“Es Tev pateicos, ka es ļoti brīnišķi esmu darīts.”
Tā kā prāts un dvēsele izteicas caur ķermeni, arī intelektuālās un garīgās spējas lielā mērā ir atkarīgas no fiziskā spēka un aktivitātes. Viss, kas veicina fizisko veselību, veicina un arī stipra prāta un līdzsvarota rakstura attīstību. Bez veselības neviens nevar noteikti izprast vai pilnīgi izpildīt savus pienākumus pats pret sevi, citiem cilvēkiem vai pret savu Radītāju. Tāpēc veselību vajadzētu sargāt tikpat rūpīgi kā raksturu. Fizioloģijas un higiēnas zināšanām vajadzētu būt. visa audzināšanas darba pamatos.
Lai gan fizioloģijas fakti tagad tik vispārīgi ir saprotami, tomēr pastāv uztraucoša vienaldzība attiecībā pret veselības pamatlikumiem. Pat no tiem, kuriem ir šo pamatlikumu atziņa, ir tikai nedaudzi, kas tos pārvērš darbos. Tieksmēm un dziņām padodas tik akli, it kā dzīvi pārvaldītu drīzāk nejaušība, nekā noteikti un nemainīgi likumi.
Jaunatne dzīves svaigumā un spēkā maz aptver savas pāri plūstošās enerģijas vērtību. Manta, kas dārgāka par zeltu, kas progresam svarīgāka kā izglītība, stāvoklis vai bagātība, cik viegli ar to apietas, cik ātri izšķiež! Cik daudzi cilvēki, kas upurējuši veselību cīņā par bagātību vai varu, gandrīz aizsnieguši savu kāroto mērķi, vienīgi lai pakristu bezspēkā tad, kad citi, kam ir lielāka fiziska izturība, satver ilgi kāroto atalgojumu! Neveselīgu apstākļu dēļ, kas ceļas, neievērojot veselības likumus, cik daudzi ir nokļuvuši pie ļauniem paradumiem, pie atsacīšanās no katras cerības šinī un nākamā pasaulē.
Fizioloģijas mācībā skolniekus vajadzētu vadīt pie tā, lai viņi saskata fiziskā spēka vērtīgumu, un kā to var uzturēt un attīstīt, lai visaugstākā mērā uzņemtos savu daļu dzīves lielajā cīņā.
Bērniem vajadzētu agri iemācīt vieglā un īsā veidā fizioloģijas pamatus. Šo darbu vajadzētu iesākt mātei ģimenē un rūpīgi turpināt skolā. Kad skolnieki kļūst vecāki, vajadzētu turpināt pamācības šinī virzienā tikmēr, kamēr viņi spēj rūpēties par namu, kurā viņi dzīvo. Viņiem vajadzētu izprast, cik svarīgi ir aizsargāties pret slimību, uzturot katra orgāna veselību, un vajadzētu arī mācēt, ko darīt pie visparastākajām slimībām un nelaimes gadījumiem. Katrā skolā vajadzētu mācīt fizioloģiju, kā higiēnu un cik vien iespējams gādāt par mācību līdzekļiem, kas ilustrē ķermeņa uzbūvi, nozīmi un kopšanu.
Ir lietas, kuras parasti neietilpina fizioloģijas mācībā, bet kuras vajadzētu ņemt vērā — lietas, kurām ir daudz lielāka nozīme skolniekiem, nekā daudzām tehniskām lietām, kuras parasti māca zem šī nosaukuma. Kā visas audzināšanas pamatprincipu šinī nozarē jaunatnei vajadzētu mācīt, ka dabas likumi ir Dieva likumi — tikpat dievišķīgi patiesi, kā desmit baušļu noteikumi. Likumus, kas pārvalda mūsu fizisko organismu, Dievs ir uzrakstījis uz katra ķermeņa nerva, muskuļa un dzīslas. Katra bezrūpīga vai apzināta šo likumu pārkāpšana ir grēks pret mūsu Radītāju.
Cik nepieciešami tad ir iegūt pamatīgas zināšanas par šiem likumiem. Daudz vairāk uzmanības, nekā parasti, vajadzētu piegriezt higiēnas pamatlikumiem, kas attiecas uz diētu, ķermeņa kustībām, bērnu un slimnieku kopšanu, un daudzām citām līdzīgām lietām. Vajadzētu sevišķi izcelt gara ietekmi uz miesu, tāpat kā miesas iespaidu uz garu. Smadzeņu elektriskais spēks, vadīts caur intelekta aktivitāti, dzīvina visu sistēmu, un tāpēc ir nenovērtējams palīgs pretoties slimībām. To vajadzētu noskaidrot. Vajadzētu aizrādīt arī uz gribas spēku un pašsavaldīšanās svarīgumu arī veselības uzturēšanā un atgūšanā; dusmu, neapmierinātības, patmīlības vai nešķīstības nospiedošo un pat postošo ietekmi; un uz otru pusi brīnišķīgo dzīvinātāju spēku, kas ceļas no laba garastāvokļa, nesavtīguma un pateicības.
