"Turiet par lielu godu... strādāt savām rokam.”
Pie radīšanas darbs bija nolemts par svētību; tas nozīmēja attīstību, spēku un laimi. Grēka lāsta izsauktās pārmaiņas zemes virsū pārveidoja arī darba apstākļus. Tomēr, lai gan tagad darbu pavada pūles, nogurums un ciešanas, tas tomēr vēl arvien ir laimes un attīstības avots, Darbs ir arī aizsargs pret kārdināšanām. Darba disciplīna ierobežo baudkāri un veicina čaklumu, šķīstumu un noteiktību. Tādā kārtā darbs ir daļa no lielā plāna mūsu pacelšanai no kritušā stāvokļa.
Jaunatni vajadzētu audzināt, lai tā redz darba īsto cieņu. Rādiet tiem, ka Dievs pastāvīgi darbojas. Visas lietas dabā izpilda tiem uzlikto uzdevumu. Visa radība darbojas, un arī mums jādarbojas, lai izpildītu savu uzdevumu.
Savā darbā mums jābūt Dieva līdzstrādniekiem. Dievs mums dod zemi un tās bagātības, un mums tās jāizlieto savām vajadzībām. Dievs liek kokiem augt, bet mums tie jāapstrādā un jāceļ ēkas. Viņš zemē apslēpis zeltu un sudrabu, dzelzi un ogles, bet vienīgi ar pūlēm mēs tās varam iegūt. Rādiet, ka lai gan Dievs visas lietas radījis un tās pastāvīgi pārvalda, Viņš arī mums piešķirs varu, kas zināmā mērā līdzinās Viņa varai. Mums ir piešķirtas ievērojamas spējas pārvaldīt dabas spēkus. Kā Dievs no haosa radīja skaistu pasauli, tā arī mēs varam ar savu rīcību saglabāt kārtību un skaistumu. Lai gan tagad ļaunums visu samaitājis, tad tomēr mēs pie pabeigtiem darbiem jūtam prieku, līdzīgu tam, kādu Dievs izjuta, noskatoties uz skaisto, tikko radīto pasauli un redzot, ka viss bija “ļoti labs”
Parasti lietderīga nodarbošanās sniedz jaunatnei vislabākās izdevības ķermeņa vingrināšanai. Rotaļas mazam bērnam dod prieku un iespējas attīstībai. Viņa rotaļām vajadzētu būt tādām, kas veicina ne vien miesas augšanu, bet arī prāta un garīgās dzīves attīstību. Kad bērns pieaug spēkā un saprašanā, tad vislabākā atpūta viņam būs derīgs darbs kādā nozarē. Tas, kas vingrina rokas derīgumam un māca jaunos nest savu daļu no dzīves nastas, vislabāk veicinās gara un rakstura attīstību.
Jaunatnei jāiepotē atziņa, ka dzīve nozīmē nopietnu darbu, atbildību un apzinīgumu. Tiem vajadzīga audzināšana, kas tos darītu praktiskus — par vīriem un sievām, kas var stāties pretī neparedzētām grūtībām, Viņiem vajadzētu iemācīt ka sistemātisks, kārtīgs darbs vajadzīgs ne vien kā aizsargs dzīves varbūtībās, bet arī kā palīgs daudzpusīgai attīstībai.
Ar visu to, kas jau sacīts un rakstīts par darba cieņu, tomēr valda izjūta, ka darbs pazemina. Jaunekļi ļoti cenšas tapt par skolotājiem, kantoristiem, tirgotājiem, ārstiem un advokātiem, vai arī ieņemt kādu citu vietu, kas neprasa fizisku darbu. Jaunavas izvairās no mājas darbiem un cenšas pēc izglītības citās nozarēs. Tiem vajadzētu mācīties, ka nevienu vīrieti un sievieti nepazemina godīgs darbs. Kas pazemo, tas ir laiskums un nepatstāvība. Laiskums baro pašpieticību, un tā sekas ir tukša un nevērtīga dzīve — lauks, kas dod iespējas augt katram ļaunumam. “Jo zeme, kas uzsūkusi bieži līstošo lietu un audzē stādus, derīgus tiem, kuru dēļ tā arī tiek apstrādāta, saņem svētību no Dieva; bet kas ērkšķus un dadžus audzē, ir nederīga un lāstam tuvu tās gals ir ugunī.” (Ebr. 6:7,8)
Daudzu mācību priekšmeti, kas prasa audzēkņa laiku, nenes tam nedz labumu, nedz laimi. Bet katram jaunietim ir no svara pamatīgi iepazīties ar ikdienas pienākumiem. Pie gadījuma jaunava var iztikt bez franču valodas un algebras zināšanām, vai pat bez klavieru spēlēšanas; bet tai ir nepieciešami, ka tā mācās cept labu maizi, pagatavot labi piestāvošas drēbes un veikli izpildīt daudzos mājturības pienākumus.
