“Ticība ir paļaušanās uz lietām, kas iespējamas. Un visu, ko jūs ticībā lūgsit, to jūs dabūsiet.”
Ticība ir uzticēšanās Dievam — ticēšana, ka Viņš mūs mīl un vislabāk zina, kas mums nāk par labu. Tāda ticība mūsu pašu ceļu vietā liek mums pieņemt Viņa ceļu. Mūsu nezināšanas vietā tā pieņem Viņa gudrību, mūsu vājības vietā Viņa spēku, mūsu grēcīguma vietā Viņa taisnību. Mūsu dzīvība, mēs paši jau Viņam piederam; ticība atzīst Viņa īpašuma tiesības un satver to svētības.
Patiesīgumu, godprātību, šķīstību ir apzīmējuši par dzīves panākumu noslēpumiem. Tā ir ticība, kas dara šos pamatlikumus par mūsu daļu.
Katra laba tieksme vai cenšanās ir Dieva dāvana. Ticība saņem no Dieva to dzīvību, kas vienīgi var izsaukt īstu pieaugšanu un krietnumu.
Vajadzētu labi noskaidrot, kā parādīt ticību. Katram Dieva apgalvojumam ir savi noteikumi. Ja mēs esam labprātīgi pildīt Viņa gribu, viss Viņa spēks pieder mums. Lai kādu dāvanu Viņš apsolītu, tā atrodama apsolījumā pašā: “Sēkla ir Dieva vārds.” Tikpat noteikti, kā ozols atrodams zīlē, tā Dieva dāvanas atrodamas Viņa apsolījumā. Ja mēs pieņemam apsolījumu, tad mums ir dāvana. Ticība, kas mūs dara spējīgus saņemt Dieva dāvanas, jau pati par sevi ir Dieva dāvana, kas zināmā mērā ir dota līdzi katrai cilvēcīgai būtnei. Tā aug, ja mēs to vingrinām, piesavinoties Dieva vārdu. Lai stiprinātu ticību, mums to bieži jāpieskaņo Dieva vārdam.
Bībeles pētīšanā audzēkņus vajadzētu vadīt pie tā, lai viņi saskata Dieva vārda spēku. Pie radīšanas “kad Viņš runā, tad notiek, kad Viņš pavēl, tad stāv.” (Ps. 33:9) “Viņš sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu, jo kad Viņš sauc, tad jau ir.” (Rom. 4:17)
Bieži tie, kas uzticējušies Dieva vārdam, lai gan paši par sevi pilnīgi bezspēcīgi, stāvējuši pretī visas pasaules varai, — Ēnohs, skaidrs savā sirdī, svēts savā dzīvē, cieši turēdams savu ticību taisnības triumfā pret samaitāto un zaimotāju audzi, Noa un viņa saime pret sava laika cilvēkiem ar vislielākajiem fiziskiem spēkiem un intelektuālām spējām, bet viszemāko tikumību, Izraēla bērni pie Sarkanās jūras, nespēcīgs, iebiedēts vergu pūlis pret visvarenākās pasaules nācijas vareno armiju. Dāvids, gana zēns, kam Dievs bija apsolījis troni, pret Saulu, iecelto valdnieku, kas visādi centās paturēt savu varu. Sadrahs un viņa biedri ugunī un Nebugadnēcars uz troņa. Dāniēls starp lauvām, pretī saviem ienaidniekiem ķēniņvalsts augstos amatos. Jēzus pret jūdu priesteriem un rakstu mācītājiem, kas piespieda pat Romas pārvaldnieku izpildīt viņu gribu. Pāvils ķēdēs, vests uz noziedznieka nāvi pret Neronu, pasaules valsts tirānu.
Tādus piemērus atrodam ne vien Bībelē. Katrs cilvēces attīstības pārskats ir ar tiem bagāts. Valdieši un hugenoti, Viklifs un Huss, Hiēronims un Luters, Tindels un Nokss, Cincendorfs un Veslejs un neskaitāmi citi, kas liecinājuši par Dieva vārda spēku pretim cilvēcīgai varai un politikai, kas atbalstījusi ļaunumu. Šie ir pasaules īstie dižciltīgie. Tā ir pasaules ķēnišķīgā līnija. Šinī līnijā mūsdienu jaunatne ir aicināta ieņemt savu vietu.
Ticība ir vajadzīga tikpat daudz dzīves mazākās cik lielākās lietās. Visās mūsu ikdienas rūpēs un darbos Dieva uzturētājs spēks kļūst priekš mums par īstenību caur pastāvīgu uzticēšanos.
