Tās bija lūgšanas vientuļajās stundās, kad savas dzīves laikā Jēzus saņēma gudrību un spēku. Lai jaunatne seko Viņa piemēram, un atrod rītausmā un vakara krēslā klusu brīdi, satikties ar savu Tēvu debesīs. Dienas gaitā lai tā paceļ savas sirdis uz Dievu. Pie katra soļa uz mūsu ceļa Viņš saka: “Es tas Kungs tavs Dievs satveru tavu roku... nebīsties, es tev palīdzu.” (Jes. 41:13) Ja mūsu bērni varētu piesavināties šīs mācības savas dzīves rītā, kāds svaigums un spēks, kāds prieks un kāda laime strāvotu viņu dzīvē!
__________
Šīs ir mācības, ko var mācīt tikai tas, kas pats tas mācījies. Svēto Rakstu mācības neatstāj lielāku iespaidu uz jaunatni tāpēc, ka daudzi vecāki un skolotāji apliecina, ka viņi tic Dieva vārdam, kamēr viņu dzīve noliedz tā spēku. Laiku pa laikam panāk, ka jaunatne izjūt Dieva vārda spēku. Viņi redz, cik dārga ir Kristus mīlestība. Viņi redz Kristus rakstura skaistumu, redz Viņa kalpošanā nodotās svētītās dzīves iespējas. Bet uz otru pusi viņi redz to dzīves, kas teicās cienām Dieva likumus. Pie cik daudziem ir patiesi vārdi, kurus ir sacījis pravietis Ecēhiēls:
Tavi ļaudis “viens runā ar otru, ikviens ar savu brāli, un saka: nāciet, jel, dzirdēsim, kas tas tāds vārds, kas no tā Kunga nāk. Un tie nāks pie tevis, it kā ļaudis mēdz nākt, un sēž tavā priekšā kā mani ļaudis un klausa tavus vārdus, bet tos nedara; jo tie ir mīlīgi ar savu muti, bet viņu sirds dzenas mantai pakaļ. Un redzi, tu esi tiem kā jauka dziesmiņa, kā skaista balss, kas labi skan, tādēļ tie klausa tavus vārdus, bet tos nedara,” (Ec. 33:30-32)
Viena lieta ir, izturēties pret Bībeli kā pret grāmatu ar labām, morāliskām pamācībām, viņu ievērot, cik tālu tā saskan ar laika garu un mūsu stāvokli pasaulē; otra lieta ir, uzskatīt to, kā tas patiesībā ir, — par Dieva vārdu, par vārdu, kas ir mūsu dzīvība, vārdu, kam jāveido mūsu darbi, mūsu vārdi un mūsu domas. Uzskatīt Dieva vārdu kā kaut ko mazāku, nozīmē to atmest. Tie, kas saucas par ticīgiem, un šādā veidā atmet Dieva vārdu, ir viens no galvenajiem jaunatnes neticības un skepticisma iemesliem.
__________
Nekad vēl agrāk neredzēta steiga pārņem pasauli. Briesmīgs spēks, kas sagrābj miesu, prātu un dvēseli, slēpjas izpriecās, naudas saraušanā, cīņā par varu un pašā cīņā par eksistenci. Dievs runā šīs ārprātīgās trauksmes vidū. Viņš pavēl mums nākt savrup, lai satiktos ar Viņu. “Nostājaties un atzīstat, ka es esmu Dievs.” (Ps. 46:11)
Daudzi pat savas lūgšanas brīžos nesaņem īstas svētības īstā satiksmē ar Dievu. Viņi ir pārāk lielā steigā. Ātriem soļiem viņi steidzas Kristus mīlošās klātbūtnes lokā, uzkavēdamies kādu mirkli svētajās robežās, bet viņi negaida padomu. Viņiem nav laika palikt pie dievišķīga skolotāja. Ar visām savām nastām viņi atgriežas pie sava darba.
Šie darbinieki nekad nevar sasniegt augstākos panākumus, kamēr viņi nebūs iemācījušies spēka noslēpumu. Tiem jāiedala sev laiks pārdomāt, lūgt un gaidīt, kamēr Dievs atjaunos fiziskos, intelektuālos un garīgos spēkus. Viņiem ir vajadzīgs Dieva Svētais Gars, kas viņus celtu uz augšu. To saņēmuši viņi būs pildīti ar jaunu dzīvību. Gurdenā miesa un nogurušās smadzenes būs atsvaidzinātas un nospiestā sirds atvieglināta.
Nevis vienu acumirkli kavēties Viņa klātbūtnē, bet gan nākt personīgā satiksmē ar Kristu, atrasties sadraudzībā ar Viņu — tā ir mūsu vajadzība. Tā būs laime bērniem mūsu mājās un audzēkņiem mūsu skolās, ja vecāki un skolotāji gūs savās pašu dzīvēs to dārgo piedzīvojumu, kas attēlots šādos Augstās dziesmas vārdos:
“It kā ābele starp meža kokiem,
tāds ir mans draugs starp tiem dēliem.
Es ilgojos sēdēt viņa pavēnī,
un viņa auglis manai mutei salds.
Viņš mani ved vīna namā,
un mīlestība ir viņa karogs pār mani.” (Augstā dz.2:3,4)