“Un tavā laikā būs ticība, pestīšanas bagātība, gudrība un atzīšana.”
Īsta audzināšana neatmet zinātniskas atziņas vai literatūras sasniegumus. Bet spēku tā uzskata vērtīgāku par zināšanām, labsirdību vērtīgāku par spēku, raksturu vērtīgāku par prāta sasniegumiem.
Pasaulei nav tik daudz vajadzīgi vīri ar attīstītu prātu, kā vīri ar krietnu raksturu. Tai vajadzīgi vīri, kuru spējas pārvalda stingri pamatlikumi. “Gudrības iesākums ir: manto gudrību.” “Gudra mēle dara mācību mīlīgu. (Sal. pam. 4:7; 15:2) Īsta audzināšana sniedz šo gudrību. Tā māca, kā vislabāk izmantot ne tikai vienu, bet gan visus mūsu spēkus un sasniegumus. Tā aptver visu mūsu pienākumu loku pret mums pašiem, pret pasauli un pret Dievu.
Rakstura veidošana ir vissvarīgākais darbs, kas jebkad cilvēcīgām būtnēm ir uzticēts; šīs lietas rūpīga pētīšana nekad nav bijusi tik svarīga kā tagad.
Nekad neviena agrākā paaudze nav bijusi aicināta sastapties ar tik daudz svarīgiem notikumiem, nekad agrāk jaunekļiem un jaunavām nav bijis jāstājas pretī tik lielām briesmām kā tagad.
Un kāds virziens tiek dots audzināšanai šādā laikā? Kādu dzinuli visbiežāk skar? — Pašlabumu. Daudz, ko sniedz kā audzināšanu, ir īstas audzināšanas pretstats. Īsta audzināšana nostājas pretī savtīgai godkārībai, varas kārei, cilvēces tiesību un vajadzību neievērošanai, kas ir mūsu pasaules lāsts. Dieva dzīves plānā ir vieta katrai cilvēcīgai būtnei. Katrs var attīstīt savas spējas visaugstākā mērā; kas uzticīgi to dara, kaut viņa dāvanas būtu lielas vai mazas, pelna godu. Dieva plānā nav vietas patmīlīgai sacensībai. “Tie, sevis pašus ar sevi mērodami, un paši sev pielīdzinādami,” (2. Kor. 10:12), nedara prātīgi. Viss, ko mēs darām, ir jādara “pēc tā spēka, ko Dievs pasniedz.” (1. Pēt. 4:11) Tas ir jādara “no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem, jo jūs zināt, ka par atmaksu Kungs jums dos debess mantojumu, jo jūs kalpojat savam Kungam — Kristum.” (Kol. 3:23,24) Dārga ir kalpošana, ko dara, un audzināšana, ko iegūst, izvedot šos pamatlikumus. Mūsdienu audzināšanā ir daudz kas citādi. Jau no agras bērnības bērnu paskubina uz izvirzīšanos un sacensību. Tas veicina egoismu — visa ļaunuma sakni.
Tādā kārtā rada cīņu par pirmo vietu un pamudina uz “iekalšanu”, kas daudzos gadījumos kaitē veselībai un mazina derīgumu. Daudzos citos gadījumos tieksme izvirzīties, noved pie negodīguma, un tā, ka tā veicina godkārību un neapmierinātību, tā sarūgtina dzīvi, un palīdz piepildīt pasauli ar tiem nemierīgiem, dumpīgiem gariem, kas pastāvīgi apdraud sabiedrību. Briesmas neslēpjas vienīgi metodēs. Tās atrodas arī mācību priekšmetos.
Kādi ir tie darbi, pie kuriem liek kavēties jaunatnes prātiem viņas visuzņēmīgākos dzīvības gados? No kādiem avotiem jaunatni māca dzert literatūras un valodas studijās? — No pagānisma avotiem, no avotiem, kurus baro senā pagānisma samaitātība. Viņiem pavēl mācīties autorus, par kuriem bez šaubām ir zināms, ka tiem nav nekādas cieņas pret morāles pamatlikumiem.
Un par cik daudziem moderniem autoriem varētu sacīt to pašu! Cik daudziem valodas vijīgums un skaistums ir tikai maska priekš pamatlikumiem, kas savā īstajā kroplumā atbaidītu lasītāju!
Bez tiem ir arī vesels bars romānu rakstnieku, kas ieaijā patīkamos sapņos vaļības pilīs. Šos rakstniekus varbūt nevar apsūdzēt par nemorāliskiem, bet viņu darbi nav mazāk ļaunuma piesātināti. Tas nolaupa tūkstošiem un atkal tūkstošiem laiku, enerģiju un pašsavaldīšanos, kas vajadzīgi dzīves nopietniem uzdevumiem.
Arī zinātnes mācīšanās, kā to parasti izved, saistīta ar tikpat lielām briesmām. Attīstības mācību un tai līdzīgas maldības pauž visās skolās, sākot ar bērnu dārzu līdz augstskolai. Tādā veidā zinātnes studijas, kurām vajadzētu sniegt dievatziņu, tiek sajauktas ar cilvēku spekulācijām un teorijām, un tas ved uz neticību.
Pat Bībeles studijas, kā tās bieži izved skolās, nolaupa pasaulei Dieva Vārda nenovērtējamās bagātības. “Augstākā kritika” ar saviem sadalījumiem, uzstādījumiem un pārveidojumiem iznīcina ticību Bībelei kā dievišķīgai atklāsmei; tā nolaupa Dieva vārdam spēku pārvaldīt, pacilāt un apgarot cilvēka dzīvi.
Jaunatnei izejot pasaulē, jāsastopas ar daudz vilinājumiem uz grēku, — ar kāri uz naudas ieraušanu, uz izpriecām un baudām, uz greznumu, izšķērdību, izlēcieniem, krāpšanām, viltībām, laupīšanām un postu — un ar kādām mācībām tur tikai nav jāsastopas!
Spiritisms apgalvo, ka cilvēki ir bezgrēcīgi pusdievi, ka “katrs prāts tiesās pats sevi”, ka “īsta atzīšana paceļ cilvēku pāri visiem likumiem”, ka “visi izdarīti grēki ir nevainīgi”, jo “viss, kas notiek ir pareizs”, un, ka “Dievs nenosoda”. Par vissamaitātākajiem cilvēkiem apgalvo, ka tie esot debesīs un ieņemot augstas vietas. Tādā kārtā spiritisms apgalvo visiem cilvēkiem: nav nozīmes ko tu dari, dzīvo kā tev patīk, debesis ir tava dzimtene. Daudzus tā noved pie ieskatiem, ka iekārošana ir visaugstākais likums, ka vaļība ir brīvība un ka cilvēks ir atbildīgs vienīgi pats sev.
Ja tādas mācības dod pašā dzīves sākumā, kad tieksmes ir visspēcīgākās, un kad atturība un šķīstums ir visvairāk vajadzīgi, kur tad lai rod aizsardzību tikumībai? Kas aizkavēs pasauli, ka tā nekļūtu par otru Sodomu?
Tai pašā laikā anarhija lūko noslaucīt visus, ne tikai dievišķīgos, bet arī cilvēcīgos likumus. Bagātības un varas centralizācija, milzīgās kombinācijas padarīt dažus bagātus uz daudzu rēķina, nabadzīgo šķiru apvienošanās, lai aizstāvētu savas intereses un prasības, nemiera, dumpju un asins izliešanas gars, pasaulplašā tās mācības izvešana, kas noveda pie franču revolūcijas, tas viss tiecas ievilkt visu pasauli cīņā, kas līdzīga tai, kurā savā laikā atradās Francija.
Ar tādiem iespaidiem šodien jāsastopas jaunatnei. Lai varētu pastāvēt šādos apstākļos, viņiem tagad jāliek rakstura pamati.
Katrā paaudzē un katrā zemē rakstura veidošanas īstais pamats un paraugs ir bijis tas pats dievišķīgais likums: “Tev būs Dievu, savu Kungu mīlēt no visas sirds, un savu tuvāku kā sevi pašu.” Lielais mūsu Pestītāja raksturā un dzīvē parādītais pamatlikums ir vienīgais drošais pamats un vadonis.
“Un tavā laikā būs ticība, pestīšanas bagātība, gudrība un atzīšana” (Lūk. 10:27; Jes. 33:6) — tās gudrības un atzīšanas, kuru vienīgi var sniegt Dieva vārds.
Tas ir tikpat patiesi tagad kā toreiz, kad šos vārdus sacīja Izraēlim par paklausību Dieva baušļiem: “Šī būs jūsu gudrība un jūsu saprašana laužu acīs.” (5. Moz. 4:6)
Šeit ir vienīgais aizsargs personīgam godīgumam, ģimenes šķīstumam, sabiedrības labklājībai un tautas drošībai. Dzīves apjukuma, briesmu un pretrunīgo prasību vidū vienīgi drošais likums ir darīt, ko Dievs saka: “Kunga bauslība ir pilnīga”, un “kas tā turas, tas nešaubīsies nemūžam.” (Ps. 19:8; 15:5)