“Taisnais ir skaidrs savā darbā.”
Nav nevienas ar likumu atļautas veikalnieciskas nozares, kurai Bībele nesniegtu sevišķu sagatavošanos. Viņas čakluma, godīguma, taupības, mērenības un skaidrības pamatlikumi ir visu patieso panākumu noslēpums. Šie pamatlikumi, kas izteikti Salamana pamācībās, sastāda praktiskās gudrības krājumu, Kur vēl tirgotājs, amatnieks, katra darba nozares vadītājs var atrast labākus pamatlikumus sev un saviem darbiniekiem, kā tos, kas izteikti šajos gudrā vīra vārdos:
“Ja tu vīru redzi, kas tikuši savu darbu dara, tas stāvēs ķēniņu priekšā un nestāvēs šādu tādu laužu priekšā.” (Sal. pam. 22:29)
“Kur sviedriem strādā, tur kas atliek; bet kur vārdi vien, tur trūcība.” (Sal. pam. 14:23)
“Sliņķa dvēsele iekāro, — bet nekā; bet čaklo dvēsele dabū pa pilnam.” (Sal. pam. 13:4)
“Jo dzērājs un rijējs panīks, un paģiras vilks skrandas mugurā.” (Sal. pam. 23:21)
“Mēlnesis apkārt līzdams, izpļāpā noslēpumus; tāpēc tu netinies ar to, kas savu muti nesavalda.” (Sal. pam. 20:19)
“Kas savu muti valda, tam ir samaņa;” bet “kas vien ģeķis, iemaisās.” (Sal. pam. 17:27; 20:3)
“Uz bezdievīgo tekas nenāc un uz ļauno ceļu neej”; “vai uz kvēlainām oglēm var iet un nesadedzinātu kājas? (Sal. pam. 4:14; 6:28)
“Kas draudzējas ar gudriem, tas taps gudrs; bet kas ģeķiem ir biedrs, tiks postā.” (Sal. pam. 13:20)
Viss mūsu pienākumu loks citam pret citu ir izteikts šajos Kristus vārdos: “Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem.” (Mat. 7:12)
Cik dažs labs cilvēks būtu varējis izbēgt finansiālām neveiksmēm un bankrotam, ja viņš būtu ņēmis vērā tik bieži atkārtoto un uzsvērto Svēto Rakstu biedinājumu:
“Bet kas dzenas bagāts palikt, nebūs nenoziedzīgs.” (Sal. pam. 28:20)
“Manta vēja grābeklim iet mazumā, bet kas rokā sakrāj, tas to vairo.” (Sal. pam. 13:11)
“Kas mantu ar meliem krāj, tas ir tikpat kā zūdoša elpa tiem, kas nāvi meklē.” (Sal. pam. 21:6)
“Kas aizņemas ir aizdevēja kalps.” (Sal. pam. 22:7; 11:15)
“Kas par svešu galvo, tam būs bēdu gan; bet kas galvošanu ienīst, tas paliek mierā.” (Sal. pam. 11:15)
“Neatcel vecas robežas un nenāc uz bāriņu tīrumiem; jo viņu atriebējs ir varens, tas iztiesās viņu tiesu pret tevi.” “Kas no nabaga plēš, savu mantu vairot, tas to atkal dos bagātam līdz pat trūcībai”. “Kas bedri rok, tas tanī iekritīs un kas akmeni veļ, uz to tas atvelsies.” (Sal. pam. 23:10,11; 22:16; 26:27)
Tie ir pamatlikumi ar kuriem saistās gan laicīgās sabiedrības, gan arī reliģiskās organizācijas labklājība. Tie ir pamatlikumi, kas nodrošina īpašumu un dzīvību. Par visu, kas dara iespējamu uzticību un sadarbību, pasaulei jāpateicas Dieva likumam, kā tas uzrakstīts Viņa Vārdā un kam var vēl arvien izsekot pa bieži tumšām un izdzisušām pēdām cilvēku sirdīs.
__________
Dziesminieka vārdi “Tavas mutes bauslība man ir labāka nekā tūkstoši zelta un sudraba” (Ps. 119:72), izsaka, kas ir patiess ne vien no reliģiskā viedokļa. Tie izsaka absolūtu patiesību, tādu, kas ir atzīta veikalnieciskajā pasaulē. Pat šinī kaislīgajā naudas saraušanas laikmetā, kad ir tik liela konkurence un tik nesaudzīgi paņēmieni, tomēr plaši atzīst to, ka jaunam cilvēkam, kas iesāk dzīvi, čaklums, atturība, skaidrība un taupība sastāda labāku kapitālu nekā kaut kāda naudas summa.
