Meklējiet padomu Bībelē. — Kā Dieva iecelta, laipnība ir svēts iestādījums, un tajā nekad nevajadzētu iedoties savtīgos nolūkos. Kas domā spert šo soli, tiem svinīgā nopietnībā un ar lūgšanām vajadzētu pārdomāt tā svarīgumu un meklēt dievišķo padomu, lai zinātu, vai nodomātā rīcība saskan ar Dieva prātu. Vajadzētu rūpīgi ievērot norādījumus, kas Dieva Vārdā doti par šo lietu. Debesis ar patiku noraugās uz laulībām, kuras slēdz sirsnīgi vēloties saskaņoties ar Rakstos dotajiem norādījumiem. (1)
Ja vispār ir kāds jautājums, ko vajadzētu apsvērt ar mierīgu prātu un bezkaislīgu spriedumu, tad tās ir laulības. Ja kaut kur Bībele ir vajadzīga par padomdevēju, tad noteikti pirms tiek sperts solis divu cilvēku savienībai uz mūžu. Tomēr valda uzskats, ka šajā lietā noteicošais vārds sakāms jūtām, un pārāk daudzos gadījumos stūri savās rokās pārņem sentimentālas, slimīgas mīlestības jūtas, vadot dzīvi pretī bojā ejai. Tieši šeit jaunieši parāda mazāk inteliģences kā jebkur citur; tieši šeit viņi atsakās no citu padomiem. Liekas, ka laulību jautājumam pār viņiem ir kāds apburošs spēks. Viņi nepadodas Dievam. Viņu saprāts vairs nav brīvs, un tie rīkojas noslēgtībā, it kā baidīdamies, ka viņu plānus kāds varētu izjaukt. (2)
Daudzi dodas nepazīstamu ostu ūdeņos. Viņiem nepieciešams vadonis; tomēr tie nonicina tik ļoti vajadzīgo palīdzību un pieņem to, domādami, ka paši ir pietiekoši gudri sava kuģa vadīšanai, nesaprazdami, ka drīz vien var uzskriet apslēptai klintij, kas izsauktu viņu ticības un [71] laimes bojā eju.... Ja viņi čakli nepētīs šo Vārdu (Bībeli), tad smagi kļūdīsies un līdz ar to sabojās kā savu, tā arī citu cilvēku laimi šajā un nākošajā dzīvē. (3)
Pareizam lēmumam nepieciešamas lūgšanas. — Ja cilvēki, vēl nedomājot par laulībām, bija ieraduši divas reizes dienā lūgt Dievu, tad, sākot risināt šo jautājumu, tiem vajadzētu lūgt četras reizes dienā. Laulība ir kaut kas tāds, kas atstās iespaidu uz jūsu dzīvi šajā un nākošajā pasaulē...
Mūsdienu laulību lielum lielākais vairākums ir veids, kādā tās tiek noslēgtas, kļūst par vienu no pēdējā laika zīmēm. Vīri un sievas kļūst tik neatlaidīgi, tik stūrgalvīgi, ka šī jautājuma apspriešanā Dievs nemaz netiek ņemts vērā. Reliģija tiek nobīdīta malā, it kā tai nebūtu nekādas daļas pie šī svinīgā un svarīgā jautājuma izlemšanas. (4)
Kad valdzinājums neļauj uzklausīt padomu: — Iepazīstas divi cilvēki; viņi jūtas viens no otra savaldzināti, un visa viņu uzmanība tiek veltīta tikai vienā virzienā. Saprāts aptumšojas, un dievišķais spriedums tiek atmests. Viņi nepakļausies nekādam padomam un kontrolei, bet vēlēsies iet paši savu ceļu, neskatoties uz sekām. Līdzīgi epidēmijai vai kādai lipīgai slimībai, kurai jāpadara savs darbs, šī apmātība, kas viņus savaldzinājusi, panāk savu mērķi; liekas, ka nekas nevar apturēt šo nodomu piepildīšanos.