Visas ģimenes veselībai un laimei nekas nav tik svarīgi, kā izveicība un ķēkšas prasme un saprātīgums. Ar slikti sagatavotu, neveselīgu barību tā var mazināt, jā, pat izpostīt pieaugušo darba spējas, kā ari bērnu attīstīšanos. Turpretī pagatavojot organisma prasībām piemērotus, izskatīgus un garšīgus ēdienus, tā var darīt tikpat daudz laba, kā pretējā gadījumā slikta. Bieži vien dzīves laime ir atkarīga no uzticības sīkos ikdienas pienākumos.
Gan vīrieši, gan sievietes piedalās ģimenes nodibināšanā, tādēļ tāpat kā zēniem, tā arī meitenēm vajadzētu iepazīties ar mājturības pienākumiem. Gultas uzklāšana un istabas sakārtošana, trauku mazgāšana, ēdiena pagatavošana, savu drēbju mazgāšana un izlabošana ir darbs, kas nepadara zēnu mazāk vīrišķīgu; tas padarīs viņu tikai laimīgāku un noderīgāku. Ja meitenes savukārt var iemācīties iejūgt zirgu un braukt to, rīkoties ar zāģi un nereti tikpat izveicīgi kā ar grābekli un kapli, tās būs vairāk spējīgas pārvarēt dzīves grūtības.
Bērniem un jaunatnei vajadzētu mācīties no Bībeles, ka Dievs ir pagodinājis vienkāršā strādnieka darbu. Lai tie lasa par “pravieša bērniem” (1. Ķēn. 6:1-7), skolas audzēkņiem, kas paši cēla sev māju un priekš kuriem darīja brīnumu, lai paglābtu no pazušanas aizņemtu cirvi. Lai tie lasa par namdari Jēzu un telšu taisītāju Pāvilu, kas ar amatnieka darbu apvienoja visaugstāko dievišķīgo un cilvēcīgo kalpošanu. Lai viņi lasa par jaunekli, kura piecas maizes Pestītājs izlietoja lielajam brīnumam, ka Viņš ar tām paēdināja lielo ļaužu pulkus, par šuvēju Tabitu, kuru uzmodināja no nāves, lai viņa varētu turpināt gatavot nabagiem drēbes, par gudro sievu, kas aprakstīta Sakāmos vārdos, kas “gādā par vilnu un liniem, un strādā priecīgām rokām”, kas “dod barību savai saimei un kalponēm piespriesto tiesu”, kas “dēsta vīna dārzu... un neliek pagurt savām rokām”, kas “sērdieņus mīlīgi apkampj un pasniedz nabagiem roku”, kas “skatās pēc visām sava nama gaitām” “un neēd savu maizi ar slinkumu”. Par tādu Dievs saka: “Tā ir teicama! Teiciet viņu par viņas roku augļiem, un viņas pašas darbi lai viņu ļaudīs teic!” (Sal. pam. 31:15-31)
Katram bērnam ģimenei vajadzētu būt par pirmo praktisko skolu. Cik tālu tas iespējams, katrai skolai vajadzētu sniegt izdevības iegūt arī praktisku audzināšanu. Tāda izglītība lielā mērā aizpildītu vingrotavas vietu, pie kam viņai vel būtu tā priekšrocība, ka tā dod vērtīgu prasmi.
Audzināšana darbam pelna daudz lielāku vērību kā līdz šim. Vajadzētu dibināt skolas, kas bez augstas intelektuālas un tikumiskas audzināšanas sniegtu arī vislabākās izdevības attīstīties fiziski un iemācīties kādu amatu. Vajadzētu mācīt zemkopību, amatus — kas sniegtu tik daudz derīgas nodarbības, cik vien iespējams — sniegtu arī zināšanas mājturībā, veselīgā ēdienu vārīšanā, šūšanā un apģērbu pagatavošanā, slimo kopšanā un tamlīdzīgas lietas. Vajadzētu gādāt par dārziem, darbnīcām un ambulancēm, un darbam katrā nozarē vajadzētu noritēt sagatavotu skolotāju vadībā.
