“Bet lielākajam jūsu vidū,” Viņš sacīja, “būs būt kā jaunākajam, un vadonim kā tādam, kas kalpo, jo... es esmu jūsu vidū kā tāds, kas kalpo.” (Lūk. 22:26,27)
Mīlestība uz Kristu un uzticība tam ir visas patiesās kalpošanas avots. Viņa mīlestības skartā sirdī dzimst vēlēšanās darboties Viņam. Šo vēlēšanos vajadzētu pamodināt un pareizi vadīt. Ja ģimenē, kaimiņos, skolā, ir nabagi, apbēdināti, neprašas vai nelaimīgie, to nevajadzētu uzskatīt par nelaimi, bet par dārgu izdevību kalpošanai.
Šajā darbā, tāpat kā katrā citā, prasmi iegūst darbu darot. Izpildot dzīves ikdienas pienākumus un kalpojot trūcīgiem un cietējiem, nodrošina šai ziņā panākumus, Bez tā bieži pat vislabāk domātās pūles ir veltīgas un pat kaitīgas. Ūdenī, un ne uz sauszemes, cilvēki. iemācās peldēt.
Kāds cits pienākums, ko bieži ņem pārāk viegli — kuru jānoskaidro jaunatnei, kas pamodināta Kristus prasībām — ir pienākumi, kādi ir draudzes locekļiem pret draudzi.
Ļoti ciešas un svētas ir Kristus un Viņa draudzes attiecības — Kristus ir līgavainis un draudze ir līgava. Viņš ir galva un draudze ir miesa. Savienība ar Kristu tātad ieslēdz savienību ar Viņa draudzi.
Draudze ir organizēta kalpošanai. Kalpošanas dzīvē Kristus savienība ar draudzi ir viens no pirmajiem soļiem. Uzticība Kristum prasa uzticīgu draudzes pienākumu izpildīšanu. Tā ir svarīga daļa katrā audzināšanā, un draudzi, kas ir Mācītāja dzīvības pilna, tas spiedīs tieši darboties priekš pasaules ārpusē.
Ir daudzas nozares, kurās jaunatne var rast izdevības sekmīgi palīdzēt. Lai tie organizējas pulciņos sekmīgai kalpošanai, un sadarbošanās izrādīsies par palīgu un paskubinājumu. Vecāki un skolotāji, interesēdamies un piedalīdamies jaunatnes darbā, varēs tiem sniegt palīdzību, pateicoties saviem lielākiem piedzīvojumiem, un var palīdzēt tiem darīt viņu pūles sekmīgākas labam.
Pazīšanās ir tā, kas izraisa simpātijas, un simpātijas ir sekmīgas kalpošanas avots. Lai pamodinātu jaunatnē un bērnos līdzjūtības un upura garu priekš miljoniem cietēju tālās pagānu zemēs. Iepazīstiniet tos ar šīm zemēm un viņu iedzīvotājiem. Šinī ziņā daudz ko varētu paveikt mūsu skolās. Tur, kur pārāk kavējas pie vēstures Aleksandru un Napoleonu varoņdarbiem, liekat skolniekiem labāk studēt tādu vīru biogrāfijas, kā apustulis Pāvils un Mārtiņš Luters, kā Mofāts, Livingtons un Kerijs, un liekat mācīties tagadējo ikdienas pieaugošo misijas panākumu vēsturi. Neapgrūtiniet viņu atmiņu ar vārdu teoriju krājumu, kam nav nekādas nozīmes viņu dzīvei, un pie kuriem viņi ārpus skolas telpas reti kad domās atgriezīsies, bet liekat tiem mācīties par visām zemēm, misijas centienu gaismā, un iepazīstiniet tos ar tautām un viņu vajadzībām.