Bībelē ir kāda fizioloģiska patiesība, kuru mums vajadzētu aplūkot: “Priecīga sirds dziedina vainas.”
Dievs saka: “Lai tava sirds patur manus baušļus, jo tie tev pieliks daudz dienu, un dzīvības gadus un mieru.” “Jo tie ir dzīvība tiem, kas tos atrod, un visai viņu miesai zāles, kas dziedina.” Svētie Raksti paskaidro, ka “laipnīga valoda” ir ne vien “dvēselei salda”, bet “kauliem zāles, kas dziedina.” (Sal pam. 17:22; 3:1,2; 4:22; 16:24)
Jaunatnei jāsaprot dziļā patiesība uz kā balstās Bībeles izteiciens, ka pie Dieva ir “dzīvības avots.” (Ps. 36:10) Viņš ir ne vien visa pirmcēlonis, bet viņš ir arī dzīvība visam, kas dzīvo. Tā ir viņa dzīvība, kuru mēs uzņemam saules staros, ar tīro gaisu, ar barību, kas veido mūsu miesu un uztur mūsu spēkus, Caur Viņa dzīvību mēs eksistējam stundu stundā, mirkli mirklī. Visas Viņa dāvanas, ja vien tās nav grēka maitātas, tiecas uz dzīvību, veselību un prieku.
“Viņš visu ir jauki darījis savā laikā,” (Sal. māc. 3:11), un patiesu skaistumu nodrošinās nevis Dieva darbu samaitājot, bet gan pieskaņojoties tā likumiem, kas radījis visas lietas, un kas priecājas par viņu skaistumu un pilnīgumu.
Kad mācās ķermeņa uzbūvi, vajadzētu vērst uzmanību uz brīnišķo līdzekļu piemērošanos mērķiem, uz dažādo orgānu harmonisko sadarbību un savstarpējo sakarību. Kad tādā kārtā ir pamodināta skolnieka interese un viņš ir izpratis fiziskās kultūras svarīgumu, skolotājs var daudz darīt, lai tiktu nodrošināta vajadzīgā attīstība un tas piesavinātos pareizus ieradumus.
Starp pirmajām lietām, pēc kurām jācenšas, būtu pareizs ķermeņa stāvoklis sēžot un stāvot. Dievs cilvēku radījis taisnu un Viņš vēlas, lai tam ir ne tikai fiziskais, bet arī intelektuālais un morāliskais labums, grācija un pašsavaldīšanās, drosme un pašapziņa, kuru veicina lielā mērā taisna stāja. Lai skolotājs šai lietā audzina ar priekšzīmi un pamācību. Parādiet, kas ir pareiza stāja, un pastāviet uz to, lai to ieturētu.
Pēc pareizas stājas nākošā svarīgā lieta ir elpošana un balss izkopšana. Tas, kas taisni stāv un sēd, visdrīzāk elpos pareizi nekā citi. Skolotājam vajadzētu ieskaidrot saviem skolniekiem dziļas elpošanas svarīgumu. Rādiet, ka elpošanas orgānu veselīga darbība veicina asins cirkulāciju, stiprina visu ķermeni, rada ēstgribu, veicina sagremošanu un dod veselīgu, saldu miegu, tādā kārtā ne vien atspirdzinādama miesu, bet arī atsvaidzina un nomierina prātu. Un kad ir noskaidrots dziļas elpošanas svarīgums, tad vajadzētu pastāvēt uz tās pielietošanu. Vajadzētu izdarīt attiecīgus vingrinājumus, un tad raudzīties, lai dziļa elpošana kļūtu par pastāvīgu ieradumu.
Balss izkopšana ieņem svarīgu vietu fiziskā kultūrā, jo tā paplašina un stiprina plaušas, un tādā kārtā atvaira slimības. Lai varētu lasīt un runāt, raugieties uz to, lai tiktu pilnīgi nodarbināti vēdera muskuļi, un lai elpošanas orgāni nav ierobežoti. Galvenajam spiedienam vajadzētu būt uz vēdera un ne uz kakla muskuļiem. Tādā kārtā var aizkavēt rīkles un plaušu lieku nogurdināšanu un nopietnas slimības. Vajadzētu piegriezt nopietnu vērību, lai izruna būtu skaidra, toņi pareizi veidoti un daiļskanīgi un runāšana nebūtu pārāk steidzīga. Tas veicinās ne vien veselību, bet lielā mērā pavairos skolnieka darba prieku un sekmes.
