“Es dzenos pretim mērķim.”
Panākumi kurā katrā nozarē prasa noteiktu mērķi. Tam, kas grib gūt īstus panākumus dzīvē, pastāvīgi jātur acu priekšā viņa cenšanās cienīgais mērķis. Šāds mērķis ir uzstādīts mūsdienu jaunatnei. No debesīm dotais uzdevums nest pasaulei evaņģēliju šinī paaudzē ir cēlākais darbs, kādam cilvēki var tikt aicināti. Tas atver darba lauku katram, kura sirdi ir aizkustinājis Kristus.
Dieva nodoms bērniem, kas uzaug pie mūsu pavardiem, ir plašāks, dziļāks, augstāks, nekā mūsu aprobežotais skats var uztvert. Pagājušos laikos Dievs ir aicinājis tos, kurus Viņš ir redzējis uzticīgus, no viszemākā stāvokļa liecināt par Viņu pasaules augstākajās vietās. Dažs labs jauneklis šodien, kas uzaug kā Daniēls savā Jūdejas dzimtenē, pētīdams Dieva vārdu un Viņa darbus, un mācīdamies uzticīgas kalpošanas mācību, stāvēs vēl likumdevējās sapulcēs, tiesas zālēs vai ķēniņu galmos kā ķēniņu Ķēniņa liecinieks. Daudzus aicinās lielākam darbam. Visa pasaule atveras evaņģēlijam. Etiopija izstiepj savas rokas uz Dievu. No Japānas, Ķīnas un Indijas, no mūsu pašu kontinenta vēl aptumšotiem apgabaliem, no katras mūsu pasaules daļas nāk grēka sagrauztās sirds saucieni pēc atziņas par mīlestības Dievu. Miljoni un atkal miljoni nav nekad pat dzirdējuši par Dievu un Viņa mīlestību, kas atklāta Kristū. Viņiem ir tiesības saņemt šo atziņu. Viņiem ir līdzīgas tiesības uz Kristus žēlastību kā mums. Un pienākums atbildēt uz šiem saucieniem gulstas uz mums, kas esam saņēmuši šo atziņu, un uz mūsu bērniem, kam mēs varam šo atziņu sniegt tālāk. Katrai saimei un katrai skolai, visiem skolotājiem, vecākiem un bērniem, kam ir atspīdējusi evaņģēlija gaisma, šinī izšķirošajā brīdī nāk jautājums, ko uzstādīja ķēniņienei Esterei tajā Izraēla vēstures izšķirošajā brīdī: “Un kas zina, vai tu šā laika labad neesi iecelta par ķēniņieni?” (Est. 4:14)
Tie, kas domā par evaņģēlija pasteidzināšanas vai aizkavēšanas sekām, domā par tām, zīmējoties uz sevi un pasauli. Maz, kas domā, ka to uzskata Dievs. Maz ir to, kas domā par ciešanām, ko grēks ir sagādājis mūsu Radītājam. Visas debesis cieta Kristum līdzi Viņa nāves cīņā, bet šis ciešanas neiesākās un nebeidzās ar Viņa parādīšanos cilvēka veidā. Krusts parāda mūsu notrulinātiem prātiem tās ciešanas, kuras grēks no pat savas izcelšanās ir sagādājis Dieva sirdij. Dievam sāp katra atkāpšanās no patiesā, katrs nežēlīgs darbs un katra cilvēces neveiksme Viņa ideālu sasniegšanā. Kad par Izraēli nāca grūtības, kas bija neizbēgamās sekas par viņu atkāpšanos no Dieva — apspiešana no viņu ienaidniekiem, varas darbi un nāve, — tad ir sacīts, ka “Viņam palika žēl par Izraēla bēdām.” (Soģu 10:16) “Visās viņu bēdās Viņš par tiem bēdājās... un Viņš tos atpestīja un uzņēma, un tos nesa no veciem laikiem allažiņ.” (Jes. 63:9) Dieva “Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām.” Tā “kā visa radība vēl aizvien līdz ar mums klusībā nopūšas un cieš sāpes,” (Rom. 8:26,22) mūžīgā Tēva sirds līdzjūtībā cieš ar mums. Mūsu pasaule ir milzīga slimnīca, tāda posta aina, ka mēs nedrīkstam pat par to domāt. Ja mēs izprastu, kā tas patiesībā ir, tad nasta kļūtu pārāk šausmīga, Bet Dievs to visu jūt. Lai iznīcinātu grēku un tā sekas, Viņš nodeva savu mīļoto Dēlu, un Viņš ir devis iespēju, sadarbojoties ar Viņu, darīt šai posta ainai galu. “Un šīs valstības evaņģēlijs tiks sludināts visā pasaulē, par liecību visām tautām, un tad nāks gals.” (Mat. 24:14)
“Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai,” (Mark. 14:15) skan Kristus pavēle Viņa sekotājiem. Visi gan nav aicināti būt par sludinātājiem vārda parastajā nozīmē, bet visi var būt Viņa līdzstrādnieki “prieka vēsts” pasludināšanā citiem cilvēkiem. Pavēle ir dota visiem, lieliem un maziem, mācītiem un nemācītiem, veciem un jauniem.
