“Katram darbam ir nolikts laiks.”
Atpūta un izprieca nav viens un tas pats, Atpūta, ja viņa ir vārda īstā nozīmē, stiprina un paceļ. Aicinādama mūs prom no mūsu parastajām rūpēm un nodarbošanos, tā sagādā miesai un garam atspirdzinājumu, un tādā veidā dara mūs spējīgus atgriezties nopietnā dzīves darbā ar jaunu spēku. Uz otru pusi izpriecu meklē baudas dēļ, un bieži noved līdz pārspīlējumam; tā patērē spēkus, kas ir vajadzīgi derīgam darbam, un tādējādi izrādās par traucējumu dzīves īstām sekmēm.
Jādarbojas ir visam ķermenim un ja fiziskos spēkus neuztur veselus ar kustībām un vingrinājumiem, tad arī garīgās spējas ilgi neizturēs savu augstāko spraigumu. Fiziskā bezdarbība, kas liekas gandrīz neizskaužama no skolas telpām — kopā ar citiem neveselīgiem apstākļiem — padara to par nepatīkamu vietu bērniem, sevišķi, tādiem, kam ir vājš organisms. Bieži ventilācija ir nepietiekama. Slikti veidoti sēdekļi pamudina ieņemt nedabīgu stāvokli, kas traucē plaušu un sirds darbību. Šeit maziem bērniem ir jāpavada no trīs līdz piecām stundām dienā, elpojot gaisu, kas netīrumu piesātināts un, varbūt, slimības dīgļu inficēts. Nav brīnums, ka tā skolas telpā bieži tiek likts pamats slimībai, kas turpinās visu mūžu. Smadzenes, vissvarīgākais no mūsu miesas orgāniem, no kurām ir atkarīga visa ķermeņa nervu izturība, bieži cieš vislielākās pārestības. Kad tām uzspiež vecumam nepiemērotu pārmērīgu darbību un pie tam neveselīgos apstākļos, tad tās kļūst vājinātas, un ļaunas sekas bieži ir ilgstošas.
Bērnus nevajadzētu pārāk ilgi ieslēgt telpās, tāpat nevajadzētu no tiem prasīt, lai tie stingri piespiežas mācīties, kamēr nav likts labs pamats fiziskai attīstībai. Pirmajos bērna dzīves astoņos vai desmit gados lauks vai dārzs ir vislabākā skolas telpa, māte vislabākais skolotājs, daba vislabākā mācību grāmata. Pat tad, kad bērns ir diezgan vecs lai ietu skolā, viņa veselību vajadzētu uzskatīt par svarīgāku nekā grāmatu zināšanas. Viņam vajadzētu sagādāt vislabvēlīgākos apstākļus fiziskai un intelektuālai attīstībai.
Bērnam draud ne vien briesmas gaisa un kustību trūkuma dēļ. Gan augstākās, gan arī zemākās skolās šīs, veselībai tik nepieciešamās lietas vēl arvien atstāj pārāk bieži novārtā. Dažs labs students sēd dienu no dienas šaurā istabiņā, saliecies pār savām grāmatām, tā ieliektām krūtīm, ka viņš nemaz nevar ievilkt pilnu dziļu elpu, viņa asinis rit kūtri, viņa kājas ir aukstas galva karsta. Ķermenis netiek pietiekami daudz barots, muskuļi panīkst, un viss organisms tiek vājināts un saslimst. Bieži šādi studenti kļūst par invalīdiem uz visu mūžu. Viņi būtu varējuši iznākt no skolas gan ar pavairotiem fiziskiem gan arī garīgiem spēkiem, ja viņi savas studijas būtu turpinājuši pareizos apstākļos, kārtīgi kustoties saulē un svaigā gaisā.
Studentam, kura laiks un līdzekļi ir ierobežoti un kas cīnās, lai iegūtu izglītību, vajadzētu saprast, ka tas laiks, ko viņi pavada fiziskā darbā, nav pazaudēts. Kas pastāvīgi mācīdamies, sēd pie savām grāmatām, pēc kāda laika atradīs, ka viņa prāts ir zaudējis spraigumu. Pievēršot vajadzīgo uzmanību fiziskai attīstībai, tiks tālāk uz priekšu dažādos priekšmetos nekā visu laiku pavadot pie mācībām. Pievēršoties tikai vienam priekšmetam, prāts bieži zaudē līdzsvaru. Bet katru spēju var droši vingrināt, ja intelektuālās un garīgās spējas vienlīdzīgi novērtē un maina mācību priekšmetus.
Fiziska bezdarbība mazina ne tikai intelektuālo, bet arī morālisko spēku. Smadzeņu nervi, kas saistīti ar visu organismu, ir tas līdzeklis, caur kuru debesis sadarbojas ar cilvēku un ietekmē iekšējo dzīvi. Viss, kas traucē elektriskās strāvas riņķošanu nervu sistēmā, vājinot dzīves spēkus un pamazinot intelekta mērenību, notrulina morālisko dabu.
