Kristiešu laulības ar neticīgiem. — Kristīgā pasaulē valda apbrīnojama un satraucoša vienaldzība pret Dieva Vārda mācībām par kristiešu laulībām ar neticīgiem. Daudzi, kas atzīst, ka mīl un bīstas Dievu, labāk izvēlas sekot paši savām tieksmēm, nekā pieņemt bezgalīgās Gudrības padomu. Jautājumā, kas vitāli ietekmē abu partneru laimi un labklājību šai un nākošajā pasaulē, tie atraida prātu, apdomību un Dieva bijāšanu un atļauj sevi vadīt aklam impulsam, stūrgalvīgam lēmumam.
Vīrieši un sievietes, kas citādi ir saprātīgi un apzinīgi, aizslēdz savas ausis sniegtajiem padomiem; viņi ir kurli pret draugu, radu un Dieva kalpu aicinājumiem un lūgumiem brīdinājumu izteikšanu uzskata par nekaunīgu iejaukšanos; un pret draugu, kas, būdams pietiekoši uzticīgs, kaut ko iebilst, izturas kā pret ienaidnieku. Viss notiek tā kā vēlas sātans. Viņš dvēseli apņem ar saviem skaistajiem meliem, un tā tiek savaldzināta un apmāta. Prāts atļauj pašsavaldīšanās grožiem nokrist uz kārību kakla, un tad virsroku gūst nesvētas kaislības, līdz, kaut arī daudz par vēlu, upuris tomēr atmostas verdzībai līdzīgā posta pilnā dzīvē. Tā nav iztēles veidota glezna, bet gan patiesu notikumu apraksts. Dievs nedod svētību savienībām, ko Viņš nepārprotami ir aizliedzis. (1)
Dieva pavēles ir skaidras. — Kungs senajam Izraēlam pavēlēja nesaradoties ar apkārtējām elku pielūdzošajām tautām. “Tev nebūs ar viņiem apdraudzēties; savas meitas tev nebūs dot viņu dēliem un viņu meitas tev nebūs ņemt saviem dēliem.” Ir [62] uzrādīts šīs pavēles iemesls. Bezgalīgā Gudrība jau iepriekš zinot tādas savienības sekas paskaidro: “Jo tās novērsīs tavus dēlus, ka tie nestaigā Man pakaļ, bet ka tie citiem dieviem kalpo, un Kunga bardzība pret jums iedegsies un jūs izdeldēs piepeši.” “Jo tu esi svēta tauta Kungam, savam Dievam; tevi Kungs, tavs Dievs ir izredzējis, ka tu Viņam piederi no visām tautām, kas virs zemes.“
Jaunajā derībā atrodami līdzīgi aizliegumi kristiešiem precēties ar neticīgajiem. Apustulis Pāvils savā pirmajā vēstulē Korintiešiem paskaidro: “Sieva ir saistīta, kamēr viņas vīrs dzīvo. Bet, ja vīrs ir miris tad viņa ir brīva un var apprecēties ar ko vēlas, bet tikai turoties pie Kunga.” Tālāk savā otrajā vēstulē viņš raksta: “Nevelciet svešu jūgu ar neticīgiem, jo kāda daļa ir taisnībai ar netaisnību? Kāda biedrība ir gaismai ar tumsu? Kā saskan Kristus ar Beliānu? Jeb kāda daļa ir ticīgam ar neticīgo? Un kāda līdzība ir Dieva namam ar elku dieviem? Jo jūs esat dzīvā Dieva nams; tā kā Dievs sacījis: Es tajos gribu mājot un viņu starpā staigāt, un gribu būt viņu Dievs un viņi būs Mani ļaudis. Tāpēc izejiet no viņu vidus un nošķiraties no tiem, saka Kungs un neaiztieciet neko, kas ir nešķīsts, tad Es jūs pieņemšu. Un Es būšu jums par Tēvu, un jūs būsiet Man par dēliem un meitām, saka Kungs, Visuvaldītājs.” (2)
Dieva lāsts ir pār daudzām šajā pasaules laikmetā veidotām nepiemērotām savienībām, kas noslēgtas neīstā laikā. Ja Bībele šos jautājumus būtu atstājusi neskaidrus, nepilnīgi apskaidrotus, tad daudzu mūsu šī laika jauniešu izturēšanās savstarpējas draudzības veidošanā būtu vairāk atvainojama. [63] Bet Bībeles prasībās nav pavēlēts iet kaut kādu vidus ceļu; tās prasa pilnīgu domu, vārdu un darbu šķīstumu. Mēs pateicamies Dievam, ka Viņa Vārds ir gaisma mūsu kājām un ka visi nekļūdīgi var izvēlēties pienākuma teku. Padoma prasīšanu no minētās Grāmatas lappusēm un tad tā ievērošanu jauniešiem vajadzētu uzskatīt par savu tiešu pienākumu, jo bez šī Vārda priekšrakstiem vienmēr tiek pielaistas lielas kļūdas. (3)
