“Mīlestība neizturas netikli.”
Pieklājības nozīme tiek par maz vērtēta. Daudziem, kam ir laba sirds, trūkst laipnas izturēšanās. Daudziem, kas izsauc cieņu ar savu sirsnību un taisnīgumu, diemžēl trūkst priecīgs prāts. Šis trūkums samaitā viņu pašu laimi un padara mazvērtīgākus viņu pakalpojumus citiem. Nepieklājīgais zaudē dažu labu no dzīves visjaukākajiem un vislabākajiem piedzīvojumiem bieži neapdomības dēļ. Vecākiem un skolotājiem vajadzētu sevišķi izkopt laipnību un pieklājību. Visiem var būt priecīga seja, laipna balss un pieklājīga izturēšanās, un visām šīm īpašībām ir liels spēks. Bērnus pievelk priecīga, saulaina izturēšanās. Parādiet tiem laipnību un sirsnību, un viņi atklās to pašu garu pret jums un cits pret citu.
Īstu pieklājību neiemācās izpildot tikai etiķetes noteikumus. Pieklājīgu izturēšanos vajadzētu vienmēr ievērot; visur, kur tas nav pret pamatlikumiem, vajadzētu pieskaņoties pieņemtām ierašām; bet patiesa pieklājība neprasa, lai pamatlikumus upurētu sabiedrības ierašām, Patiesa pieklājība neatzīst šķiras. Tā māca pašcieņu, māca ievērot cilvēcīgo cieņu, un godāt katru kā lielās cilvēces brālības locekli.
Draud briesmas piešķirt pārāk lielu vērību manierēm un ārējām formām, un veltī par daudz laika audzināšanai šinī nozīmē. Nopietno pūļu dzīve, ko prasa katra jauna cilvēka grūtais, bieži nepatīkamais darbs, ko prasa pat dzīves parastie pienākumi un daudz vairāk vēl pasaules smagās nezināšanas un posta nastas vieglināšana — tas viss atstāj maz vietas pieņemtām parašām.
Daudzi, kas liek lielu svaru uz pieklājības noteikumiem, parāda mazu cieņu lietām, cik lieliskas tās ari nebūtu, kas neietilpst viņu mākslotā pieklājības kodeksā. Tā ir nepareiza audzināšana. Tā audzina kritizētāju lepnumu un šaursirdīgu norobežošanos.
Īstas pieklājības būtība ir citu ievērošana. Īsta, paliekoša audzināšana ir tāda, kas paplašina līdzjūtības loku un paskubina uz vispārīgu laipnību. Nederīga ir tā sauktā kultūra, kas nedara jaunatni godbijīgu pret tās vecākiem, neliek novērtēt viņu izcilās īpašības, panesot viņu trūkumus, un neliek palīdzēt tiem viņu vajadzībās, kas nedara jaunatni atsaucīgu un maigu, augstsirdīgu un izpalīdzīgu pret jauniem, veciem un nelaimīgiem un pieklājīgu pret visiem.
Īstu domu un uzvešanās smalkumu var labāk mācīties dievišķīgā Mācītāja skolā, nekā ievērojot jebkādus pieklājības likumus. Kad Viņa mīlestība iemājo sirdī, tā piešķir raksturam to jaukos pamatvilcienus, kas veido to Viņa līdzībā. Šī audzināšana piešķir debesīs dzimušu cēlumu un īstas pieklājības izjūtu. Tā izdaiļo domāšanas veidu un piešķir tādu izturēšanās cēlumu, ko nevar panākt modernās sabiedrības paviršais slīpējums.
Bībele māca pieklājību un sniedz daudzus nesavtīga gara, maigas labvēlības un piemīlības piemērus, kas raksturo īstu pieklājību. Tas viss ir tikai Kristus rakstura atspoguļojums. Viss patiesais pasaules maigums un pieklājība pat pie tiem, kas Viņa vārdu neatzīst, nāk no Viņa. Un Viņš vēlas, lai šīs rakstura īpašības pilnīgi atspoguļojas Viņa bērnos. Tas ir Viņa nodoms, lai mūsos cilvēki skatītu Viņa skaistumu.
Visvērtīgākais apcerējums par pieklājību, kas jebkad ir uzrakstīts, ir mūsu Pestītāja dotā jaukā pamācība, ko apustulis Pāvils izsacīja caur Svēto Garu, — vārdi, kurus vajadzētu neizdzēšami ierakstīt katra, veca vai jauna, cilvēka atmiņā:
“Kā es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs cits citu mīlētu.” (Jāņa 13:34)
“Mīlestība ir lēnprātīga,
mīlestība ir laipna, tā neskauž,
mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga,
Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu,
tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu,
Tā nepriecājas par netaisnību,
bet priecājas par patiesību.
Tā apklāj visu,
tā tic visu,
tā cer visu,
Tā panes visu.
Mīlestība nekad nebeidzas.” (1. Kor. 13:4-8)
Godbijība ir otrs dārgs tikums, kuru vajadzētu centīgi izkopt. Patiesu godbijību Dieva priekšā iedveš Viņa bezgalīgā lieluma izjūta un izpratne par Viņa klātesamību. Vajadzētu dziļi iespiest katra bērna sirdī šo Neredzamā izjūtu. Bērnam vajadzētu mācīt uzskatīt par svētu lūgšanas stundu un vietu, un atklātos dievkalpojumus tāpēc, ka tur ir Dievs. Kad godbijība tiek izteikta ar ķermeņa stāvokli un izturēšanos, tad ari tā izsauktā izjūta tiks padziļināta.
