“Ka tiem vēl nejēgām tiek samaņa, jauniem atzīšana un apdomīgs prāts.”
Gadu simteņiem ilgi audzināšanā galveno vērību piegrieza atmiņai. Šo spēju vislielākā mērā piepūlēja, kamēr citi garīgie spēki netika attiecīgi attīstīti. Skolēni pavadīja laiku, cītīgi piebāžot prātu ar zināšanām, kas tiem vēlāk ļoti maz noderēja. Ja prātu apgrūtina ar lietām, kuras tas nevar sagremot un uzņemt, tad to novājina; tas top nespējīgs sekmīgam darbam un apmierinās, balstoties uz citu spriedumu un uztveri.
Redzēdami šīs metodes kaitīgumu, daži ir pārgājuši uz otru galējību. Pēc viņu ieskatiem cilvēkam jāattīsta vienīgi tas, kas atrodas viņā pašā. Tāda audzināšana pavedina skolēnu uz iedomību, un atgriež no patiesas atzīšanas un spēka avota.
Audzināšana, kas balstās uz atmiņas vingrināšanu, un kurai ir tieksme mazināt patstāvīgu domāšanu, dod tādu morālisku iznākumu, kas vēl pārāk maz novērtēts. Ja audzēknis atsakās no spējām patstāvīgi spriest, tad viņš top nespējīgs atšķirt patiesību no maldiem un viegli krīt par upuri viltībai. Tas viegli ļaujas vadīties no tradīcijām un ierašām.
Tā ir pārāk bieži neievērota patiesība, ka maldība reti kad parādās, kas tā īstenībā ir. To pieņem tikai tad, kad tā sajaucas ar patiesību vai pieskaņojas tai. Ēšana no ļauna un laba atzīšanas koka bija par iemeslu mūsu pirmo vecāku postam. Un laba un ļauna sajaukuma pieņemšana ir mūslaiku cilvēku posts. Prāts, kas paļaujas uz citu spriedumu, agrāk vai vēlāk noteikti tiks novests uz neceļiem.
Spējas izšķirt pareizo un nepareizo mēs varam iegūt vienīgi paļaujoties uz Dievu. Katram pašam priekš sevis ir personīgi jāmācās no Viņa caur Viņa vārdu. Mūsu spriešanas spējas tika dotas, lai mēs tās lietotu, un Dievs grib, lai mēs tās vingrinām. “Tad nāciet un tiesāsimies,” (Jes. 1:18) Viņš uzaicina mūs. Paļāvībā uz Viņu mēs varam pieņemt gudrību un, atmetot ļaunu, pieņemt labu.
Katrai īstai mācīšanai no svara ir personīgais elements. Mācot ļaudis, Kristus rīkojās ar katru individuāli, Personīgā satiksmē un sabiedrībā Viņš audzināja savus divpadsmit mācekļus. Tas bija privātā sarunā, bieži tikai vienam klausītājam, kad Viņš sniedza savas visvērtīgākās pamācības. Godātajam rabīnam nakts sarunā uz Eļļas kalna, nicinātai sievietei pie Ziharas akas Viņš atklāja savas vislielākās bagātības, jo šajos klausītājos Viņš redzēja uzņēmīgas sirdis, skaidru prātu un uzņēmīgu garu. Pat ļaužu pulku, kas tik bieži sekoja Viņam pa pēdām, Kristus neuzskatīja par nedalītu ļaužu pūli. Viņš runāja tieši uz katra saprašanu un skāra katra sirdi. Viņš novēroja savu klausītāju sejas, ievēroja iemirdzamies viņu acis, otro, piekrītošo skatu, kas liecināja, ka patiesība bija aizsniegusi dvēseli, un Viņa paša sirds stīgas ietrīcējās no līdzjūtības un prieka atskaņas.
Kristus atklāja iespējamības katrā cilvēcīgā būtnē. Viņu neatgrūda nepievilcīga āriene vai nelabvēlīga apkārtne. Viņš aicināja Mateju no muitas būdas un Pēteri un viņa biedrus no zvejas laivām, lai tie mācītos no Viņa.