Šīs pavēles priekšā mēs varam izaudzināt dēlus un meitas dzīvei, kurai ir cienījams ārējais veids, dzīvei, kas ārēji apliecina Kristu; dzīvei, par kuru atskanēs tās spriedums, kas ir patiesība: “Es jūs nepazīstu!”
Tūkstoši to dara. Viņi iedomājas nodrošināt saviem bērniem evaņģēlija labumus, tai pašā laikā noliegdami evaņģēlija garu. Bet tā tas nevar būt. Tie, kas atmet priekštiesību būt par Kristus līdzstrādniekiem kalpošanā, atmet vienīgo audzināšanu, kas sniedz tiem sagatavošanos būt par Viņa godības līdzdalībniekiem. Viņi atmet audzināšanu, kas šinī dzīvē sniedz rakstura stiprumu un cēlumu. Dažs labs tēvs un māte, kas gribējuši aiztaupīt saviem bērniem Kristus krustu, pārāk vēlu ir atzinuši, ka viņi tā tos nodevuši Dieva un cilvēku ienaidniekam. Tie ir apzīmogojuši savu bojā eju ne vien nākamajai, bet arī šai dzīvei. Kārdināšanas viņus pārvarēja. Viņi uzauga par lāstu pasaulei, par sāpēm un kaunu tiem, kas deva viņiem dzīvību.
Pat, kad tie centušies sagatavoties Dieva darbam, nepareizas audzināšanas metodes daudzus ir novedušas uz blakus ceļiem. Dzīvi pārāk bieži uzskata kā sastāvošu no diviem atsevišķiem posmiem — mācīšanās laikmeta un darba laikmeta — no sagatavošanās un no sasniegumiem. Lai sagatavotos kalpošanas dzīvei, jaunatni sūta skolā, lai tā iegūtu zināšanas, mācoties no grāmatām. Šķirti no ikdienas dzīves pienākumiem viņi iegrimst studijās, un bieži izlaiž no acīm mērķi. Viņu pirmās nodošanās dedzība izdziest, un pārāk daudzi pieķeras kaut kādam personīgam, egoistiskam centienam. Pēc skolas beigšanas tūkstoši atrod, ka viņi zaudējuši sakaru ar dzīvi. Tie tik ilgi ir rīkojušies ar abstraktām un teorētiskām lietām, kad nu, kad visai būtnei jābūt pamodinātai, lai stātos pretī reālās dzīves asai sacensībai, viņi ir nesagatavojušies. Cēlā darba vietā, kuru viņi nodomājuši darīt, visa viņu enerģija nu ir vajadzīga vienkāršai cīņai par eksistenci. Pēc vairākkārtējas vilšanās, izmisuši pat par godīgas iztikas nopelnīšanu, daudzi iekļūst apšaubāmos un noziedzīgos pasākumos. Pasaulei tiek nolaupīta kalpošana, kuru tā būtu varējusi saņemt, un Dievam ir nolaupītas dvēseles, kuras Viņš ilgojas pacelt un pagodināt kā savus pārstāvjus.
Daudzi vecāki kļūdās, šķirdami bērnus, kad tie domā par viņu izglītošanu. Viņi nes gandrīz visus iespējamos upurus, lai nodrošinātu vislabākās izdevības bērnam, kas ir apdāvināts un spējīgs. Bet šīs izdevības iedomājas nevajadzīgas tiem, kas ir mazāk apsološi. Spriež, ka dzīves parasto pienākumu izpildīšanai pietiek mazāka izglītība.