Pārmērīgas studijas atkal, pavairodamas asins pieplūdumu smadzenēs, rada slimīgu kairinājumu, kas tiecas pamazināt pašsavaldīšanās spējas un pārāk bieži izlauž ceļu impulsiem un untumiem. Tā atver durvis nešķīstībai. Fizisko spēku nepareiza lietošana vai to pilnīga nelietošana nes lielā mērā atbildību par samaitāšanas vilni, kas pārplūdina pasauli. “Lepnība un maizes pilnība un dzīve bez bēdām” ir cilvēces progresa tādi paši nāvīgi ienaidnieki šinī paaudzē, kā tad, kad tie noveda Sodomu bojāejā.
Skolotājiem vajadzētu izprast šīs lietas un šinī ziņā pamācīt savus skolniekus. Māciet skolniekiem, ka pareiza dzīve ir atkarīga no pareizas domāšanas, un ka fiziska nodarbība ir nepieciešama domu šķīstumam.
Viņu skolniekiem piemērotas atpūtas jautājums ir viens no tiem, kas bieži skolotājiem rada grūtības. Vingrošana daudzās skolās aizpilda derīgu vietu, bet bez rūpīgas uzraudzības to bieži pārspīlē. Vingrotavās daudzi jaunieši ar saviem spēka demonstrējumiem sev sagādājuši nelaimi visam mūžam.
Vingrošana vingrotavā, lai cik labi to arī izvestu, nevar atvietot atpūtu svaigā gaisā, un priekš tā vajag mūsu skolām gādāt labākas izdevības, Skolniekiem ir vajadzīgas spēcīgas kustības. Nav daudz ļaunuma, no kuriem vajadzētu vairāk baidīties, kā no kūtrības un mērķu trūkuma. Tomēr lielākās daļas atlētisko sportu uzņemtais virziens sagādā nopietnas bažas tiem, kam jaunatnes labklājība ir sirdslieta. Skolotāji ir norūpējušies, vērojot šo sporta nodarbību ietekmi uz skolnieku sekmēm kā skolā, tā arī vēlākajā dzīvē. Sporta veidi, kas prasa tik daudz no viņu laika, novērš prātu no mācībām. Tie nepalīdz arī sagatavot jaunatni praktiskam, nopietnam dzīves darbam. To ietekme neved pie izsmalcinājuma, augstsirdības vai īstas vīrišķības.
Dažas no visiemīļotākajām izpriecām, kā kājbumba un bokss, ir kļuvuši par brutalitātes skolām. Tie attīsta tās pašas rakstura īpašības, kā senās Romas spēlēs.
Kāre valdīt, lepnums par tīri dzīvniecisko spēku, pārgalvīga dzīvības nevērtēšana, atstāj uz jaunatni demoralizējošu ietekmi, kas ir tiešām atbaidoši.
Citi sporta veidi, lai gan ne tik rupji, nez vai būs mazāk apšaubāmi tās pārmērības dēļ, kādas viņās pielaiž. Tie veicina mīlestību pēc izpriecām un stipriem pārdzīvojumiem, veicina nepatiku pret derīgu darbu, tieksmi izvairīties no praktiskiem pienākumiem un atbildībām. Tie tiecas iznīcināt patiku dzīves vienkāršai reālitātei un viņas mierīgiem priekiem. Tādā kārtā tiek atvērtas durvis vieglprātībai un bez likumībai ar viņas briesmīgām sekām.
Izpriecu izbraukumi, kā tos parasti izved, arī ir traucējums īstai prāta un rakstura pieaugšanai. Izveidojas vaļīgā sabiedrība, tieksme uz pārmērībām un dzīšanās pēc baudām, kā arī notiek pārāk bieži palaidnības, kas visu dzīvi ietekmē uz ļaunu. Šādu izpriecu vietā vecāki un skolotāji var daudz ko darīt, lai sagādātu veselīgu un dzīvinātāju izklaidēšanos.
Šinīs, kā visās citās lietās, kas saistās ar mūsu labklājību, Svētie Raksti ir nosprauduši ceļu. Agrākos laikos tautā, kas atradās Dieva vadībā, dzīve bija vienkārša. Tie dzīvoja visai tuvu dabai. Bērni piedalījās vecāku darbos un mācījās pazīt dabas mantnīcas jaukumus un noslēpumus. Lauku un mežu klusumā viņi apcerēja tās lielās patiesības, kuras kā svēta manta pārgāja no paaudzes uz paaudzi. Šāda audzināšana deva stiprus cilvēkus.
