“Kas neatzītu iekš visa tā,
ka Kunga roka to visu ir darījusi?”
Kad nu dabas grāmata un atklāsmes grāmata nes viena un tā paša Varenā gara zīmogu, viņas nevar citādi kā runāt saskanīgi. Ar dažādām metodēm un dažādās valodās viņas liecina tās pašas lielās patiesības. Zinātne vienmēr atklāj jaunus trūkumus, bet viņa savos pētījumos nesniedz neko tādu, kas pareizi saprasts runātu pretī dievišķīgajai atklāsmei. Dabas grāmata un rakstītais vārds viens otru apgaismo. Tie iepazīstina mūs ar Dievu, mācīdami mums kaut ko par likumiem, caur kuriem Viņš darbojas.
Secinājumi, kas maldīgi darināti no dabā novērotiem faktiem, tomēr ir veduši pie šķietamas pretrunas starp zinātni un atklāsmi; un pūloties atjaunot saskaņu ir tikuši pieņemti tādi Svēto Rakstu izskaidrojumi, kas izrok pamatus un iznīcina Dieva Vārda spēku. Ir radušās domas, ka ģeoloģija runā pretī Mozus radīšanas pārskata burtiskajam izskaidrojumam. Apgalvoja, ka zemes attīstība no haosa prasījusi miljonus gadus; un lai piemērotu Bībeli šai šķietamai zinātnes atklāsmei, pieņēma, ka radīšanas dienas esot bijušas loti gari, nenoteikti laikmeti, kas sniedzas tūkstoš vai pat miljonos gadu.
Šāds slēdziens ir pilnīgi nedibināts. Bībeles pārskats ir saskaņa ar sevi un ari ar dabas mācību. Par pirmo dienu, pavadītu radīšanas darbā, ir dots pārskats; “Un tapa vakars, un tapa rīts, pirmā diena.” (1. Moz. 1:5) Un tas ir sacīts par katru no pirmās rādīšanas nedēļas sešām dienām. Inspirācija ziņo, ka katrs no šiem periodiem ir bijis diena, kas sastāvēja no vakara un rīta, līdzīgi katrai citai dienai kopš tā laika. Par pašu radīšanas darbu dievišķīgā liecība skan: “Kad Viņš runā, tad notiek; kad Viņš pavēl, tad stāv.” (Ps. 33:9) Viņam, kas tā varēja izsaukt esamībā neskaitāmas pasaules, cik ilgs laiks būtu bijis vajadzīgs, zemes attīstīšanai no haosa? Lai izskaidrotu Viņa darbus, vai tad mums ir jādara pārestība Viņa vārdam?
Ir patiesība, ka zemē atrastās atliekas liecina par daudz lielāku, nekā tagad pazīstamu cilvēku, dzīvnieku un augu eksistenci. Tos uzskata par pierādījumiem, ka augi un dzīvā daba ir eksistējuši agrāk par Mozus ziņojumā uzrādīto laiku. Bet attiecībā uz šīm lietām Bībeles ziņojums sniedz pietiekošu paskaidrojumu. Pirms plūdiem augu un dzīvnieku attīstība bija nesalīdzināmi augstāka par to, kuru mēs pazīstam vēlāk. Plūdos zemes virsma tika salauzta, notika ievērojamas pārmaiņas un zemes garozas jaunajās formācijās tika uzglabātas daudzas liecības par agrāko dzīvi. Plūdu laikā zemē apraktie un kopš tā laika oglēs pārvērstie milzīgie meži izveidoja tos plašos ogļu laukus un deva tos naftas krājumus, kas šodien kalpo mūsu ērtībām un labklājībai. Šīs lietas, izceltas dienas gaismā, pieder pie daudzajiem lieciniekiem, kas mēmi liecina par Dieva Vārda patiesību.
Zemes izcelšanas teorijai ir radniecīga tā teorija, kas runā par radības kroņa izcelšanos uz augšu ejošā līnijā no dīgļiem, mīkstmiešiem un četrkājainiem.
Kad aplūko pētīšanas iespējas, cik īsa tad ir cilvēka dzīve, cik aprobežota darbības sfēra, cik šaurs viņa redzes aploks, cik biežas un lielas kļūdas viņa slēdzienos, sevišķi, kas attiecas uz notikumiem, kas domāti kā pirms Bībelisko laiku notikumi. Cik bieži zinātnes pieņemtās teorijas tiek revidētas vai pavisam atmestas; ar kādu ātrumu zemes attīstības pieņemtie periodi laiku pa laikam tiek par miljoniem gadu palielināti vai pamazināti un kā no dažādiem zinātniekiem pārstāvētās teorijas runā viena otrai pretī. Visu to ievērojot, vai lai mēs, par priekštiesību novest savu izcelšanos no dīgļiem, mīkstmiešiem un pērtiķiem esam gatavi atmest Svēto Rakstu izteicienu, kas tik varens savā vienkāršībā; “Dievs radīja cilvēku pēc sava ģīmja, pēc Dieva ģīmja Viņš to radīja.” (1. