Dieva nolūks ar laulātiem draugiem. — Dievs no vīra veidoja sievu, lai tā viņam būtu par draugu un biedru, vienota ar to, lai tā viņu iedrošinātu, iepriecinātu un aplaimotu, bet vīrs lai savukārt būtu viņas stiprais palīgs. Visi, kas laulības attiecībās stājas ar svētu nolūku - vīrs, lai iegūtu sievietes sirds skaidro mīlestību; sieva, lai mīkstinātu un labotu sava vīra raksturu un pilnveidotu to - piepilda Dieva nodomu.
Kristus nenāca iznīcināt šo iestādījumu, bet pacelt to tā sākotnējā svētumā un skaidrībā. Viņš nāca, lai cilvēkā atjaunotu Dieva līdzību, un iesāka Savu darbu ar laulību attiecību atzīšanu. (1)
Viņš, Kas Ādamam par biedru un draugu deva Ievu, Savam pirmajam brīnumdarbam izvēlējās kāzu svinības. Savu atklāto kalpošanas darbu Kristus iesāka viesību zālē, kur kopīgi priecājās draugi un radi. Ar to Viņš laulību atzina kā iestādījumu, kuru Pats bija dibinājis. Viņš savienoja vīrus un sievas svētā laulībā, lai uzaudzinātu ģimenes, kuru locekļi, ar godu vainagoti, tiktu atzīti arī kā augšā esošās ģimenes locekļi. (2)
Jēzus vēlas redzēt laimīgas laulības. — No Kristus plūstošā dievišķā mīlestība nekad neizposta cilvēcīgo mīlestību, bet gan ietver to sevī. Dievišķā mīlestība skaidro un šķīsta, paceļ un cēlina cilvēcīgo mīlestību. Cilvēcīgā mīlestība nekad nenesīs savus dārgos augļus, ja tā nebūs vienota ar dievišķo dabu un radināta tiekties pretī Debesīm. Jēzus vēlas redzēt laimīgas laulības, laimīgus ģimenes pavardus. (3) [100]
Tāpat kā visas citas Dieva dāvanas, kuru apsardzība bija uzticēta cilvēcei, līdz ar grēku tika samaitāta arī laulība; bet evaņģēlijs vēlas atkal atjaunot tās šķīstumu un skaistumu...
Kristus žēlastība, vienīgi Kristus žēlastība var šo iestādījumu padarīt par tādu, kādu Dievs to vēlējās redzēt - par līdzekli cilvēces aplaimošanai un pacelšanai. Tādā veidā virs zemes dzīvojošās ģimenes ar savu vienotību, mieru un mīlestību var pārstāvēt lielo Debesu ģimeni.
Patreizējais sabiedrības stāvoklis sniedz bēdīgu priekšstatu par Debesu ideālu attiecībā uz šo svēto savienību. Bet pat tiem, kas cerētā prieka un draudzības vietā mantojuši tikai sarūgtinājumu un izmisumu, Kristus evaņģēlijs piedāvā mierinājumu un iepriecu. (4)
Līksms gadījums — Raksti ziņo, ka uz kāzu mielastu Kānā bija aicināts kā Jēzus, tā arī Viņa mācekļi. Uz kāzām ielūgtajiem ticīgajiem Kristus nav devis nekādas pilnvaras teikt: Man nav jāpiedalās tik līksmā notikumā. Piedaloties šajā mielastā, Kristus mācīja, ka Viņš vēlas, lai mēs līksmotos ar līksmajiem, ievērojot visus noteikumus. Viņš nekad nav nopēlis cilvēku nevainīgās svinības, ja tās tiek rīkotas saskaņā ar Debesu likumiem. Sanāksmēs, kuras Kristus pagodināja ar Savu klātbūtni, ir tiesības piedalīties arī Viņa sekotājiem. Pēc šīm svinībām Kristus apmeklēja vēl daudzas citas, svētot tās ar Savu klātbūtni un Savām pamācībām. (5)
