[538] Godbijība – vērtīga rakstura īpašība. Vēl kāda vērtīga rakstura īpašība, ko vajadzētu rūpīgi kopt, ir godbijība.1
Jauniešu audzināšanai un mācīšanai vajadzētu būt tāda rakstura, kas celtu godā svētas lietas un pamudinātu uz šķīstu sevis ziedošanu Dievam Viņa namā. Daudziem, kas sauc sevi par Debesu Ķēniņa bērniem, nav patiesas izpratnes par mūžīgo lietu svētumu.2
Pret Dievu ir jāizturas ar godbijību. Patiesu godbijību pret Dievu iedveš izpratne par Viņa bezgalīgo varenību un apziņa par Viņa klātbūtni. Šādu izpratni par Neredzamo vajadzētu dziļi ierakstīt katra bērna sirdī.3
“Dievs ir bijājams svēto pulkā, Viņš ir liels un iedveš bailes visiem, kas ir ap Viņu.” Ps. 89:8
Viņa Vārds ir jāciena. Godbijība ir jāparāda arī pret Dieva Vārdu. Nekad nevajadzētu to izrunāt vieglprātīgi vai neapdomīgi. Pat lūgšanā ir jāizvairās to bieži un nevajadzīgi atkārtot. “Svēts un bijājams ir Viņa Vārds.” Ps. 111:9 Eņģeļi, izrunājot to, apslēpj savu vaigu. Ar kādu godbijību tad mums, kas esam krituši un grēcīgi, vajadzētu izrunāt to ar savām lūpām!4
Viņa Vārds ir svēts. Mums vajadzētu godāt Dieva Vārdu. Pret iespiesto grāmatu mums vajadzētu parādīt cieņu, nekad nelietojot to kā parastu grāmatu vai nevērīgi to ņemot rokās. Nekad nevajadzētu Rakstus citēt jokojot vai [539] pārfrāzēt asprātībās. “Ikviens Dieva vārds ir šķīsts”, “kā kausēts sudrabs, kas septiņkārt šķīstīts.” Sal. pam. 30:5; Ps. 12:65
Bērniem vajadzētu mācīt cienīt katru vārdu, kas nāk no Dieva mutes. Vecākiem vajadzētu vienmēr paaugstināt Kunga likuma priekšrakstus bērnu priekšā, parādot paklausību likumam, paši dzīvojot Dieva pārvaldībā. Ja vecāki iemantos izpratni par likuma svētumu, tas noteikti pārveidos raksturu, atgriežot dvēseli.6
Dievs ir tur, kur Viņu pielūdz. Katrā kristīgā mājā vajadzētu no rītiem un vakaros ar lūgšanām un slavu pagodināt Dievu. Bērniem vajadzētu mācīt cienīt un godāt lūgšanu stundas.7
Lūgšanu stundu un vietu, tāpat kā dievkalpojumus bērnam vajadzētu mācīt uzskatīt par svētiem, jo tur ir Dievs. Parādot godbijību ar stāju un uzvedību, jūtas, kas to iedveš, tiks padziļinātas.8
Dieva nams – Viņa svētais templis. Būtu labi, ja gan jaunie, gan vecie pētītu, apdomātu un bieži atkārtotu šos Svēto Rakstu vārdus, kas parāda, kā ir jāizturas pret vietu ar īpašu Dieva klātbūtni.