Mācot šīs lietas, rodas zelta izdevība rādīt ciesas sašņorēšanās ģeķību un ļaunumu, kā vispār kuru katru citu ieradumu, kas traucē dzīvības funkcijas. Gandrīz nebeidzama rinda slimību ceļas no neveselīga apģērba; un taisni šinī lietā vajadzētu sniegt rūpīgas pamācības. Rādiet skolniekiem briesmas, kas ceļas, kad apģērba svars gulstas uz gurniem, vai arī ja saspiež kādu miesas orgānu. Drēbes vajadzētu pagatavot tā, ka iespējama dziļa elpošana un ka bez grūtībām rokas var pacelt pāri galvai. Plaušu saspiešana aizkavē nevien viņu attīstību, bet traucē arī gremošanu un asinsriņķošanu, tādā kārtā vājinot visu miesu. Visi šādi ieradumi mazina miesas un gara spējas, un tā traucēdami audzēkņa attīstīšanos, bieži aizkavē viņa sekmes.
Pasniedzot veselības kopšanu, nopietnais skolotājs izlietos katru izdevību rādīt, cik nepieciešama ir pilnīga tīrība ne tikai personīgos ieradumos, bet arī cilvēka apkārtnē. Vajadzētu uzsvērt, cik liela vērtība ir ikdienas peldei veselības veicināšanā un garīgas darbības ierosināšanā. Vajadzētu piegriezt vērību saulei un ventilācijai, guļamtelpas un virtuves higiēnai. Māciet audzēkņiem, ka veselīga guļamtelpa, pilnīgi tīra virtuve un garšīgi sagatavots un veselīgiem ēdieniem klāts galds darīs vairāk, lai nodrošinātu ģimenes laimi un katra saprātīga apmeklētāja cieņu, ne kā liels daudzums dārgu mēbeļu viesistabā. “Jo dzīvība ir labāka nekā barība, un miesa labāka, nekā apģērbs” (Lūk. 12:23), ir mācība, kas tagad ir vajadzīga ne mazāk kā tad, kad to deviņpadsmit gadu simteņus atpakaļ deva dieviškīgais Mācītājs.
Fizioloģijas skolniekam vajadzētu mācīt, ka viņa studiju mērķis ir ne tikai iemācīties faktus un pamatlikumus. Tas vien nesīs maz labuma. Viņš, varbūt, izpratīs ventilācijas svarīgumu, viņa istaba būs varbūt apgādāta ar tīru gaisu, bet ja viņš ar to pareizi nepildīs savas plaušas, viņam būs jācieš no nepilnīgas elpošanas sekām. Tā var arī izprast tīrības nepieciešamību, un var sagādāt visas nepieciešamās ērtības, bet visam tam nebūs nekāda nozīme, ja tās neizlietos. Mācot šos pamatlikumus, galvenais uzdevums ir noskaidrot skolniekam šo lietu svarīgumu tā, ka viņš apzinīgi izvedīs to dzīvē.
Ar visskaistāko un visiespaidīgāko ainojumu Dieva Vārds rāda, cik lielu svaru Dievs liek uz mūsu miesu, un kā Viņš skatās uz atbildību, kas gulstas uz mums, to uzturēt vislabākajā stāvoklī. “Jeb vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos un ko jūs esat saņēmuši no Dieva, un ka jūs nepiederat sev pašiem.” “Ja kas Dieva namu samaitā, to Dievs samaitās; jo Dieva nams ir svēts, tas jūs esat.” (1. Kor. 6:19; 3:17)
Gādājiet, lai uz jūsu audzēkņiem atstāj iespaidu doma, ka miesa ir templis, kurā Dievs vēlas dzīvot, un ka to kā augstu un cēlu domu mājokli jātur tīru. Kad viņi fizioloģijas mācībā būs redzējuši, ka tie “ir ļoti brīnišķi” (Ps. 139:14), darīti, tie tiks pildīti ar godbijību. Tie nemaitās Dieva roku darbu, bet centīsies darīt pie sevis visu, kas būs iespējams pašiem, lai piepildītu Radītāja krāšņo un vareno nodomu. Tā viņi nonāks pie uzskata, ka paklausība veselības likumiem nav vis upuris vai sevis aizliegšana, bet — kā tas patiesībā ir — nenovērtējama priekštiesība un svētība.