__________
Bet pat no tiem, kas saprot šo īpašību vērtīgumu un apliecina Bībeli kā viņu avotu, ir tikai nedaudzi, kas atzīst tos pamatlikumus, no kuriem viņi atkarīgi.
Dieva īpašuma tiesību atzīšana ir tā, kas guļ veikalnieciskā godīguma un patiesu sekmju pamatos. Viņš kā visu lietu Radītājs ir arī to pirmīpašnieks. Mēs esam Viņa nama turētāji. Viss mums piederošais, ir Viņa uzticēts, lai to izlietotu saskaņā ar Viņa norādījumiem.
Šis pienākums gulstas uz katru cilvēcisku būti, un tas attiecas uz visu cilvēka darbības sfēru. Vai nu mēs to atzīstam vai nē, mēs esam nama turētāji, no Dieva apgādāti ar dāvanām un spējām, likti pasaulē darīt Viņa mums nozīmēto darbu.
Katram cilvēkam ir dots “savs darbs” (Mark. 13:34) — darbs, kas piemērots viņa spējām, darbs, kas nesīs viņam pašam un viņa tuvākiem vislielāko labumu, un Dievam vislielāko godu.
Tā mūsu nodarbošanās ir daļa no lielā Dieva plāna, un tik ilgi, kamēr to izved saskaņā ar Viņa prātu, Dievs pats ir atbildīgs par iznākumu. Kā “Dieva darba biedriem” (1. Kor. 3:9), mums pienākas uzticīgi izpildīt Viņa norādījumus, tāpēc zūdīšanās ir nevietā. Nepieciešams čaklums un uzticība, rūpība, taupība un apdomība. Katra spēja jāattīsta līdz viņas augstākai pakāpei. Tomēr jāpaļaujas ne uz mūsu pūļu labiem panākumiem, bet gan uz Dieva apsolījumiem. Vārdam, kas paēdināja Izraēli tuksnesī un uzturēja Eliju bada laikā, ir šodien tas pats spēks. “Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim? (..) Dzenaties pa priekšu pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šās lietas taps piemestas.” (Mat. 6:31-33)
__________
Kas dod cilvēkiem iespēju iegūt bagātību, Tas katru dāvanu savienojis ar pienākumu.
“No namturiem galvenokārt prasa, ka tie būtu uzticami.” (1. Kor. 4:2) Ja godīgums ir veikalnieciskās dzīves pamatlikums, vai tad mums nevajadzētu atzīt savu atkarību no Dieva — to pienākumu, kas guļ visu citu pamatā?
Mūsu nama turētāju stāvoklis uzliek mums pienākumus ne vien pret Dievu, bet arī pret cilvēkiem. Atpestītāja bezgalīgajai mīlestībai katra cilvēka būtne ir parādā par visām dzīves dāvanām. Pārtika, apģērbs un pajumte, miesa, saprašana un dvēsele — viss ir atpirkts Viņa asinīm, Un caur šo cēlušos pateicības un kalpošanas parādu Kristus mūs savienojis ar citiem cilvēkiem. Viņš mums pavēl: “Kalpojiet cits citam mīlestībā.” (Gal. 5:13) “Ko jūs darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši.” (Mat. 25:40)
Pāvils vēstī; “Tiklab grieķiem kā ne grieķiem, mācītiem kā nemācītiem esmu parādnieks.” (Rom 1:14) Tā arī mēs. Viss tas, ar ko mūsu dzīve ir svētīta pāri citu dzīvei, mums uzliek pienākumu pret katru cilvēku, kuram mēs varam darīt ko labu.
Šīs patiesības der tikpat daudz veikala telpai, kā privātai dzīvei. Mantas, ar kurām mēs rīkojamies, nepieder mums pašiem, — šo faktu nekad nesodītu nevar izlaist no acīm. Mēs esam tikai nama turētāji, un no mūsu pienākumu pildīšanas pret Dievu un cilvēkiem ir atkarīgs mūsu pašu liktenis, kā arī mūsu tuvāku labklājība šinī un nākamajā dzīvē.