“Novelc savas kurpes no savām kājām,” Viņš pavēlēja Mozum pie degošā krūma, “jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme.” 2.Moz. 3:5
Pēc tam, kad Jēkabs bija atklāsmē redzējis eņģeļus, viņš izsaucās: “Tiešām, Tas Kungs ir šinī vietā, bet es to nezināju. (..) Cik bijājama ir šī vieta, te tiešām ir Dieva nams, un še ir debesu vārti.” 1.Moz. 28:16,17
[540] “Tas Kungs ir Savā svētajā namā. Lai visa pasaule klusē Viņa vaiga priekšā!” Hab. 2:20
Daudzi (..) pareizi nenovērtē mūžīgo lietu svētumu. Gandrīz visiem nepieciešamas pamācības par izturēšanos Dieva namā. Vecākiem savus bērnus vajadzētu ne tikai mācīt, bet arī tiem pavēlēt, lai svētnīcā viņi ieietu apdomīgi un godbijīgi.10
Sargieties no pieaugošas nevērības. No svētuma, kas bija piešķirts laicīgajai svētnīcai, kristīgie var mācīties, kā viņiem vajadzētu uzskatīt vietu, kur Kungs satiekas ar saviem ļaudīm. Ļaužu paradumos pret reliģiskām Dievu pagodinošām sapulcēm notikusi liela pārmaiņa, tomēr nevis uz labo, bet gan uz slikto pusi. Dārgās, svētās lietas, kas mūs savieno ar Dievu, ātri pazaudē savu ietekmi uz mūsu prātu un sirdi, un mēs tās pielīdzinām parastām lietām. Godbijība, ar kādu tauta senos laikos uzlūkoja svētnīcu, kur tā svētā kalpošanā tuvojās Dievam, ir gandrīz pazudusi. Tomēr Dievs pats bija noteicis kārtību, kā jānoris Viņa pagodināšanai, paceļot to augstu pāri visam, kam laicīgs raksturs.11
Sabata turētāju bērni bieži apgāna Dieva namu un pārkāpj Sabatu. Dažos gadījumos tiem pat atļauj skraidīt pa dievnamu, spēlēties, sarunāties un izrādīt savus ļaunos raksturus sapulcēs, kur svētajiem vajadzētu kalpot Dievam svētā glītumā. Un vieta, kurai vajadzētu būt svētai, kur vajadzētu valdīt svētam klusumam un kur vajadzētu būt pilnīgai kārtībai, tīrībai un pazemībai, ir pataisīta par pilnīgu Bābeli, “sajukumu”. Ar to pietiek, lai izraisītu Dieva nepatiku un izstumtu Viņa klātbūtni no mūsu sapulcēm.12
[541] Mums ir vairāk iemeslu godbijībai nekā jūdiem. Tiešām, godbijība pret Dieva namu ir gandrīz izzudusi, jo ļaudis vairs neizšķir svētas lietas un vietas, svēto un augsto neciena. Vai nopietnas dievbijības trūkumam iemesls nav meklējams mūsu ģimenēs? Vai tas nav tāpēc, ka atļaujam samīt putekļos reliģijas augstās prasības? Kārtības uzturēšanai Dievs saviem ļaudīm senatnē deva pilnīgus un sīkus noteikumus. Vai Viņa raksturs ir mainījies? Vai Viņš nav lielais un varenais Dievs, kas valda debesu Debesīs? Vai mums nebūtu labi biežāk lasīt norādījumus, ko Dievs pats deva ebrejiem, lai mēs, kam ir tik krāšņa patiesības gaisma, varētu atdarināt šīs tautas godbijību pret Dieva namu? Mums ir papilnam iemeslu, lai Dievu pagodinošās sapulcēs saglabātu dedzīgu nodošanās garu. Mums (..) ir iemesls būt pat vēl uzmanīgākiem un godbijīgākiem, nekā bija jūdi. Bet ienaidnieks ir strādājis, lai iznīcinātu mūsu ticību kristiešu Dievu pagodinošo sanāksmju svētumam.13
Dievnams – draudzes svētnīca. Māja ir svētnīca ģimenē, un istabiņa vai birzs – vispiemērotākā vieta personīgai Dieva pielūgšanai; bet sapulces nams ir draudzes svētā vieta. Vajadzētu pastāvēt noteikumiem par dievkalpojumu laiku, vietu un veidu.14
Māciet bērnus ieiet dievnamā ar godbijību. Vecāki, paaugstiniet kristīgo standartu savu bērnu prātā; palīdziet viņiem savos piedzīvojumos iesaistīt Jēzu; māciet viņiem visaugstāko godbijību pret Dieva namu, lai tie saprastu, ka, ieejot Kunga namā, viņu sirdīm vajadzētu kļūt iejūtīgām un padevīgām šādu domu ietekmē: “Šeit ir Dievs; šis ir Viņa nams. Manām domām jābūt skaidrām, un motīviem – vissvētākajiem. Manā sirdī nedrīkst slēpties nekāds lepnums, nekāda skaudība, greizsirdība, ļaunas aizdomas, naids vai viltība; [542] jo es nāku svētā Dieva klātbūtnē. Šī ir vieta, kur Dievs satiekas ar saviem ļaudīm un tos svētī. Augstais un Svētais, kas dzīvo mūžīgi, noskatās uz mani, pārbauda manu sirdi un pazīst manas dzīves visdziļāk paslēptās domas un darbību.”15