Varbūt ap viņiem ir cilvēki, kas saprot, ka abu ieinteresēto pušu savienošanās laulībā dos tikai nelaimi visam mūžam. Tomēr lūgumi un norādījumi izskan veltīgi. Varbūt ar šādu savienošanos vienas puses derīgums kalpošanas darbam, kuru Dievs varētu atzīt un svētīt, pilnīgi tiek sakropļots un iznīcināts; netiek ņemti vērā ne loģiskie prāta slēdzieni, ne pārliecināšanas mēģinājumi. [72]
Veltīgi ir visu piedzīvojušu vīru un sievu vārdi; nekas nespēj izmainīt viņu lēmumu, uz kuru tos vadījušas iegribas. Lūgšanas sapulces un viss, kas saistās ar reliģiju, viņiem kļūst neinteresants. Viņi atrodas savstarpējas apmātības varā, un dzīves pienākumi tiek nobīdīti malā kā pavisam mazsvarīga lieta. (5)
Jaunatnei vajadzīga vecāku un piedzīvojušu cilvēku gudrība. — Ja laulības ir nesušas tik daudz bēdu, kāpēc jaunieši nevēlas rīkoties apdomīgāk? Kāpēc viņi arvien vēl gatavi domāt, ka tiem nav vajadzīga vecāku un piedzīvojušu cilvēku padoms? Darba lietās vīri un sievas ir ļoti piesardzīgi. Iesaistoties kādā svarīgā pasākumā, viņi sagatavojas savam darbam. Attiecīgai lietai tiek ziedots laiks, nauda un rūpīgas studijas, lai viņu pasākums nepiedzīvotu neveiksmi.
Cik daudz lielāku piesardzību vajadzētu parādīt, iesaistoties laulības attiecībās, — attiecībās, kas ietekmēs nākošās paaudzes un nākošo dzīvi! Tā vietā šādas attiecības bieži tiek nodibinātas jokojoties un niekojoties, impulsīvi un kaislību pavadītas, akli un bez mierīgas visu lietu pārdomāšanas. Vienīgais izskaidrojums ir tas, ka sātanam patīk redzēt pasaulē bēdas un sabrukumu, un viņš auž šo tīklu dvēseļu sagūstīšanai. Viņš priecājas, ja šie neapdomīgie cilvēki nevar būt laimīgi šajā pasaulē un zaudē cerību nākamai dzīvei. (6)
Vajadzētu vērtēt vecāku nobriedušo spriedumu. — Vai bērniem padoms būtu jāprasa tikai savām iegribām un tieksmēm, ņemot vērā vecāku ieteikumu un spriedumu? Liekas, ka daži nemaz nedomā par savu vecāku vēlēšanos vai viņu priekšlikumiem, kā arī neņem vērā viņu nobriedušo spriedumu. Savtīgums neļauj viņu sirdīs ienākt bērna mīlestības jūtām pret [73] saviem vecākiem. Jauniešu prāti ir jāatmodina attiecībā uz šo jautājumu. Piektais bauslis ir vienīgais, kuram pievienots apsolījums, tomēr uz to raugās vieglprātīgi, un iemīlējušos jauniešu tieksmes pat pilnīgi to ignorē. Mātes mīlestības nonicināšana un tēva gādības apkaunojoša nevērtēšana ir grēki, kas pierakstīti pretī daudzu jauniešu vārdiem.
Viens no vislielākajiem maldiem, kas saistīts ar šo lietu, ir doma, ka nedrīkst traucēt nepiedzīvojušu savstarpējo attiecību veidošanos un ka ir nepareizi iejaukties viņu mīlas piedzīvojumos. Ja vispār ir kāds jautājums, kuru vajadzētu vispusīgi apskatīt, tad te tas ir. Noteikti liela nozīme ir citu piedzīvojošāku cilvēku palīdzībai un mierīgai, rūpīgai šo ieceru abpusējai aplūkošanai. Šis ir tāds jautājums, pret kuru ļaužu lielākā daļa izturas pārāk vieglprātīgi. Jaunie draugi, savās pārdomās par dzīvi, dodiet vietu arī Dievam un saviem dievbijīgajiem vecākiem. Lūdziet par to. (7)
Uzticieties dievbijīgiem vecākiem. — Ja jūs esat aplaimoti ar dievbijīgiem vecākiem, tad uzklausiet viņu padomu. Atklājiet viņiem savus nodomus un savas cerības; iepazīstaties ar mācību, kādu viņiem sniegusi dzīve. (8)
