virzītājspēkam.9
Kristus – mūsu paraugs. Jēzus, mūsu Pestītājs, staigāja pa zemi
ar ķēniņa titulu, tomēr Viņa sirds bija lēnprātīga un pazemīga. Viņš
bija gaisma un svētība katrā mājā, jo Viņš sev līdzi nesa prieku, cerību
un drosmi. Ak, kaut mēs varētu pieklusināt savas sirds ilgas un mazāk
dzīties pēc tā, ko ir grūti iegūt, [142] ar ko greznot savas mājas, un
vairāk mīlētu to, ko Dievs vērtē augstāk par visiem dārgakmeņiem, – lēnu
un klusu garu! Vienkāršības, lēnprātības un patiesas mīlestības
pievilcība vispazemīgākās mājas pārvērtīs paradīzē. Ir labāk priecīgi
paciest katru neērtību, nekā šķirties no miera un pieticības.10
_______________
1Audzināšana, 107.lpp.
2The Signs of the Times, 1884.g. 2. oktobris
3Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 141. lpp.
4The Health Reformer, 1877.g. decembris
5Liecības draudzei, 4.sēj., 200., 201. lpp.
6Audzināšana, 237. lpp.
7Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 168., 158. lpp.
8Review and Herald, 1897.g. 13. aprīlis
9Review and Herald, 1882.g. 13. jūnijs
10Liecības draudzei, 4.sēj., 622. lpp.