Dievs aizliedz ticīgiem precēties ar neticīgiem. — Dieva ļaudīm nekad nevajadzētu iedrošināties kāpt uz aizliegtās zemes. Precības starp ticīgiem un neticīgiem Dievs ir aizliedzis. Tomēr pārāk bieži neatgrieztas sirdis paklausa savām tieksmēm, un tiek noslēgtas laulības, kuras Dievs nevar atzīt un svētīt. Šī iemesla dēļ daudzi vīri un sievas dzīvo šinī pasaulē bez cerības un Dieva. Ir mirušas viņu skaistākās, cēlākās ieceres; ar apstākļu ķēdēm sātans tos tur savos tīklos. Kas ļauj sevi pārvaldīt stiprajām tieksmēm, kaislībām un iegribām, tie jau šajā dzīvē pļaus rūgtu ražu, un viņu mūžs var noslēgties ar savas dvēseles pazaudēšanu. (4)
Kas, atzīstot patiesību iedodas laulībā ar neticīgo, min kājām Dieva prātu. Viņi zaudē Dieva labvēlību un iespēju atgriezties padara rūgtu un smagu. Neticīgajam var būt ļoti ticīgs raksturs, tomēr tas vien, ka viņš vai viņa nav atsaukušies uz Dieva prasībām un ir nonicinājuši tik lielo pestīšanu, ir pietiekošs iemesls, lai šādas savienošanās nenotiktu. Neticīgais savā raksturā var līdzināties jauneklim, kuru Jēzus uzrunāja ar vārdiem: “Vienas lietas tev trūkst.” Tā bija tieši nepieciešamā lieta. (5)
Zālamana piemērs. — Ir atrodami nabadzīgi un maz pazīstami cilvēki, kuru dzīves Dievs gribētu pieņemt un darīt slavējamu virs zemes un godājamu Debesīs, [64] bet sātans neatlaidīgi strādā, lai iznīcinātu Viņa nodomus un šos ļaudis pazudinātu caur laulībām ar cilvēkiem, kas ar savu raksturu tieši aizsprosto ceļu uz dzīvību. No šiem sarežģījumiem tikai nedaudzi iziet kā uzvarētāji. (6)
Sātans labi zina, kādas sekas būs paklausībai un Zālamana valdīšanas pirmajos gados, kas pateicoties ķēniņa taisnīgumam, labvēlībai un gudrībai, bija slavas apmirdzēti, viņš centās iekļaut tā dzīvē iespaidus, kas viltīgā kārtā izpostītu Zālamana uzticību pamatlikumiem un liktu tam atstāt Dievu. Un ka ienaidnieka pūlēm bija panākumi, mēs redzam no rakstiem: “Zālamans apdraudzējās ar faraonu, Ēģiptes ķēniņu, un apņēma faraona meitu un to ieveda Dāvida pilsētā. “
Noslēgdams savienību ar pagānu tautām un apzīmogodams šo līgumu ar elkus pielūdzošu princesi apprecēšanu, Zālamans pārsteidzīgā kārtā pārkāpj gudros norādījumus, kurus Dievs bija devis savas tautas skaidrības saglabāšanai. Cerība, ka šī ēģiptiešu sieva var tikt atgriezta, bija pavisam vājšs atvainojums grēkam. Pārkāpdams tiešo pavēli palikt atšķirtiem no citām tautām, ķēniņš savienoja savu spēku ar miesīgu elkoni.
Uz kādu laiku Dievs savā līdzi jūtošajā žēlastībā izlīdzināja briesmīgo kļūdu. Zālamana sieva tika atgriezta, un ķēniņš ar pareizu rīcību daudz būtu varējis darīt, lai apslāpētu ļaunos spēkus, ko viņa neapdomība bija atbrīvojusi. Tomēr Zālamans sāka novērsties no sava spēka un savas slavas avota. Tieksmes ņēma virsroku pār saprātu. Pašpaļāvībai pieaugot, viņš mēģināja izvest dzīvē Kunga nodomu pēc sava prāta...
