[128] Gandarījums par pabeigtiem uzdevumiem. Bērni bieži iesāk kādu darbu ar aizrautību, bet, samulstot vai nogurstot no tā, vēlas mainīt nodarbošanos un uzsākt kaut ko jaunu. Tā viņi iesāk vairākus darbus, sastopas ar nelieliem sarežģījumiem un atstāj tos. Un tā tie iet no vienas nodarbības pie otras, nevienu nepabeidzot. Vecākiem nevajadzētu atļaut mīlestībai uz nodarbību maiņu pārvaldīt viņu bērnus. Viņiem nevajadzētu būt tik nodarbinātiem ar visu ko citu, ka neatliktu laika pacietīgi disciplinēt attīstošos prātus. Nedaudz iedrošinājuma vārdu vai neliela palīdzība īstā laikā var pārcelt viņus pāri grūtībām un mazdūšībai, un gandarījums, kuru viņi iegūs, cenšoties pabeigt uzsākto uzdevumu, mudinās viņus uzņemties lielākas pūles.
Daudzi bērni iedrošinājuma vārdu un mazas palīdzības trūkuma dēļ krīt bezcerībā un maina vienu nodarbošanos pēc otras. šo bēdīgo trūkumu viņi nes līdzi brieduma dzīvē. Viņiem neizdodas gūt panākumus nevienā vietā, kur tie iesaistās, jo nav mācīti būt neatlaidīgiem drosmi atņemošos apstākļos. Tā daudziem visa dzīve izvēršas neveiksmē, jo tiem bērnībā nav bijusi pareiza disciplīna. Audzināšana, kas saņemta bērnībā un jaunībā, ietekmē visu darba dzīvi brieduma gados, un arī reliģiskie piedzīvojumi nes atbilstošu zīmogu.1
Slinkuma ieradumi izpaužas vēlākajā dzīvē. Bērni, kuri ir lutināti un kuriem vienmēr ir pakalpots, [129] gaida to; ja viņu gaidas netiek attaisnotas, viņi ir vīlušies un mazdūšīgi. Šāda nosliece būs redzama cauri visai dzīvei; viņi būs bezpalīdzīgi, paļaujoties uz citu palīdzību, gaidot, ka citi viņus atbalstīs un padosies tiem. Un, ja viņiem izrāda pretestību, pat tad, ja viņi ir sasnieguši vīrieša un sievietes vecumu, viņi domā, ka ir apvainoti. Tā viņi kuļas pa šo pasauli, tik tikko spējīgi panest paši savu svaru, bieži kurnot un šķendējoties, jo nekas nav viņiem pa prātam.2
Attīstiet ieradumu darīt visu pamatīgi un veikli. Bērniem no mātes ir jāmācās kārtīguma, rūpības un veiklības ieradumi. Atļaut bērnam stundu vai divas darīt darbiņu, kuru varētu viegli padarīt pusstundā, nozīmē atļaut viņam izveidot tūļības ieradumu. Strādīguma un rūpības ieradumi bērniem būs neizmērojama svētība vēlākajā skolas dzīvē.3
Padoms sevišķi meitenēm. Cits trūkums, kas man ir sagādājis daudz neērtību un grūtību, ir dažu meiteņu ieradums daudz runāt bezvērtīgas lietas, izšķiežot dārgo laiku. Kamēr meitenes velta savu uzmanību pļāpāšanai, viņu darbs stāv uz vietas. Uz šīm problēmām skatās kā uz niecīgām. Bet niecīgajam ir svarīga saistība ar visu lielo. Dievs neignorē pat ne vismazāko sīkumu, kas ir saistīts ar cilvēces ģimenes labklājību.4
“Mazo lietu” svarīgums. Nekad nenovērtējiet par zemu “mazās lietas”. Tās aizstāj reālo dzīves disciplīnu. [130] Ar tām dvēsele var mācīties, ka tā var augt Kristus līdzībā vai arī nest ļaunuma līdzību. Dievs palīdz mums audzināt domu, vārdu, skatu un rīcības ieradumus, kas visiem par mums liecinās, ka mēs esam bijuši ar Jēzu un mācījušies no Viņa!5
Padariet kļūdas par pakāpienu uz veiksmi. Māciet bērniem un
jauniešiem, ka ikviena kļūda, katrs trūkums, katra grūtība, kas
uzvarēta, kļūst par pakāpienu uz labāko un augstāko. Tiem, kas ir
nodzīvojuši patiešām vērtīgu dzīvi, panākumus ir devuši tieši šādi
piedzīvojumi.6
_______________
1Liecības draudzei, 3.sēj., 147.,148.lpp.
2Turpat, 1.sēj., 392., 393. lpp.
3Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 122., 123. lpp.
4The Youth’s Instructor, 1893.g. 7.septembris
5The Youth’s Instructor, 1893.g. 9.marts
6Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 60.lpp.