Skatīta no cilvēcīgās puses, dzīve mums visiem ir nezināma taka. Tā ir taka, pa kuru, kas attiecas uz mūsu dziļākiem piedzīvojumiem, mēs staigājam katrs par sevi. Mūsu iekšķīgā dzīvē neviena cilvēka būtne nevar ieiet. Kad mazs bērns iesāk šo ceļojumu, kurā agrāk vai vēlāk viņam jāizvēlas pašam savs virziens, pašam jānolemj dzīves iznākums mūžībai, cik nopietnām vajadzētu būt pūlēm viņa paļāvību pievērst drošajam Vadonim un Palīgam!
Kā vairogs pret kārdināšanām un kā paskubinājums uz šķīstību un patiesīgumu neviens cits iespaids nevar līdzināties Dieva klātbūtnes izjūtai; “Viss ir atklāts un atsegts Viņa acīm; Viņam mēs esam atbildīgi.” (Ebr. 4:13) “Viņa acis ir šķīstas, ka nevar ieredzēt ļaunumu, un grūtumu tu nevari uzlūkot.” (Hab. 1:13) Šīs domas bija Jāzepa vairogs Ēģiptes samaitātībā. Uz kārdināšanas vilinājumu viņa atbilde bija noteikta: “Kā tad lai es tādu lielu ļaunumu daru un pret Dievu grēkoju?” (1. Moz. 39:9) Ja piekops tādu ticību, tad tas būs aizsargs katrai dvēselei.
Tikai Dieva klātbūtnes izjūta var atņemt bailes, kas nedrošam bērnam dzīvi varētu padarīt par nastu. Lai savā atmiņā viņš iespiež apsolījumu: “Kunga eņģelis apmetas ap tiem, kas Viņu bīstas, un tos izglābj.” (Ps. 34:8) Lai viņš lasa bērnišķīgo stāstu par Elīsu kalnu pilsētā, kur starp to un apbruņoto ienaidnieku karaspēku visapkārt bija varens pulks eņģeļu. Lai viņš lasa, kā Pēterim cietumā un uz nāvi notiesātam parādījās Dieva eņģelis, kā garām apbruņotiem sargiem cauri smagajām durvīm un biezajiem dzelzs vārtiem ar viņu aizšaujamiem un stieņiem eņģelis izveda Dieva kalpu drošībā. Lai viņš lasa par notikumu uz jūras, kad vētras mētātiem kareivjiem un jūrniekiem, kas bija noguruši no ilgās piepūlēšanās, nomoda un neēšanas, cietumnieks Pāvils, ceļā uz izmeklēšanu un notiesāšanu, sacīja šos lielos drosmes un cerības vārdus: “Turiet drošu prātu, jo nevienam no jums dzīvība nezudīs... Jo šinī naktī man piestājās viens eņģelis no tā Dieva, kam es piederu un arī kalpoju, sacīdams: Nebīsties, Pāvil! Tev jāstājas ķeizara priekšā, un, redzi, Dievs tev visus ir dāvinājis, kas līdz ar tevi brauc kuģī.” Ticēdams šim apsolījumam, Pāvils apgalvoja saviem biedriem: “Nevienam no jums ne mats no galvas nenokritīs.” Tā tas arī notika. Tāpēc, ka tanī kuģī bija viens vīrs, caur kuru Dievs varēja darboties, tika izglābti visi pagāniskie kareivji un jūrnieki. “Tā visi izglābās krastā.” (Ap. d. 27:2-24,334,44)
Šīs lietas nav uzrakstītas, lai mēs varētu lasīt un brīnīties, bet lai šī pati ticība, kas darbojās Dieva kalpos senatnē, varētu darboties mūsos, Ne mazāk raksturīgā kārtā kā Viņš toreiz darbojās, Viņš darbosies tagad, ja vien būs ticīgas sirdis, kas ļausies izlietoties par Viņa spēka pārvadītājiem.
