“Tāpēc, ka tie, Dievu atzīdami, to kā Dievu nav godājuši... Viņu neprātīgā sirds ir aptumšota.”
Lai gan radīti bezgrēcīgi un svēti, mūsu pirmie vecāki nebija tādā stāvoklī, ka tie nebūtu spējīgi rīkoties nepareizi. Dievs būtu varējis tos radīt tā, kā tiem nebūtu bijis iespējams pārkāpt Viņa noteikumus; bet tādā gadījumā nebūtu bijusi iespējama rakstura attīstība; viņu kalpošana nebūtu bijusi brīvprātīga, bet piespiesta. Tādēļ Dievs tiem deva spējas izvēlēties — spējas paklausīt vai nepaklausīt. Un pirms tie varēja saņemt visā pilnībā tās svētības, kuras Dievs vēlējās piešķirt, bija jāpārbauda viņu mīlestība un uzticība.
Ēdenes dārzā atradās “laba un ļauna atzīšanas koks... Un Dievs tas Kungs pavēlēja cilvēkam, sacīdams: no visiem dārza augļiem tu vari ēst, kā tīk; bet no ļauna un laba atzīšanas koka tev nebūs ēst.” (1. Moz. 2:9-17) Dieva prāts bija, lai Ādams un Ieva nepazītu ļaunumu. Labā atziņa viņiem bija piešķirta bagātīgi, bet ļaunā atziņa — grēka un tā seku atziņa, grūtas pūles, mokošas rūpes, vilšanās un bēdas, sāpes un nāve — tās tika mīlestībā aiztaupītas.
Kamēr Dievs meklēja cilvēka labumu, sātans meklēja [24] viņa bojā eju. Kad Ieva, neievērodama Kunga aizradījumu attiecībā par aizliegto koku, iedrošinājās tam tuvoties, viņa sastapās ar savu ienaidnieku. Pamodinājis viņas interesi un ziņkāri, sātans ķērās pie Dieva vārda noliegšanas, cenzdamies iedvest neuzticību par Viņa gudrību un labvēlību. Uz sievietes apgalvojumu par atzīšanas koku “Dievs sacīja: neēdiet no tā un neaizkariet to, ka jūs nemirstat,” kārdinātājs atbildēja: “Mirt nemirsiet vis; bet Dievs zina, kurā dienā jūs no tā ēdīsiet, tad jūsu acis taps atvērtas, un jūs būsiet itin kā Dievs, zinādami labu un ļaunu.” (1.Moz. 3:3-5)
Sātans vēlējās lietu nostādīt tā, it kā šī labā atziņa, sajaukta ar ļaunā atziņu, būtu liela svētība, un, ka aizliegdams tiem ņemt no koka augļiem, Dievs aiztur lielu labumu. Viņš centās iestāstīt, ka koka brīnišķīgās īpašības dēļ sniegt gudrību un spēku, Dievs aizliedzis viņiem to baudīt; un ka Viņš tādā veidā mēģina aizkavēt viņus no cēlākas attīstības sasniegšanas un lielākas laimes atrašanas. Viņš paskaidroja, ka pats esot ēdis no aizliegtā koka un iznākumā ieguvis spēju runāt un ka, ja arī viņi no tā ēdīšot, viņi pacelšoties augstākā esamības sfērā un ieiešot plašākā atziņu lokā.
Kad sātans apgalvoja, ka tas esot ieguvis lielus labumus, ēzdams no aizliegtā koka, viņš neatklāja to, ka pārkāpumu dēļ viņš kļuvis par izdzīto no debesīm. Šeit bija viltus tik labi noslēpts zem šķietamas patiesības apsega, ka Ieva, savaldzināta, glaimota un pievilta, neatšķīra krāpšanu. Viņa iekāroja, ko Dievs bija aizliedzis; tā neuzticējās Viņa gudrībai; viņa aizsvieda projām ticību — atzīšanas atslēgu.
[25] Kad Ieva redzēja, “ka koks ir labs, lai no tā ēstu, un ka tas jo tīkams acīm un iekārojams, ka dara gudru. Un viņa ņēma no tā augļiem un ēda.” Bija patīkami to baudīt; un kad viņa ēda, viņai likās, ka tā jūt dzīvinātāju spēku, un tā iedomājās, ka nupat viņa pāriet augstākā esamības stāvoklī. Izdarījusi pārkāpumu, viņa kļuva par kārdinātāju savam vīram, “un viņš ēda”. (1. Moz. 3:6)
“Jūsu acis taps atvērtas,” sacīja ienaidnieks, “un jūs būsiet itin kā Dievs, zinādami labu un ļaunu” (1. Moz. 3:5) Viņu acis patiešām atvērās. Bet cik bēdīga bija šī atvēršanās! Ļaunā dziņa — grēka lāsts — bija viss, ko pārkāpēji ieguva. Pašā auglī nebija nekas indīgs, un grēks nebija vienīgi padošanās ēstgribai. Tā bija neuzticēšanās Dieva labumam, neticēšana Viņa vārdam, Viņa autoritātes atmešana, kas padarīja mūsu pirmos vecākus par pārkāpējiem un kas pasaulē ienesa ļaunā atziņu. Tas bija tas, kas atvēra durvis visāda veida viltībām un maldiem.
Cilvēks pazaudēja visu tāpēc, ka viņš no brīva prāta izvēlējās paklausīt labāk krāpniekam nekā tam, kas pats ir patiesība, un kam vienīgam ir saprašana. Sajaucot labu ar ļaunu, cilvēka saprašana tika samulsināta, un viņa prāta un garīgās spējas bija paralizētas. Viņš vairs nevarēja novērtēt to labo, ko Dievs tik bagātīgi bija piešķīris.
Ādams un Ieva bija izvēlējušies ļaunā atziņu; un ja viņiem kādreiz būtu jāatgūst zaudētais stāvoklis, viņiem tas būtu jāatgūst tajos nelabvēlīgajos apstākļos, kādus viņi paši sev bija sagādājuši. Tie vairs nevarēja ilgāk dzīvot Ēdenē, jo tā ar savu pilnību nevarēja sniegt tiem mācības, kas tiem tagad bija svarīgi mācīties. Ar neizsakāmām skumjām viņi atvadījās no savas skaistās [26] apkārtnes un izgāja dzīvot pasaulē, pār kuru bija nācis grēka lāsts.
Dievs Ādamam bija sacījis: “Tāpēc, ka tu esi klausījis savas sievas balsij un ēdis no tā koka, par ko es tev pavēlēju sacīdams, tev nebūs no tā ēst, — nolādēta lai ir zeme tevis dēļ; ar mokām tev no tās būs uzturēties visu savu mūžu. Ar sava vaiga sviedriem tev būs maizi ēst, tiekams tu atkal topi par zemi, no kā tu esi ņemts, jo tu esi no pīšļiem, un tev būs atkal palikt par pīšļiem”. (1. Moz. 3:17,19)
Lai gan zeme bija apkrauta ar lāstu, daba tomēr vēl arvien bija cilvēka mācības grāmata. Tā nevarēja attēlot labo vien, jo ļaunums bija sastopams visur, maitādams zemi, jūru un gaisu ar savu netīro pieskārienu. Kur reiz bija ierakstīts tikai Dieva raksturs, labā atziņa, tagad bija ierakstīts arī sātana raksturs, ļaunā atziņa. No dabas, kas tagad atklāja labā un ļaunā atziņu, cilvēkam bija pastāvīgi jāsaņem biedinājums par grēka sekām.
Vīstošās puķēs un krītošās lapās Ādams un viņa biedre redzēja pirmās iznīcības zīmes. Spilgti viņu prātam atklājās nežēlīgā patiesība, ka katrai dzīvībai jāmirst. Pat gaiss, no kā ir atkarīga viņu dzīvība, saturēja nāves dīgļus.
Viņiem pastāvīgi bija jāatceras zaudētā ķēniņvalsts. Zemāko radījumu vidū Ādams bija stāvējis kā ķēniņš, un tikmēr, kamēr Ādams palika uzticīgs Dievam, visa daba atzina viņa valdību, bet kad viņš apgrēkojās, šī valdība bija zaudēta. Sacelšanās gars, kuram viņš pats bija atvēris durvis, pārņēma visu dzīvo radību. Tādā kārtā ne vien cilvēka dzīve, [27] bet arī dzīvnieku daba, meža koki, lauka zāle un pat gaiss, ko viņš elpoja, viss stāstīja bēdīgo mācību par ļaunā atzīšanu.
Bet cilvēks netika pamesls izvēlē — tā ļaunuma sekām. Spriedumā, kuru izsacīja par sātanu, bija ietverts arī norādījums uz atpestīšanu. Dievs sacīja: “Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, un starp tavu sēklu un viņas sēklu; šis samīs tev galvu, un tu viņam iedursi papēdī.” (1. Moz. 3:15) Šis spriedums, izsacīts mūsu pirmajiem vecākiem dzirdot, tiem bija apsolījums. Pirms viņi dzirdēja par ērkšķiem un dadžiem, par pūlēm un bēdām, kas tiem kļuva par viņu daļu, vai arī par pīšļiem, kuros tiem bija atgriezties, viņi dzirdēja vārdus, kas sniedza tiem cerību. Viss, ko viņi bija zaudējuši, paklausot sātanam, varēja tikt atgūts caur Kristu.
Šo pasludinājumu mums atkārto arī daba. Lai gan grēka maitāta, tā runā ne vien par radīšanu, bet arī par atpestīšanu. Lai gan ar skaidri redzamām iznīcības pazīmēm zeme liecina par lāstu, tā tomēr vēl arvien parādās bagāta un skaista, izpaužot dzīvības devēju spēku. Koki nomet savas lapas, lai uzplauktu jaunā skaistumā, un katrā radoša spēka izpausmē sadzirdams apgalvojums, ka mēs varam tikt no jauna radīti “patiesā taisnumā un svētumā.” (Efez. 4:24) Tā dabas līdzības un norises, kas tik spilgti izceļ mūsu prātam lielo zaudējumu, kļūst mums arī par cerības vēstnešiem.
Tik tālu, cik tālu sniedzas ļaunums, atskan arī mūsu Tēva balss, kas pavēl saviem bērniem skatīt ļaunuma sekās grēka dabu un kas pasludina atstāt ļaunu un aicina saņemt labo.