“Tā ir zīme starp mani un jums,... lai top zināms, ka es esmu tas Kungs.”
Dusas dienas, kā audzināšanas līdzekļa nozīme, ir nenovērtējama. Ko arī Dievs no mums neprasītu, Viņš to bagātīgi atdod atpakaļ, Viņa godības pārvērstu. Desmitais, ko Viņš prasīja no Israēla, bija nolemts, lai uzglabātu cilvēku vidū Viņa krāšņajā skaistumā Dieva debesu tempļa paraugu — Viņa klātbūtnes zīmi zemes virsū. Tā daļa no mūsu laika, ko Viņš prasa, tiek mums atdota atpakaļ ar Viņa vārdu un zīmogu. Dievs saka: “Tā ir zīme starp mani un jums,... lai top zināms, ka es esmu tas Kungs”. “Jo sešās dienās tas Kungs ir darījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tur iekšā, un septītā dienā dusējis; tādēļ tas Kungs to dusēšanas dienu ir svētījis un to iesvētījis.” (2. Moz. 31:13; 20:11) Sabats ir Radītāja un pestītāja spēka zīme. Tas norāda uz Dievu kā uz dzīvības un atziņas avotu. Tas atgādina cilvēka pirmatnējo godību un līdz ar to liecina par Dieva nodomu pārradīt mūs Viņa paša līdzībā.
Sabats un ģimene abi tika iestādīti Ēdenē, un pēc Dieva prāta tie ir neatraisāmi savienoti. Šinī dienā vairāk kā kurā katrā citā mums ir iespējams dzīvot Ēdenes dzīvi. Tas bija Dieva nodoms, lai ģimenes locekli savienotos darbā un studijās, pielūgšanā un atpūtā. Tēvs ir sava nama priesteris un tēvs un māte abi ir savu bērnu skolotāji un biedri. Bet grēka sekas, kas pārmainīja dzīves apstākļus, lielā mērā aizkavē šo satiksmi. Visu nedēļu tēvs tikko redz savu bērnu sejas. Viņam gandrīz pilnīgi ņemta izdevība ar tiem satikties, vai tos pamācīt. Bet Dieva mīlestība ir darba prasībām nospraudusi robežas. Pār sabatu Dievs tur savu žēlīgo roku. Savā dienā Viņš arī pataupījis ģimenei izdevību satikties ar Viņu, ar dabu un vienam ar otru.
Tā kā sabats ir radītāja spēka piemineklis, tad tas ir no visām dienām tā diena, kad mums vajadzētu iepazīties ar Dievu no Viņa darbiem. Bērnu prātos jau pašai domai par sabatu vajadzētu būt saistītai ar dabas jaukumiem. Laimīga ir tā ģimene, kas var sabatā iet uz lūgšanas vietu, kā Jēzus un Viņa mācekļi gāja uz sinagogu — cauri laukiem, gar ezera krastiem un cauri birzēm. Laimīgs tas tēvs un māte, kas var mācīt saviem bērniem Dieva rakstīto vārdu, ilustrējot to ar atvērtās dabas grāmatas ainavām, kas var sapulcēties zem zaļajiem kokiem svaigā tīrā gaisā, lai mācītos Dieva vārdu un dziedātu slavu Tēvam augstībā.
Šādā satiksmē vecāki var saistīt bērnu sirdis pie sevis un līdz ar to pie Dieva ar saitēm, kas nekad nevar tikt sarautas.
Sabata sniegtās izdevības ir nenovērtējamas intelektuālai audzināšanai. Mācāties sabatskolas apcerējumus nevis steidzīgi pārlasot apcerējuma rakstu vietas sabata rītā, bet gan rūpīgi pētot nākošo apcerējumu sabata pēcpusdienā; pēc tam atkārtojiet vai paskaidrojiet to ikdienas, visas nedēļas laikā. Tā apcerējums iespiedīsies atmiņā un būs manta, kas nekad pilnīgi nezudīs.
Klausoties svētrunu, lai vecāki un bērni ievēro vai atzīmē minētās rakstu vietas; un cik tas iespējams, galvenās domas lai atkārto viens otram mājās. Tas lielā mērā palīdzēs atsvabināties no miegainības, ar kādu bērni bieži klausās svētrunu, un ieaudzinās visiem paradumu būt uzmanīgiem un sakarīgi domāt.
Pārdomāšana par tā ierosinātiem tematiem atvērs pētītājam bagātības, par kurām viņš nekad nebija sapņojis. Viņš savā paša dzīvē pieredzēs tā piedzīvojuma īstenību, kas ir aprakstīts Svētos Rakstos:
“Kad Tavs vārds man notika, tad es to esmu uzņēmis, un Tavs vārds man bija par prieku un par sirds līksmību.” (Jer. 15:16) Es “pārdomāju Tavus likumus.” “Tas ir vairāk iekārojams nekā zelts un daudz tīra zelta... Ir Tavs kalps caur tām top skaidri pamācīts, tam ir daudz algas, kas tās tur.” (Ps. 119:48; 19:11,12)