Būtu labi jauniem un veciem pētīt, labi pārdomāt un bieži atkārtot tos Svēto Rakstu vārdus, kas rāda, kā vajadzētu uzskatīt vietu, kas atzīmēta ar Dieva sevišķu klātbūtni.
“Novelc savas kurpes no kājām,” Kungs pavēlēja Mozum pie degošā krūma, “jo tā vieta, kur tu stāvi ir svēta vieta.” (2. Moz. 3:5)
Jēkabs pēc tam, kad viņš bija redzējis eņģeļu parādīšanu, izsaucās: “Tiešām Kungs ir šinī vietā, un es to neesmu zinājis... Šeit ir tiešām Dieva nams, un še ir debesu vārti.” (1. Moz. 28:16,17) “Bet tas Kungs ir savā svētā namā. Klusu Viņa priekšā, visa pasaule!” (Hab. 2:20)
“Jo tas Kungs ir lielais un stiprais Dievs. Un tas lielais Ķēniņš par visiem Dieviem... Nāciet, pielūgsim, klanīsimies un metīsimies ceļos priekš Kunga, sava Radītāja.”
“Viņš mūs ir darījis, un ne mēs paši, par saviem ļaudīm un savas ganības avīm, ieeita pa Viņa vārtiem ar pateikšanu, Viņa pagalmos ar teikšanu; pateicaties Viņam, slavējiet Viņa vārdu.” (Ps. 95:3,6; 100:3,4)
Godbijību vajadzētu parādīt arī Dieva Vārdam. Nekad nevajadzētu šo vārdu izrunāt vieglprātīgi un neapdomīgi. Pat lūgšanā vajadzētu izsargāties no tā biežas un nevajadzīgas atkārtošanas. ,,Svēts un bijājams ir Viņa vārds.” (Ps. 111:9) Eņģeļi to izrunājot aizklāj savas sejas. Ar kādu bijību vajadzētu mums, kritušiem un grēcīgiem, izrunāt to ar savām lūpām! Mums vajadzētu cienīt Dieva vārdu. Pret Svēto Rakstu grāmatu mums vajadzētu izturēties ar cieņu, nekad nelietot to citām vajadzībām, vai apieties ar to nevērīgi. Nekad nevajadzētu citēt Svētos Rakstus jokiem, vai arī izlietot tos asprātībām. “Visi Dieva vārdi ir šķīsti.” “Kā sudrabs mālu traukā kausēts un septiņkārt šķīstīts.” (Sal. pam. 30:5; Ps. 16:31)
Bet pār visu māciet bērniem, ka īsta godbijība visvairāk parādās paklausībā. Dievs nav pavēlējis neko, kas ir nevajadzīgs, un nav citā veidā iespējams parādīt cieņu, kas Viņam tik patīkama, kā paklausot tam, ko Viņš ir sacījis. Cienīt vajadzētu arī Dieva pārstāvjus, — sludinātājus, skolotājus un vecākus, kas aicināti runāt un darboties Viņa vietā. Viņiem parādītā cieņā tiek pagodināts Dievs.
Sevišķi Dievs piekodinājis cienīt vecus cilvēkus. Viņš saka: “Sirmi mati ir goda kronis, uz taisnības ceļa to atrod.” (Sal pam. 16:31) Tie runā par izcīnītām cīņām un iegūtām uzvarām, par panestām nastām un par atvairītām kārdināšanām. Tie stāsta par nogurušām kājām, kas tuvojas dusai, par vietām, kas drīz būs tukšas. Palīdziet bērniem pie tā piedomāt, un viņi līdzinās veciem cilvēkiem viņu taka ar savu pieklājību un cieņu, un iegūs žēlastību un daiļumu savās jaunajās dzīvēs, ja viņi ievēros pavēli: “Priekš sirmas galvas tev būs uzcelties un veca vaigu godāt.” (3. Moz. 19:32)
Tēviem, mātēm un skolotajiem vajag pilnīgāk novērtēt atbildību un godu, ko Dievs tiem uzlicis ar to, ka viņi dara sevi bērnam par Dieva pārstāvjiem. Ikdienas dzīvē parādītais raksturs bērnam paskaidros šos Dieva vārdus vai nu ar ļaunu vai labu: — “It kā tēvs apžēlojas par bērniem, tā tas Kungs žēlo tos, kas Viņu bīstas.” “It kā tādu, ko māte iepriecina, tāpat es jūs iepriecināšu.” (Ps. 103:13; Jes. 66:13)
Laimīgs tas bērns, kurā šie vārdi pamodina mīlestību, pateicību un uzticību, kam tēva un mātes un skolotāja maigums, taisnīgums un pacietība paskaidro Dieva mīlestību, taisnību un pacietību, bērns, kas no savu šīs zemes aizstāvju paklausības un uzticības mācās godināt savu Dievu. Kas bērnam vai skolniekam ir sniedzis šādu dāvanu, ir apbalvojis viņu ar mantu, kas ir dārgāka nekā visu laikmetu bagātības, — ar bagātību, kas tik pastāvīga kā mūžība.