__________
“Cits izkaisa, un tam vēl krājas, un cits taupa pārlieku, bet tik uz trūcību.” “Met savu maizi ūdenī, ar laiku tu to atdabūsi.” “Tā dvēsele, kas svētī, tiks trekna, un kas dzirdina, tas atkal taps dzirdināts.” (Sal. pam. 11:24,25; Sal. māc. 11:1)
“Nedzenies bagāts tapt... Vai tu savām acīm ļausi laisties, kur nav nekā? Jo tas tiešam ņemsies spārnus, kā ērglis, kas pret debesi skrien.” (Sal. pam. 23:4,5)
“Dodiet, tad jums taps dots, pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.” (Lūk. 6:38)
__________
“Godā Kungu no savas mantas un no visa sava ienākuma pirmajiem; tad tavi šķūņi pildīsies ar pilnību un tavi vīna spaidi plūdīs no jauna vīna.” (Sal. pam. 3:9,10)
“Ja jūs manos likumos staigāsiet un manas pavēles turēsiet un tās darīsiet, tad es jums došu lietu savā laikā, un zeme dos savu labību, un koki laukā dos savus augļus. Un kulšanas laiks sniegsies līdz vīna lasīšanai, un vīna lasīšana līdz sējamam laikam, un jūs ēdīsiet savu maizi un būsiet paēduši un dzīvosiet mierīgi savā zemē, Es došu mieru zemei... un nebūs kas biedina.” (3. Moz. 26:36)
“Mācieties labu darīt, meklējat tiesu, atgriežat varas darītāju, izdodiet bāriņam tiesu, aizstāviet atraitni.” “Svētīgs tas, kas nabagu apgādā, to tas Kungs izglābs ļaunā dienā. Tas Kungs to pasargās un uzturēs pie dzīvības, viņš tam liks labi klāties virs zemes un to nenodos viņa ienaidnieka prātam.” “Kas par nabagu apžēlojas, tas aizdod tam Kungam, un tam tas atmaksās viņa labdarīšanu.” (Jes. 1:17; Ps. 41:2,3; Sal. pam. 19:17)
Kas tā krāj, tas nodrošina sev dubultu mantu. Līdzās gudri pavairotai laicīgai mantai, kas viņam tomēr jāatstāj, viņš ir sakrājis bagātības mūžībai — to rakstura bagātību, kas ir visvērtīgākais ieguvums, tiklab zemes virsū kā ari debesīs.
__________
“Tas Kungs zina sirdsskaidro dienas un viņu manta paliks mūžīgi. Bēdu laikā tie netaps kaunā un bada laikā tie taps paēdināti,” (Ps. 37:18,19)
“Kas taisnībā staigā un runā patiesību, kas netaisnu peļņu ienīst, kas savas rokas sarga no dāvanu ņemšanas, kas savas ausis aizbāž neklausīties uz asins padomu, kas savas acis aizdara nelūkot uz ļaunu, tas dzīvos augstībā... viņam būs sava maize, ūdens viņam nepietrūks. Tavas acis redzēs ķēniņu viņa skaistumā. Tās redzēs plašu zemi.” (Jes. 33:1517)
Dievs savā vārdā mums rādījis kādu laimīgu vīru — viru, kā dzīve vārda īstākajā nozīmē bija panākumu pilna, vīru, par kuru priecājās un ko cienīja debesis un zeme. Ījabs par saviem piedzīvojumiem saka:
“Kā es biju savās jaunības dienās, kad Dievs mājoja pār manu dzīvokli.
Kad tas Visuvarenais bija ar mani un mani bērni man apkārt;
Kad savus soļus mazgāju krējumā,
Un akmeņa kalni man izlēja eļļas upes,
Kad es pa vārtiem iegāju pilsētā,
Kad savu krēslu noliku uz tirgus:
Tad jaunekļi mani redzot stājās pie malas,
Un sirmgalvji pacēlās un palika stāvot
Virsnieki mitējās runāt
Un lika savu roku uz muti,
Lielkungu balss apklusa...”
“Jo kura auss mani dzirdēja, tā teica mani laimīgu;
Un kura acs mani redzēja, tā deva man liecību;
Jo es izglābu nabagu, kas brēca un
Bāriņu, kam nebija palīgu.”
“Svētība no tā, kas ietu boja, nāca pār mani
Un atraitņu sirdi es iepriecināju,
Es apģērbos ar taisnību, un tā mani aptērpa
Mana krietnība bija kā mētelis un kā ķēniņa cepure.
Es biju aklam acs,
Un biju tizlam kāja.
Nabagiem es biju par tēvu,
Un nezināma sūdzību es izjautāju.”
“Svešiniekam nebija jāpaliek pa nakti ārā,
Savas durvis es atdarīju pret ceļa pusi.”
“Uz mani klausījās un gaidīja...
Un mana vaiga gaišumu tie neskumdināja.
Es tiem biju ceļa rādītājs un sēdēju goda vietā,
Un mājoju kā ķēniņš starp saviem pulkiem
Kā noskumušu iepriecinātājs.” (Ijāb. 29:416; 31:32; 29:21-25)