Tā pati personīgā interese, tā pati uzmanība pret individuālo attīstību ir vajadzīga šodien audzināšanas darbā. Daži pēc izskata neapsološi jauni ļaudis ir bagātīgi apdāvināti neizlietotām spējām. Viņu spējas paliek apslēptas tāpēc, ka viņu audzinātājiem trūkst novērošanas spējas. Dažā labā zēnā vai meitenē, kas ārēji tik nepievilcīgi kā rupji aptēsts akmens, var atrast vērtīgu materiālu, kas spēj izturēt karstumu, vētras un spiediena pārbaudījumu. Īsts audzinātājs paturēs acīs, kas no viņa skolniekiem var iznākt, atzīs, kāda vērtība ir materiālam, pie kura tas strādā. Viņam būs personīga interese pie katra skolēna, un tas centīsies attīstīt visas viņu spējas. Katra cenšanās rīkoties pēc pareiziem pamatlikumiem, cik nepilnīga tā arī nebūtu, atradīs pamudinājumu un stiprinājumu.
Katram jaunietim vajadzētu mācīt uzcītības nepieciešamību un spēku. No tās ir atkarīgs daudz vairāk, nekā no ģenialitātes vai apdāvinātības. Bez izturīga čakluma visspožākās dāvanas dos maz labuma, kamēr personas ar gluži parastām spējām, bet ar neatlaidīgām pūlēm, ir izdarījušas brīnumus. Un ģēnijs, par kura sasniegumiem mēs brīnāmies, gandrīz nav šķirams no nenogurstošām, mērķtiecīgām pūlēm.
Jaunatnei jāmācās spraust par mērķi attīstīt visas savas spējas, gan stiprākās, gan arī vājākās. Daudziem ir tieksme norobežot savas studijas uz zināmām nozarēm, kas tiem sevišķi patīk. No šīs kļūdas vajadzētu sargāties. Dabīgas spējas norada dzīves virzienu, un ja tās ir vērtīgas, tad tās vajadzētu rūpīgi izkopt. Tai pašā laikā arī jāpatur prātā, ka līdzsvarots raksturs un sekmīgs darbs kaut kurā nozarē lielā mērā ir atkarīgs no vienmērīgas attīstības, kas panākama ar pamatīgu, vispusīgu izglītību.
Skolotājam vajadzētu pastāvīgi censties pēc vienkāršības un iespaidīguma. Viņam vajadzētu daudz mācīt ar piemēriem, un pat, kad viņam ir darīšanas ar vecākiem skolniekiem, viņam vajadzētu uzmanīties, lai katrs paskaidrojums būtu vienkāršs un saprotams. Daudzi pat no vecākiem skolēniem saprašanā ir tikai bērni.
Audzināšanas darbā svarīgu lomu spēlē sajūsma. Šajā lietā derīgu mājienu atrodam kāda slavena skatuves mākslinieka piezīmē. Kenterberijas arhibīskaps tam jautāja, kāpēc aktieri teātra izrādē, runājot par izdomātām lietām, atstāj uz klausītājiem tik spēcīgu iespaidu, kamēr evaņģēlija sludinātāji, runājot par patiesām lietām, bieži atstāj tik mazu iespaidu? “Visā cieņā pret jūsu amatu atļaujat man sacīt,” atbildēja aktieris, “ka iemesls ir ļoti vienkāršs. Tas atrodams iejūsmināšanā. Mēs uz skatuves par izdomātām lietām runājām tā, it kā tās būtu patiesas, bet jūs uz kanceles runājat par īstām lietām, it kā tās būtu izdomātas.”
Skolotājam viņa darbā ir darīšanas ar īstenām lietām, un viņam vajadzētu runāt par tām ar visu spēku un sajūsmu, kādu var iedvest atziņa par viņu īstenību un svarīgumu.
Katram skolotājam vajadzētu raudzīties uz to, lai viņa darbam būtu noteikti panākumi. Pirms tas sāk kādu priekšmetu mācīt, viņam prātā jātur kāds noteikts plāns, un tam noteikti jāzina, ko viņš grib panākt. Kādu priekšmetu izskaidrojot viņam nevajadzētu likties mierā, līdz skolēns saprot attiecīgo pamatlikumu, uztver tā patiesību, un ir spējīgs saprotami izskaidrot to, ko viņš mācījies.
Tik tālu, kamēr no acīm nav izlaists lielais audzināšanas mērķis, vajadzētu paskubināt jaunatni censties uz priekšu tiktāl, cik tālu sniedzas tās spējas. Bet pirms viņi ķeras pie augstākām studiju nozarēm, viņiem vajadzētu pārzināt zemākās. To pārāk bieži atstāj novārtā. Pat ģimnāziju un augstskolu audzēkņiem bieži trūkst zināšanas visparastākajos mācību priekšmetos. Daudzi audzēkņi ziedo savu laiku augstākai matemātikai, tajā pašā laikā nespēdami vest vienkāršus rēķinus. Daudzi studē retoriku, gribēdami piesavināties daiļrunības mākslu tad, kad viņi nav spējīgi kaut ko saprotami un izteiksmīgi izlasīt. Daudzi, kas ir pabeiguši retorikas kursu, nespēj pieklājīgi uzrakstīt pat vienkāršu vēstuli.