Katram darbam jābūt ar noteiktu mērķi, un tas jādara pamatīgi. Lai gan katram cilvēkam ir vajadzīgas zināšanas dažādos amatos, ir tomēr nepieciešams, ka tas vismaz vienu prastu pamatīgi. Katram jaunietim, kas atstāj skolu, vajadzētu prast kādu darbu vai amatu, ar ko tas vajadzības gadījumā var nopelnīt sev uzturu.
Pret aroda izglītību skolās visbiežāk celtais iebildums ir tas, ka aroda iemācīšana ir saistīta ar lieliem izdevumiem. Bet sasniedzamais mērķis ir šo pūļu vērts. Neviens mums uzticētais darbs nav tik svarīgs, kā jaunatnes audzināšana, un izdevumi, kurus prasa šī darba pareiza izvešana, nav veltīgi.
Pat no finansiālo panākumu viedokļa izdevumi, kurus prasa apmācīšana arodā, izrādīsies par vispatiesāko taupību. Veseli pulki mūsu zēnu tādā veidā liktu atturēti no ielas stūriem un dzertuvēm. Izdevumi, kas celtos ierīkojot dārzus, darbnīcas un peldētavas, atmaksātos ar ietaupījumiem uz slimnīcām un labošanas iestādēm; un pati jaunatne, kas būtu pieradināta čaklam darbam un apmācīta derīga un ražīga darba nozarēs, kas gan var aprēķināt tās vērtību sabiedrībai un tautai?
Svaigā gaisā izvestās nodarbības, sniegdamas kustības visam ķermenim, ir vislabākā atpūta no mācīšanās. Neviens fizisks darbs nav tik vērtīgs kā zemkopība. Vajadzētu pielikt lielākās pūles, lai radītu un izsauktu interesi pret lauku darbiem. Skolotājam vajadzētu vērst uzmanību uz to, ko Bībele saka par lauksaimniecību; tas bija Dieva plāns, lai cilvēks strādātu zemi, ka pirmajam cilvēkam, visas pasaules valdniekam deva dārzu kopšanai un ka daudzi no pasaules lielākiem vīriem, tās īstie dižciltīgie, ir bijuši zemkopji. Rādiet izdevības, kādas sniedz šāda dzīve. Gudrais vīrs saka: “Zemei par labu ķēniņš, kam rūp zemes kopšana.” (Sal. māc. 5:8) Un par to, kas kopj zemi, Bībele paskaidro: “Un viņa Dievs viņam rādījis, kā piederas, un viņu pamācījis.” (Jes. 28:26) Un atkal, “kas vīģes koku kopj, ēdīs viņa augļus.” (Sal. pam. 27:18) Tas, kas pelna savu uzturu kopjot zemi, izbēg daudzām kārdināšanām un priecājas par neskaitāmām priekštiesībām un svētībām, kas liegtas tiem, kam ir jāstrādā lielās pilsētās. Šinīs milzu uzņēmumu un veikalnieciskās konkurences dienās nebūs daudz tādu, kas varētu priecāties par tādu neatkarību un tik taisnīgu atalgojumu par savu darbu, kā to var zemkopis.
Mācot skolniekiem zemkopību, vajadzētu sniegt ne tikai teoriju, bet arī praksi. Tai pašā laikā, kad viņi mācās to, ko zinātne māca par augšanas īpašībām un tās sagatavošanu, dažādo labības šķirņu vērtību un par vislabākajām ražošanas metodēm, liekat viņiem praktiski izlietot savas zināšanas. Lai skolotājs piedalās skolnieka darbos un rāda, kādus panākumus var iegūt, lietpratīgi un saprātīgi pūloties.
Tā var pamodināt īstu interesi, cenšanos darīt darbu vislabākā veidā. Šāda cenšanās kopā ar kustību stiprinātāju spēku, sauli un svaigo gaisu radīs mīlestību uz lauku darbiem, kas dažam labam jaunietim liks izvēlēties šo nodarbošanos. Tādā kārtā var ierosināt iespaidus, kas sniegsies tālu un novērsīs tos izceļošanas plūdus, kas tik lielā mērā tiecas uz lielām pilsētām. Šādā kārtā šīs skolas lielā mērā palīdzēs arī atrast nodarbošanos bezdarbnieku masām. Tūkstoši bez palīga badā mirstošie, kas ikdienas papildina noziedznieku rindas, varēs iegūt uzturu laimīgā, neatkarīgā dzīvē, ja viņus mācīs krietni un čakli apstrādāt zemi.