Evaņģēlija nobeigšanas darbā ir apstrādājams plašs darba lauks; un vairāk kā jebkad agrāk, darbam ir jānāk talkā vienkāršajiem ļaudīm. Tāpat kā jaunatne, tā arī gados vecākie tiks aicināti no tīruma, no vīna kalna, no darbnīcas, un Mācītājs sūtīs viņus pasludināt savu vēsti. Daudziem no tiem ir bijušas mazas izdevības izglītoties, bet Kristus redz visos īpašības, kas tos dara spējīgus izpildīt Viņa uzdevumu. Ja tie ar visu savu sirdi ķeras pie darba un turpina mācīties, Kristus tos darīs spējīgus darboties Viņam.
Tas, kas pazīst pasaules posta un izmisuma dziļumus, zina, ar kādiem līdzekļiem atnest glābšanu. Viņš visur redz dvēseles tumsībā, grēka, bēdu un sāpju nomāktas. Viņš arī redz viņu iespējas. Viņš redz augstumus, kurus tie var sasniegt. Lai gan cilvēcīgās būtnes nelietīgi izlietojušas Dieva žēlastību, izšķiedušas savas spējas, un pazaudējušas Dievam līdzīgas cilvēcības cieņu, tomēr ar viņu atpestīšanu jāpagodina Radītājs.
Tiem, kas spēj just līdzi neprašām un maldīgiem, Kristus uzliek nastu darboties to labā, kam palīdzība vajadzīga zemes atstātajās un tumšajās vietās. Viņš būs klāt lai palīdzētu tiem, kuru sirdis ir pieejamas iežēlai, kaut arī viņu rokas būtu cietas un neveiklas. Viņš darbosies caur tiem, kas var saredzēt žēlastību postā, un ieguvumu zaudējumā. Kad iet garām pasaules Gaisma, tad saredz priekštiesību pārbaudījumos, kārtību sajukumā, sekmes šķietamā neveiksmē. Grūtības izrādīsies par apslēptām svētībām, bēdas par žēlastību. Vienkāršās tautas darbinieki, dalīdamies savu tuvāku bēdās, kā viņu Mācītājs dalījās visas cilvēces bēdās, ticībā redzēs Kristu darbojamies kopā ar tiem.
“Kunga lielā diena ir tuvu un ļoti steidzas.” (Cef. 1:14) Jābiedina visa pasaule.
Tūkstošiem un atkal tūkstošiem — jauniešiem un gados vecākiem, — jānodod sevi šim darbam, kad viņi sagatavojušies, cik labi spējuši. Daudzas sirdis jau atsaucas uz Lielā Mācītāja aicinājumu, un viņu skaits pavairosies. Lai katrs kristīgs audzinātājs sniedz šādiem darbiniekiem līdzjūtību un sadarbību. Lai viņš paskubina un palīdz jaunatnei, kas atrodas Viņa aizgādībā, iegūt sagatavošanos, lai varētu stāties rindās.
Nav darba nozares, kurā jaunatnei būtu iespējams saņemt lielākas svētības. Visi, kas iestājas kalpošanā, kļūst par Dieva palīdzētāju roku. Viņi ir eņģeļu līdzstrādnieki, jeb drīzāk tie ir cilvēciski ieroči, ar kuriem eņģeļi izved savus uzdevumus. Eņģeļi runā ar viņu balsīm un darbojas ar viņu rokām. Un cilvēciskie darbinieki, darbodamies līdz ar Debesu spēkiem, saņem viņu audzināšanas piedzīvojumu labumus. Kā audzināšanas līdzeklis, kāds “universitātes kurss” var līdzināties šim?
Ar tādu darbinieku armiju, kāda varētu būt mūsu jaunatne, ja tā būtu pareizi audzināta, cik drīz vēsts par krustā sisto, un drīzi atkal nākošo Pestītāju varētu tikt nesta visai pasaulei!
Cik drīz varētu nākt gals — gals ciešanām, bēdām un grēkam! Cik drīzi, kāda īpašuma vietā šeit, kas grēka un sāpju aptraipīts, mūsu bērni varētu saņemt savu mantojumu, kur “taisnie iemantos zemi un dzīvos iekš tās mūžam,” kur “neviens iedzīvotājs nesacīs es esmu vājš,” un kur “vairs netaps dzirdēta ne raudāšanas balss, ne kaukšanas balss.” (Ps. 37:29; Jes. 33:24; 65:19)