Māciet bērnus palikt pie vecākiem. Lūdzēju morālā gaume Dieva svētajā vietā ir jāizdaiļo, jāšķīstī un jāsvēto. Šī lieta diemžēl ir atstāta novārtā. Tās svarīgumam nav pievērsta vajadzīgā vērība, un tamdēļ valda nekārtība un necieņa, un Dievs ir apkaunots. Ja draudzes vadītājiem, sludinātājiem un ierindas locekļiem, tēviem un mātēm šajā jautājumā nav augstāki uzskati, ko gan var sagaidīt no nepieredzējušiem bērniem? Viņi pārāk bieži redzami grupiņās, prom no vecākiem, kam vajadzētu viņus uzraudzīt. Tie neņem vērā, ka atrodas Dieva klātbūtnē un ka Viņa acis tos redz, un izturas vieglprātīgi, jokojas, sačukstas un smejas, nav kārtīgi, godbijīgi un uzmanīgi.16
Māciet bērnus būt ieturētiem un mierīgiem. Neparādiet tik lielu necieņu dievnamam un dievkalpojumam, sarunājoties cits ar citu svētrunas laikā. Ja tie, kas pieļauj šādu kļūdu, varētu redzēt Dieva eņģeļus raugāmies uz viņiem un atzīmējot viņu darbus, tad tie izjustu kaunu un riebumu pret sevi. Dievs vēlas uzmanīgus klausītājus. Kamēr cilvēks guļ, ienaidnieks sēj nezāles.17
Nerīkojieties dievnamā kā parastā vietā. Šeit vajadzētu būt svētai vietai, līdzīgi kā svētnīcai senatnē, kur Dievs satiekas ar saviem ļaudīm. Šo vietu nevajadzētu [543] izmanot kā ēdamzāli vai kā biroju, bet tikai un vienīgi dievkalpojumiem. Ja bērni katru dienu apmeklē skolu tajā pašā vietā, kur viņi sapulcējas sabatā, viņi nevar izjust svētumu pret šo vietu tajā ieiet ar godbijības jūtām. Svētais un parastais ir tā sajaukti, ka ir grūti tos atšķirt.
Šī iemesla dēļ māju vai svētnīcu, kas ir veltīta Dievam, nevajadzētu padarīt par parastu vietu. Tās svētumu nevajadzētu sajaukt ar parastajām ikdienas izjūtām vai darījumu dzīvi. Ieejot svētnīcā, kalpotājiem vajadzētu izjust svinīgu godbijību, un viņiem vajadzētu atstāt ārpusē visas parastās, pasaulīgās domas, jo tā ir vieta, kur Dievs atklāj savu klātbūtni. Tā ir kā lielā un mūžīgā Dieva pieņemamā istabā, tāpēc lepnums un kaislības, nevienprātība un pašcieņa, savtība un alkatība, ko Dievs uzskata par elkdievību, ir šādai vietai nepiemēroti.18
Neizrādiet vieglprātības garu. Vecāki, jūsu pienākums ir, lai bērni atrastos pilnīgā jūsu pakļautībā, apspiežot visas viņu kaislības un ļaunās rakstura iezīmes. Un, ja jūs esat paņēmuši bērnus līdzi uz sapulci, tad dariet tā, lai viņi zinātu un saprastu, kur atrodas – ka viņi nav mājās, bet gan tur, kur Dievs satiekas ar saviem ļaudīm. Viņiem vajadzētu likt būt mierīgiem un brīviem no visām spēlēm, un Dievs pagriezīs savu vaigu pret jums, lai satiktos ar jums un jūs svētītu.
Ja svēto sanāksmēs ievēros kārtību, patiesībai būs lielāka ietekme uz visiem, kas to klausās. Tiks iedvests svinīgums, kas ir tik ļoti vajadzīgs, patiesībai būs spēks satraukt dvēseles dziļumus, un uz tiem, kas klausās, negulsies nāvei līdzīgs apstulbums. [544] Tiks ietekmēti ticīgie un neticīgie. Ir kļuvis acīm redzams, ka dažās vietās Dieva šķirsts ir iznests no draudzes, jo ir pārkāpti svētie baušļi un Israēla stiprums ir mazinājies.19
Bērnu, kas traucē, izvediet ārā. Bērniem vajadzētu mācīt paklausīt jums tā, kā Dieva bērni paklausa Viņam. Ja tiks uzturēts šāds standarts, tad vienam jūsu vārdam būs liela nozīme, ja jūsu bērns dievnamā kļūs nemierīgs. Bet, ja bērnu nevar savaldīt, ja vecāki jūt, ka, savaldot viņu, būs par daudz stingru prasību, tad bērnu vajadzētu izvest tūlīt pat ārā no dievnama; viņu nedrīkst atstāt sapulces telpās, jo viņš ar savu runāšanu vai skraidīšanu novērš klausītāju uzmanību. Brīvais stils, kādā vecāki vada savus bērnus, atrodoties draudzē, apkauno Dievu.20