Ja bērni būtu atklātāki pret saviem vecākiem, ja tie uzticētos viņiem un stāstītu tiem savus priekus un bēdas, tad tie sev aiztaupītu daudz sirdssāpju nākotnē. Ja tie nevar saprast, kāda rīcība būtu pareizāka, tad lai visu atklāj tieši tā, kā paši to redz, saviem vecākiem un lai prasa no viņiem padomu. Kas gan varētu labāk zināt viņiem draudošās briesmas kā dievbijīgi vecāki? Kas gan labāk par viņiem var izprast bērnu īpatnējos rakstura vilcienus? Bērni, kas ir kristieši, augstāk par visām laicīgām svētībām vērtēs savu dievbijīgo vecāku mīlestību un atzinību. Vecāki var just līdzi saviem bērniem un lūgt par viņiem un [74] kopā ar viņiem, lai Dievs tos sargātu un vadītu. Pāri visam citam viņi norādīs tiem uz viņu labāko Draugu un pilnīgi nekļūdīgo padomdevēju. (9)
Lai vecāki vada jauniešu tuvākas draudzēšanās tieksmes. — Tēviem un mātēm jājūt, ka uz viņiem gulstas atbildība vadīt jauniešu tuvāku draudzēšanos ar tādām personām, kas varētu būt piemēroti dzīves draugi. Viņiem jājūt pienākums ar savu personīgo piemēru un pamācībām un ar palīdzošo Dieva žēlastību jau no agras bērnības tā veidot savu bērnu raksturus, lai tie būtu skaidri un cēli un lai tos pievilktu viss labais un patiesais. Līdzīgs pievelk līdzīgu, līdzīgs ciena līdzīgu. Ja agri iedēstāt dvēselē mīlestību uz skaidrību un patiesību, tad jaunieši meklēs tādu sabiedrību, kurai būs šādas rakstura īpašības. (10)
Īzāka precības. — Vecāki nedrīkst izlaist no acīm savu personīgo atbildību par bērnu nākotnes laimi. Īzāka godbijīgā pakļaušanās sava tēva lēmumam bija audzināšanas sekas, kas tam iemācīja mīlēt paklausības dzīvi. (11)
Dievs Īzāku ļoti pagodināja, darīdams viņu par apsolīšanas mantinieku, caur kuru pasaulei jāsaņem svētība; un tomēr, būdams jau četrdesmit gadus vecs, viņš padevās tēva lēmumam nosūtīt piedzīvojušu dievbijīgu kalpu, lai tas viņam izraudzītu sievu. Un šīs laulības rezultātā, kā to attēlo Svētie Raksti, mēs redzam jauku un skaistu mājas laimes ainu! “Un Īzāks veda Rebeku savas mātes Zāras dzīvoklī, un viņš to ņēma, un tā viņam palika sievu, un viņš to mīlēja. Tā Īzāks tapa iepriecināts pēc savas mātes nāves.” (12) [75]
Gudri vecāki rīkosies apdomīgi. — Tu jautā: “Vai vecākiem būtu jāizvēlas dzīves draugs, neņemot vērā dēla vai meitas domas vai jūtas?” Es šo jautājumu tev izteikšu tā, kā tam vajadzētu skanēt: Vai dēlam un meitai vajadzētu izvēlēties dzīves biedru, vispirms neapspriežoties ar vecākiem, ja šis solis būtiski ietekmē arī vecāku laimi, ja tie kaut cik mīl savus bērnus? Un vai šim bērnam, neskatoties uz vecāku padomu un lūgumu, vajadzētu tik neatlaidīgi iet pašam savu ceļu? Es noteikti atbildu: Nē; arī tad nē, ja tas paliktu neapprecējies. Piektais bauslis aizliedz tādu rīcību: “Godā savu tēvu un māti, lai tu ilgi dzīvo tai zemē, ko Kungs, tavs Dievs, tev dos,” Šis ir bauslis ar apsolījumu, kuru Kungs noteikti piepildīs to dzīvē, kas tam paklausīs. Gudri vecāki nekad neizvēlēsies saviem bērniem dzīves biedrus, nerēķinoties ar viņu vēlēšanos. (13)
1. — Vēstule 17. 1896. g.
2. — Kristīgās audzināšanas pamati 103. lpp.
3. — Kristīgās audzināšanas pamati 100. lpp.
4. — Uzsaukums jauniešiem 460. lpp.
5. — Review and Herald, 1888. g. 25. sept.
6. — Review and Herald, 1886. g. 2. febr.
7. — Kristīgās audzināšanas pamati 105. lpp.
8. — Lielā Ārsta pēdās 359. lpp.
9. — Kristīgās audzināšanas pamati 105. lpp.
10. — Vectēvi un pravieši 176. lpp.
11. — Vectēvi un pravieši 175. 176. lpp.
12. — Vectēvi un pravieši 175. lpp.
13. — Liecības draudzei V, 108. lpp.