Kāzās nav vietas ārišķībām, pārspīlējumiem un vieglprātīgai jautrībai. — Kāzu ceremonijas ir padarītas par ārišķību, pārspīlējumu un savu tieksmju apmierināšanas iestādījumu. Bet ja pretējās puses piekrīt reliģiskiem uzskatiem un to praktiskai īstenošanai, ja viss tiek darīts pareizi un ceremoniju izvada bez ārišķībām un [101] pārspīlējumiem, tad arī šo laiku kāzas Dievam nevar būt nepatīkamas. (6)
Nav nekāda iemesla lielam sarīkojumam vai ārišķībām, pat ja partneri būtu viens otram piemēroti. (7)
Laulības iestādījuma savienošana ar jautrību un līksmību, it kā tas būtu kaut kas sevišķs, man vienmēr ir licies pavisam nepiemēroti. Tam tā nevajadzētu būt. Tas ir Dieva iekārtojums, uz ko vajadzētu raudzīties ar vislielāko godbijību. Veidojot ģimenes attiecības virs zemes, mums ar to vajadzētu atklāt, kāda ir ģimene augšā Debesīs. Pirmā vietā vienmēr jādomā par Dieva godu. (8)
Laulības Vaita kundzes mājā. — Otrdien, ap pulksten 11.00 priekšpusdienā, mūsu lielā ēdamistaba tika sagatavota laulību ceremonijai. šajā gadījumā kalpoja brālis B, un viss noritēja jauki. Izskanēja aicinājums, ... lai pēc laulības ceremonijas lūgšanu pienestu māsa Vaita. Kungs man deva sevišķu brīvību. Dieva Gars darīja manu sirdi iejūtīgu un padevīgu. Šajā gadījumā neatskanēja nekādi vieglprātīgi joki vai muļķīgi izteicieni; viss, kas bija saistīts ar šīm kāzām, risinājās svinīgi un svēti. Visam bija augšup ceļošs raksturs, un tas atstāja dziļu iespaidu. Kungs svētīja šo laulību un tagad viņi abi savas intereses veltījuši darbam misijas laukā, meklējot un glābjot tos, kas ir pazuduši. Dievs viņus svētīs uzsāktajā darbā, ja tie pazemīgi staigās ar Viņu, pakalpīgi paļaujoties uz Viņa apsolījumiem. (9)
Divu dzīvju pilnīga savienošanās. — (E. G. Vaitas piezīmes par kādu laulību ceremoniju sanatorijā, 1905. gadā, Kalifornijā) Tas ir svarīgs laiks cilvēku dzīves stāstā, kas te stāvēja jūsu [102] priekšā, lai dvēseļu glābšanas darbam savienotu savas intereses, savas tieksmes, savu mīlestību un savas pūles. Nodibinot laulības attiecības, tiek sperts ļoti svarīgs solis - divu dzīvju pilnīga savienošanās vienā... Tas saskan ar Dieva prātu, ka vīrs un sieva savienojas Viņa darba veikšanai, lai to visā pilnībā un svētumā virzītu tālāk. Viņi to var izdarīt.
Mājā, kur pastāvēs šāda savienība, Dieva svētības nāks kā saules stari no debesīm, jo tā ir Kunga atklātā griba, lai vīrs un sieva būtu saistīti kopā ar svētas savienības saitēm, pakļaujoties Jēzum Kristum, ļaujot Viņam visu izlemt un Viņa Garam sevi vadīt...
Dievs vēlas, lai māja būtu vislaimīgākā vieta virs zemes, tiešs Debesu mājvietas simbols. Uzņemties laulības atbildības, savienojot savas intereses ar Jēzu Kristu, balstoties uz Viņa roku un Viņa apsolījumiem, vīrs un sieva šajā savienībā var dalīties laimē, kura patiks arī Dieva eņģeļiem.