Mūsu dienās dzīve ir kļuvusi mākslīga, un cilvēki ir deģenerējušies. Kaut gan mēs nevaram pilnīgi atgriezties pie agrāko laiku vienkāršām ierašām, mēs varam smelties no tām mācības, kas padarīs mūsu atpūtas brīžus par to, ko šis vārds nozīmē — par patiesiem miesas, prāta un dvēseles atspirdzināšanas brīžiem.
Ar atpūtas jautājumu saistās arī jautājums par mājas un skolas apkārtni. Šīs lietas vajadzētu ņemt vērā mājas vai skolas vietu izvēloties. Kam garīgā un ķermeņa labklājība ir svarīgāka kā nauda vai sabiedrības prasības un ierašas, vajadzētu meklēt saviem bērniem labumus, ko māca daba un atpūta viņā. Tas būtu liels palīgs audzināšanas darbā, ja katra skola būtu tā novietota, ka viņa varētu sniegt skolniekam zemi kopšanai un pieeju laukiem un mežiem.
Atpūtas ziņā skolnieks labākas sekmes varēs sasniegt skolotājam personīgi līdzdarbojoties. Nebūs daudz tik vērtīgu dāvanu, ko īstais skolotājs var sniegt saviem audzēkņiem, kā viņa paša sabiedrība. Tā ir patiesība zīmējoties uz pieaugušiem, un cik daudz vairāk uz jaunatni un bērniem, ka vienīgi nākdami draudzīgā satiksmē ar viņiem mēs viņus varam saprast; un lai varētu sniegt tiem vislielāko palīdzību, mums tie ir jāsaprot. Bet lai stiprinātu draudzības saites skolotāju un skolnieku starpā, nebūs daudz līdzekļu, kuriem būs tik liela nozīme, kā patīkama savstarpēja satiksme ārpus skolas telpas. Dažās skolās skolotāji ir vienmēr kopā ar saviem audzēkņiem viņu vaļas brīžos. Viņš piedalās viņu interesēs, pavada viņus viņu ekskursijās, un, šķiet, dara sevi tiem līdzīgu. Cik labi būtu mūsu skolām, ja šādu ieradumu ievestu vispārīgi. No skolotāja tas būtu liels upuris, bet viņš saņemtu bagātīgu atalgojumu.
Neviena atpūta, kas derīga tikai pašam, nebūs par tik lielu svētību bērniem un jaunatnei, kā tāda, kas dara tos derīgus citiem. Pēc dabas jūsmīgi un uzņēmīgi, jaunie ir ātri gatavi sekot ierosinājumam. Plānojot par augu kultūru, lai skolotāji cenšas pamodināt interesi uz skolas apkārtnes un telpu izdaiļošanu. Divkārtīgs labums celsies no tā. To, ko skolnieki cenšas izdaiļot, viņi negribēs samaitāt un izpostīt. Radīsies izsmalcināta gaume, kārtības mīlestība un rūpība; un izveidojies biedriskuma un sadarbības gars izrādīsies skolniekiem par svētību, kas tos pavadīs visu mūžu.
Tā arī var piešķirt jaunu interesi darbam dārzā vai arī ekskursijām pa laukiem un mežiem, kad skolniekus paskubina atcerēties tos, kas šķirti no šīm patīkamam vietām, lai arī tiem būtu līdzdalība krāšņās dabas jaukumos.
Uzmanīgais skolotājs atradīs daudz izdevību ierosināt skolniekus uz izpalīdzību. Sevišķi mazi bērni skatās uz skolotāju ar gandrīz neierobežotu uzticību un cieņu. Viss, ko viņš varētu likt priekšā, vai nu palīdzēt mājā, vai uzticīgi izpildīt savus dienas uzdevumus, kalpot slimiem vai trūcīgiem — tas gandrīz vienmēr nesīs augļus, un tā atkal tiks nodrošināts divkārtējs labums. Laipnais priekšlikums iedarbosies atpakaļ viņa ierosinātājā. Pateicība un līdzdalība no vecāku puses darīs skolotāja nastu vieglāku un viņa ceļu gaišāku.
Ja ņemsim laiku atpūtai un fiziskai kultūrai, tad tas, dažreiz, bez šaubām, pārtrauks skolas darba noteikto ritumu, bet šis pārtraukums patiesībā nebūs traucējums. Stiprinot prātu un miesu, izkopjot nesavtīgu garu un saistot audzēkņus, un skolotājus ar kopējām interešu un draudzīgās satiksmes saitēm, laika un pūļu patēriņš atmaksāsies simtkārtīgi. Būs atrasta svētīga izpausme tai liekai enerģijai, kura tik bieži ir briesmu avots jaunatnei.
Kā aizsargam pret ļaunumu, prāta nodarbināšanai ar labo ir lielāka vērtība, nekā neskaitāmiem likumu un noteikumu žogiem.