Bet kas ir spējīgs izraudzīt no kādas ģimenes bērniem tos, uz kuriem gulsies vissvarīgākās atbildības? Cik bieži cilvēku spriedums šeit ir izrādījies maldīgs! Atceraties Samuēla piedzīvojumu, kad viņš tika sūtīts svaidīt vienu no Isajas dēliem par ķēniņu. Septiņi stalti jaunekļi pagāja tam garām. Kad viņš skatījās uz pirmo, kas bija patīkams vaigā un stalts augumā, un ar ķēnišķu izturēšanos, pravietis izsaucās: “Tiešām, šis ir tā Kunga priekšā Viņa svaidītais!” Bet Dievs sacīja: “Neuzlūko viņa ģīmi, nedz viņa lielo augumu, jo es viņu esmu atmetis. Jo tas nav tā kā cilvēki redz. Jo cilvēks redz, kas priekš acīm, bet tas Kungs uzlūko sirdi. Un par visiem septiņiem liecība skanēja: “Kungs nevienu no šiem nav izredzējis.” (1.Sam. 16:6,7,10) Un tikai tad, kad ataicināja Dāvidu no ganāmpulkiem, pravietim atļāva izpildīt viņa uzdevumu.
Vecākiem brāļiem, no kuriem Samuēls būtu izvēlējies, nebija to īpašību, ko Dievs uzskatīja par nepieciešamām savas tautas valdniekam. Lepnus sava labuma meklētājus, pašpaļāvīgus, viņus nobīdīja pie malas tā viena dēļ, ko viņi gandrīz neievēroja, kas bija uzglabājis savas jaunības vienkāršību un sirsnību. Tāpēc, ka viņš bija mazs savās acīs. Dievs viņu varēja sagatavot ķēniņa atbildībām. Tā arī šodien Dievs redz daža laba vecāku neievērotā bērnā daudz lielākas spējas par tām, ko parāda citi, par kuriem domā, ka tie ir ļoti apsološi.
Un zīmējoties uz dzīves iespējām, kas gan ir spējīgs izšķirt, kas ir liels un kas ir mazs? Cik dažs labs strādnieks dzīves neievērojamā stāvoklī attīstīdams spējas par svētību pasaulei, sasniedz panākumus, kurus var apskaust pat ķēniņi!
Tādēļ ļaujat katram bērnam saņemt audzināšanu augstākai kalpošanai. “No rīta sēj savu sēklu un neliec mierā savu roku vakarā; jo tu nezini, kā jo labi izdosies, vai šā vai tā.” (Sal. māc. 11:6)
Mūsu spējas ir tās, kas nosaka sevišķo, mums dzīvē ierādīto vietu. Ne visi sasniedz to pašu attīstību, vai arī dara ar līdzīgām sekmēm to pašu darbu. Dievs nesagaida, ka īzaps sasniegtu ciedra lielumu, vai arī olīva slaikās palmas augstumu. Bet katram vajadzētu tiekties tieši tik augstu, cik cilvēcīgo spēju savienošanas ar dievišķīgām dara viņu spējīgu to sasniegt. Daudzi nekļūst par to, par ko viņi varētu kļūt, tādēļ ka tie neizveido savas dotības. Viņi nesatver dievišķīgo spēku, kā viņi to varētu. Daudzus novērš no tā virziena kurā viņi varētu sasniegt vislabākos panākumus. Meklēdami lielāku godu vai patīkamāku nodarbošanos, viņi iesāk kaut ko, kam viņi nav piemēroti. Dažs labs cilvēks, kura spējas ir piemērotas kādam citam uzdevumam, godkāres dēļ cenšas pēc mācītu vīru stāvokļa, un cits, kas varētu būt sekmīgs zemkopis, amatnieks vai slimnieku kopējs, slikti izpilda sludinātāja, jurista vai ārsta pienākumus. Ir atkal citi, kas būtu varējuši izpildīt atbildīgas vietas, bet kas enerģijas, čakluma vai izturības trūkuma dēļ apmierinās ar vieglāku vietu.
Mums jāseko vairāk Dieva nozīmētajam dzīves plānam. Darīt mūsu vislabāko tai darbā, kas atrodas vistuvāk, nodot Dievam savus ceļus un ņemt vērā Viņa aizgādības norādījumus, tie ir noteikumi kas nodrošina pareizo vadību nodarbošanās izvēlē.
Tas, kas nāca no debesīm, lai būtu mums par priekšzīmi, pavadīja gandrīz trīsdesmit savas dzīves gadus parastā mehāniskā darbā. Bet pa šo laiku Viņš pētīja Dieva vārdu un darbus, palīdzēja visiem un mācīja visus, kas bija Viņa ietekmes lokā. Kad iesākās Viņa atklātais darbs, Viņš staigāja apkārt dziedinādams slimos, iepriecinādams bēdīgos, un pasludinādams evaņģēliju nabagiem. Tas arī ir visu Viņa sekotāju darbs.