Laulība nesamazina viņu lietderību, bet gan to palielina. Laulības dzīvi viņi var padarīt par kalpošanu citu cilvēku mantošanai Kristum; un es zinu, ko es saku, jo pirms trīsdesmit sešiem gadiem savienojās mana un mana vīra dzīves, un mēs esam gājuši visur, kur Kungs mums lika iet. Mēs arī zinām, ka Dieva atzinība pavadīja mūsu laulības savienību. Tāpēc laulības ir svinīgs iestādījums...
Un tagad, šajā gadījumā, es varu ņemt pie rokas šo mūsu brāli; ... un mēs ņemam pie rokas tevi, viņa sievu, un spiedoši aicinām jūs kopīgi turpināt tālāk Kunga darbu. Es gribētu teikt: Dariet par savu padomdevēju. Pilnīgi savienojiet savas dzīves. (10)
Padoms jaunam laulātam pārim. — Mans mīļais brāli un māsa: Jūs esat savienojušies derībā, [103] kas slēgta uz visu mūžu. Ir sākusies jūsu audzināšana laulības dzīvē. Pirmais laulības dzīves gads ir pieredzes gads, gads, kurā vīrs un sieva iepazīst viens otra īpatnības, kā bērni, kas skolā iepazīstas ar uzdoto mācību vielu. Šajā jūsu laulības pirmajā gadā lai nav nekā tāda, kas varētu aptraipīt jūsu nākotnes laimi...
Mans brāli, tavas sievas laiks, spēks un laime tagad ir saistīti ar tavu laiku, spēku un laimi. Tavs iespaids uz viņu var būt dzīvības smarža uz dzīvību vai nāves smarža uz nāvi. Esi ļoti uzmanīgs, ka nesabojā viņas dzīvi.
Mana māsa, tev tagad jāmācās pildīt pirmie laulības dzīves praktiskie pienākumi. Neaizmirsti dienu no dienas uzticīgi apgūt šīs mācības... Visur un vienmēr sargies no savtīguma.
Jums ar savu mīlestību laulības savienībā jādara laimīgs otrs. Ikvienam jākalpo otra laimei. Tāds ir Dieva prāts attiecībā uz jums. Bet, kaut arī jums jābūt vienotiem, tomēr nevienam, pakļaujoties otram, nav jāzaudē sava individualitāte. Dievs ir jūsu neatkarības īpašnieks. Viņam jautājiet, kas ir pareizi un labi? Kas ir slikti? Kā es vislabāk varētu piepildīt savas radīšanas nolūku? (11)
Svinīgs solījums debesu liecinieku klātbūtnē. — Dievs ir nolicis, ka to starpā, kas iedodas laulībā, jāvalda pilnīgai mīlestībai un saskaņai. Lai līgava un līgavainis Debesu Universa klātbūtnē svinīgi solās mīlēt viens otru, kā Dievs to vēlas... Sievai jācienī un jāgodā savs vīrs, un vīram jāmīl un rūpīgi jāsargā sava sieva. (12)
Vīriem un sievām, iesākot laulības dzīvi, no jauna vajadzētu svētīties Dievam. (13) [104]
Turieties stingri pie dotajiem svinīgajiem laulības solījumiem; esiet kā krams, atsacīdamies domās, vārdos un darbos samaitāt savas dzīves pārskatu, kā cilvēki, kas bīstas Dievu un paklausa Viņa likumiem. (14)
1. — Manuskripts 16., 1899. g.
2. — Lielā Ārsta pēdās - 356.
3. — Bībeles atbalss, 1899. g. 4. sept.
4. — Review and Herald, 1908. g. 10. dec.
5. — Manuskripts 16., 1899. g. 25.
6. — Review and Herald, 1888. g. 25. sept.
7. — Liecības draudzei IV - 515. lpp.
8. — Manuskripts 170., 1905. g.
9. — Manuskripts 23., 1894. g.
10. — Manuskripts 170., 1905. g.
11. — Liecības draudzei VII - 45.
12. — Bībeles atbalss, 1899. g. 4. sept.
13. — Manuskripts 70., 1903. g.
14. — Vēstule 231., 1903.