Pamatīgām zināšanām mācības priekšmetos vajadzētu būt par nosacījumu uzņemšanai augstākā kursā, bet arī par pastāvīgu turpināšanas un progresa pārbaudījumu.
Katrā izglītības nozarē ir priekšmeti, kas ir svarīgāki par tiem, kurus iegūstam tīri mehāniski iekaļot. Ņemiet, piemēram, valodu.
Spējas tekoši un pareizi rakstīt un runāt savā dzimtajā valodā ir daudz svarīgākas nekā svešu dzīvu vai mirušu valodu iemācīšanās; bet tikai uz gramatikas likumu zināšanu vien dibināta valodas prasme nevar svarīgumā līdzināties valodas studijām no augstākā viedokļa. Ar šīm studijām lielā mērā saistās dzīves labklājība vai posts.
Galvenās prasības valodai ir tās, lai tā būtu šķīsta, laipna un patiesa, — “iekšējā skaistuma ārējā izteiksme.” Dievs saka: “Beidzot vēl, brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet.” (Fil. 4:8) Un ja šādas ir domas, tad tāda arī būs izteiksme.
Vislabākā skola tādai valodas mācībai ir ģimene. Bet tā ka darbs ģimenē paliek bieži novārtā, tad skolotāju pienākums palīdzēt skolēniem piesavināties runāšanā pareizos ieradumus.
Audzinātājs var daudz ko darīt, lai mazinātu ļauno paradumu — sabiedrības, vispārības un ģimenes lāstu — paradumu izsacīt dzēlīgas piezīmes, aprunāt un zemi kritizēt. Šo ļaunumu izravēšanai nevajadzētu taupīt nekādas pūles, ieaudziniet skolēniem, ka tādi ieradumi parāda izglītības, smalkjūtības un īstas labsirdības trūkumu. Tie padara cilvēku nederīgu īstai izglītībai, cienīgai sabiedrībai šinī pasaulē, kā arī sabiedrībai debesīs.
Mēs ar šausmām domājam par cilvēkēdājiem, kas, mielojas pie savu “upuru vēl siltās, raustošās miesas, bet vai šādas rīcības sekas ir briesmīgākas par tām ciešanām un postu, kas nāk no motīvu nepareizas attēlošanas, nomelnošanas un rakstura kritizēšanas.
Liekat jaunatnei un bērniem mācīties, ko Dievs saka par šīm lietām:
“Nāve un dzīvība stāv mēles galā.” (Sal. pam. 18:21) Svētos Rakstos apmelotāji ir ierindoti kopā ar “Dieva nicinātājiem, ļaunumu izgudrotājiem,” pieskaitīti tiem, kas ir pilni «bezprāta un nepastāvības, cietsirdības un nežēlības, kas “iestiguši skaudībā, slepkavībā, ķildās un ļaundarībās.” Par tiem Dieva spriedums skan, “ka tie, kas tādas lietas dara, ir pelnījuši nāvi.” (Rom. 1:29-32) Ko Dievs pieskaita Ciānas pilsoņiem ir tie, kas “patiesību runā no sirds dziļumiem, kas ar savu mēli citus neaprunā... un neceļ kauna valodu pret savu tuvāku.” (Ps. 15:3)
Dieva vārds nosoda arī tādu nenozīmīgu frāžu un nodrāztu izteicienu lietošanu, kas saskaras ar nesvētumu. Tas nosoda lišķīgus glaimus, izvairīšanos no patiesības, pārspīlējumus un nepareizu informāciju veikala lietās, ko parasti lieto sabiedrībā un veikalnieciskā satiksmē, “Bet lai jūsu vārds ir jā, jā! nē, nē! kas pāri par to, tas ir no ļauna.” (Mat. 5:37)
“It kā kad par smieklu šautu ar šķēpiem un nāvīgām bultām, tāpat ir, kas savu tuvāku pievīlis saka: vai to par smieklu vien nedarīju?” (Sal. pam. 26:18,19)
Cieši saistīts ar aprunāšanu ir apslēptais mājiens, viltīgais norādījums, ar ko sirdī netīrie mēģina norādīt uz ļaunumu, kuru viņi nedrīkst atklāti izsacīt. Jaunatni vajadzētu mācīt sargāties no katras tuvināšanās šādiem ieradumiem tā, kā tie būtu vairījušies no spitālības.