Māciet paļāvību uz Dievu tiem, kas neuzticas paši sev, un kuriem pašpaļāvības trūkums liek izvairīties no rūpēm un atbildības. Tā dažs labs, kas citādi būtu tikai nulle, vai nevarīga nasta pasaulē varēs līdz ar apustuli Pāvilu sacīt: “Es visu spēju iekš Tā, kas man dod spēku.” (Fil. 4:13)
Arī bērnam, kas ir viegli aizskarams, ticība slēpj dārgas mācības. Tieksme pretoties ļaunumam vai netaisnību atriebt bieži ceļas no stipri izteiktas taisnības izjūtas un no darbīga, enerģiska gara. Šādam bērnam jāmāca, ka Dievs ir mūžīgais taisnības sargs. Viņš ar maigumu rūpējas par būtnēm, kuras tas tik ļoti mīlējis, ka to izglābšanai nodevis savu Vismīļāko. Viņš atmaksās katram ļauna darītājam. “Jo kas jūs aizkar, tas aizkar Viņa acs raugu.” (Cak. 2:8) “Pavēli tam Kungam savu ceļu un ceri uz Viņu, tad Viņš gan darīs... Viņš liks aust tavai taisnībai kā gaismai un tavai tiesai kā dienas spožumam.” (Ps. 37:5,6)
“Un tas Kungs būs patvērums tam nabagam, patvērums bēdu laikā. Un uz Tevi cerēs, kas Tavu vārdu pazīst, jo Tu, ak Kungs, neatstāj, kas Tevi meklē.” (Ps. 9:10,11)
Līdzjūtību, kādu Dievs parāda mums, Viņš pavēl, lai mēs parādam citiem. Lai tie, kas ir strauji, pašapmierināti, atriebīgi, raugās uz Lēnprātīgo, un Pazemīgo, kas kā jērs vests uz kaušanu, un kā avs neatdarīja savu muti savu cirpēju priekšā. Lai tie raugās uz Viņu, kas par mūsu grēkiem ir cauri durts un mūsu nastām apkrauts, un viņi mācīsies paciest, izturēt un piedot.
Caur ticību uz Kristu var novērst katru rakstura trūkumu, nomazgāt katru traipu, labot katru kļūdu, attīstīt katru teicamu rakstura īpašību.
“Un Viņā arī jūs esat kļuvuši pilnīgi.” (Kol. 2:10)
Lūgšana ar ticību ir cieši savienotas, un tās kopīgi jāaplūko. Ticības lūgšana ir dievišķīga zinātne, tā ir zinātne, kas ir jāprot katram, kas grib darīt sekmīgu savu dzīves darbu. Kristus saka: “Visu, ko jūs lūgdami lūgsiet, ticiet, ka jūs dabūsiet, tad tas jums notiks.” (Mark. 11:24)
Viņš mums paskaidro, ka mūsu lūgšanai jābūt saskaņā ar Dieva prātu; mums jālūdz par lietām, ko Viņš ir apsolījis, un visu, ko mēs saņemam, jāizlieto, lai darītu Viņa prātu. Ja šos noteikumus izpilda, tad apsolījums ir nodrošināts.
Mēs varam lūgt pēc grēku piedošanas, pēc Svētā Gara, pēc gudrības un spēka darīt Viņa darbu, un pēc ikvienas dāvanas, ko Viņš apsolījis; tad mums jātic, ka mēs saņemsim, un jāpateicas Dievam, ka mēs esam saņēmuši.
Mums nevajag raudzīties pēc svētības ārējā pierādījuma. Dāvana slēpjas apsolījumā, un mēs varam stāties pie mūsu darba pārliecināti, ka to, ko Dievs ir apsolījis, Viņš spēj arī izpildīt, un ka dāvana, kas mums jau ir, kļūs par īstenību tad, kad tas visvairāk būs vajadzīgs.
Tā dzīvot no Dieva vārda nozīmē nodot Viņam visu dzīvi. Būs pastāvīga vajadzības un atkarības izjūta, un sirds ilgosies Dieva. Lūgšana ir nepieciešamība, jo tā ir dvēseles dzīvība. Lūgšanai ģimenē, lūgšanai atklātā vietā ir sava nozīme, bet satiksme ar Dievu klusībā ir tā, kas uztur dvēseles dzīvību.
Kad Mozus bija uz kalna ar Dievu, tad viņš redzēja tās brīnišķīgās celtnes paraugu, kam bija jākļūst par Dieva godības mājokli. Kalnā ar Dievu, satiksmes klusajā vietā — mums ir jāpārdomā Viņa krāšņie ideāli cilvēcei. Tā spēsim veidot mūsu rakstura celtni, ka pie mums varēs piepildīties Viņa apsolījums: “Es viņos gribu mājot un viņu starpā staigāt, un es būšu viņu Dievs, un tie būs mani ļaudis.” (2. Kor. 6:16)