Daudzi vārda kristieši domā līdzīgi Zālamanam, ka viņi drīkst savienoties ar bezdievjiem tāpēc ka viņu iespaids nāks likumu pārkāpējiem par labu, tomēr pārāk bieži savaldzināti un pārvarēti tie atsakās no savas svētās ticības, upurēt pamatlikumus un šķiras no Dieva. Viens nepareizs solis ved pie nākošā, līdz tie ir nonākuši tādā stāvoklī, kur vairs nevar cerēt, ka spēs saraut ķēdes, kas tos saista. (7)
Aizbildinājums — “Viņš ir labvēlīgi noskaņots pret reliģiju.” — Reizēm mēdz aizbildināties, ka neticīgais ir labvēlīgi noskaņots pret reliģiju un ir visādi tāds, kādu vien dzīves biedru var vēlēties, izņemot vienu lietu — viņš nav kristietis. Kaut arī ticīgā skaidrais saprāts var viņam teikt, ka savienot savu dzīvi ar neticīgo nav pareizi, tomēr deviņos gadījumos no desmit uzvar tieksmes. Garīgā lejupeja sākas ar brīdi, kad pie altāra tiek dots svinīgs solījums, samazinās reliģiskā dedzība, un krīt viens cietoksnis pēc otra, līdz abi stāv viens otram blakus zem sātana melnā karoga. Pat kāzu svinībās triumfē pasaules gars, nostājoties pretī sirdsapziņai, ticībai un patiesībai. Jaunajā ģimenē netiek vērtēti lūgšanu brīži. Jaunlaulātie ir izvēlējušies viens otru un aizraidījuši Jēzu. (8)
Sākumā neticīgā puse, nonākusi jaunās (attiecībās) saistībās, var neizrādīt pretestību, bet, kad tiek pasniegtas Bībeles patiesības, lai tām pievērstu uzmanību un tās pārdomātu, tūlīt rodas satraukums: “Tu ar mani apprecējies, zinot, ka es biju tāds, kāds esmu. Es nevēlos, ka mani traucē. Uz priekšu saproti, ka sarunas ar taviem īpatnējiem uzskatiem ir aizliegtas.“ JA ticīgais parādītu kaut kādu īpašu dedzību savās ticības lietās, tad tā varētu likties kā nelaipnība pret to, kam nav nekādas intereses par kristīgu dzīvi. [66]
Ticīgais domā, ka savās jaunajās saistībās viņam šur un tur ir jāpiekāpjas paša izredzētā dzīves biedra priekšā. Tiek atbalstītas sabiedriskas, pasaulīgas izpriecas. Sākumā tas tiek darīts ar lielu nepatiku, kamēr interese par patiesību arvien vairāk samazinās, un ticība tiek apmainīta pret šaubām un neticību. Neviens nevarēja iedomāties, ka kādreizējais stingrais, apzinīgais un sevi atdodošais kristus sekotājs varētu kļūt par tādu šaubu pārņemtu un svārstīgu cilvēku, kāds tas tagad ir. Ja, pārmaiņu ir panākušas šīs negudrās precības. (9)
Iesaistīties pasaulīgā savienībā ir bīstama lieta. Sātans labi zina, ka līdz ar laulību noslēgšanu ir noslēdzies arī daudzu jauniešu reliģiskās dzīves un lietderības stāsts. Kristum viņi ir zuduši. Kādu laiku tie vēl var censties dzīvot kristīgu dzīvi, tomēr visas viņu pūles atdursies pret nepārtrauktu pretējā virziena iespaidu. Ja savā laikā runāšana par savu ticību un cerību tie uzskatīja par priekšrocību un līksmi, tad tagad pamazām pazūd vēlēšanās to pieminēt, zinot, ka cilvēks, ar kuru tie savienojusī savu likteni, par to nemaz neinteresējas. Rezultātā sirdī mirst ticība dārgajai patiesībai, un sātans tos viltīgā kārtā ietin skepticisma tīklā. (10)
Riskēšana ar Debesu priekiem. — “Vai divi gan kopā staigā, ja tie iepriekš nav saderējušies?” “Ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā jebkuras lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad Mans Tēvs, Kas ir Debesīs, to tiem dos.” Bet kāds dīvains skats! Kamēr viens no šiem cieši vienotajiem cilvēkiem meklē Dievu un nododas Viņam, otrs pret to ir vienaldzīgs un bezrūpīgs; kamēr viens meklē ceļu uz mūžīgo dzīvību, otrs iet pa plato nāves ceļu.
Simti ir upurējuši Kristu un Debesis, apprecoties ar neatgrieztām personām. Vai tas var būt, ka Kristus [67] mīlestība un draudzība viņu acīs ir tik mazvērtīga, ka tie priekšroku dod nožēlojamas mirstīgas būtnes tuvumam? Vai tiešām viņi tik maz ciena Debesis, ka ir labprātīgi riskēt ar tās priekiem tādas personas labā, kas nemaz nemīl Pestītāju? (11)