Fiziskā aroda audzināšanas labumi vajadzīgi ari daudzu brīvo profesiju darbiniekiem. Cilvēkam var būt lieliska saprašana, viņš, varbūt, ātri uztver idejas, viņa zināšanas un prasme var viņam nodrošināt pieeju viņa izvēlētam aicinājumam, tomēr viņš var atrasties tālu no gatavības šim pienākumam. Izglītība, kas smelta pa lielākai daļai no grāmatām, ved pie paviršas domāšanas. Praktisks darbs prasa uzmanīgu novērošanu un neatkarīgu domāšanu. Pareizi izvests darbs tiecas attīstīt to praktisko gudrību, ko mēs saucam par veselo prātu. Tas attīsta spējas izplānot un tos izvest, stiprina drosmi un izturību un prasa takta un veiklības pielietošanu.
Ārsts, kas savas profesionālās zināšanas ir ieguvis praktiskos piedzīvojumos slimnieka istabā, ātri aptvers vajadzības brīdī sniegt īsto palīdzību; tam būs visas vajadzīgās īpašības, kuras tik pilnīgi var sniegt praktiska vingrināšanās.
Sludinātājs, misionārs, skolotājs atradīs, ka viņa iespaids pie ļaudīm lielā mērā pavairosies, kad būs redzams, ka viņam ir zināšana, prasme un veiklība, ko prasa ikdienas praktiskās dzīves pienākumi. Bieži pat misionāra panākumi, varbūt pat dzīvība, atkarājas no viņa praktisko lietu pazīšanas. Prasme sagatavot barību, palīdzēt nelaimes gadījumos un grūtībās, kopt slimniekus, celt māju, ja vajadzīgs celt baznīcu — bieži viss tas nosaka starpību starp panākumiem un neveiksmi viņa dzīves darbā.
Iegūstot izglītību, daudzi audzēkņi iegūtu ļoti vērtīgu audzināšanu, jo viņi varētu paši nopelnīt sev uzturu. Lai jaunekļi un jaunavas nostājas paši uz savām kājām un nevis taisa parādus, vai ir atkarīgi no savu vecāku pašaizliedzības. Tā viņi mācīsies naudas, laika, spēka un izdevību vērtību, un būs mazāk padoti kārdināšanai palaisties slinkumā vai nodoties izšķērdībai. Tādā kārtā iegūtā taupība, čaklums, pašaizliedzība, praktiska darba veiksme izrādīsies par ļoti svarīgu daļu apbruņojumā dzīves cīņai. Mācība pašiem sev palīdzēties, ko audzēkņi būs iemācījušies, ļoti lielā mērā aizsargās mācību iestādes no parādu nastas, zem kuras daudzas skolas ir cīnījušās, un kas ir mazinājušas viņu derīgumu.
Iemācat jaunatnei pārliecību, ka audzināšanas uzdevums nav iemācīt, kā izbēgt no dzīves nepatīkamiem uzdevumiem un smagām nastām, bet ka viņas uzdevums ir padarīt vieglāku darbu, iemācot labākus paņēmienus un augstākus mērķus. Mācat tiem, ka dzīves īstais uzdevums nav nodrošināt sev vislielāko peļņu, bet gan pagodināt savu Radītāju padarot savu daļu pasaules darbā un sniedzot palīdzīgu roku tiem, kas vājāk vai mazāk zina.
Viens no lielajiem iemesliem, kāpēc tā no augšienes noraugās uz fizisko darbu, ir tas nolaidīgais un mehāniskais veids, kādā to bieži izpilda. To dara vajadzības spiesti un ne no brīvas izvēles. Darītājs tajā neieliek sirdi un tā viņš nesaglābj pašcieņu nedz iegūst cieņu no citiem. Audzināšanai fiziskam darbam šo maldību vajadzētu izlabot. Tai vajadzētu attīstīt paradumu strādāt pamatīgi un noteikti. Audzēkņiem vajadzētu mācīties taktu un plānveidību; viņiem vajadzētu mācīties ietaupīt laiku un netērēt spēku velti. Viņiem vajadzētu iemācīt nevien vislabākās metodes, bet arī iedvest cenšanos iet uz priekšu. Lai viņu mērķis ir padarīt savu darbu tik pilnīgi, cik cilvēka smadzenes un rokas to var izdarīt.
Tāda apmācība darīs jaunatni par darba kungiem un nevis darba vergiem. Tā atvieglinās smagā darba darītāja likteni un padarīs cēlāku pat viszemāko nodarbošanos. Tas, kas darbu uzskata par vergošanu un stājas pie tā ar pašapmierinātu nemākulību, nepielikdams pūles to uzlabot, patiešām to atradīs par nastu. Bet tie, kas saskata zinātni viszemākā darbā, saredzēs tanī cēlumu un skaistumu un izpildīs ar prieku to uzticīgi un sekmīgi.
Tā audzināts jaunietis, kāds arī nebūtu viņa dzīves aicinājums, tik ilgi, kamēr viņš paliks godīgs, aizpildīs savu vietu lietderīgi un pa godam.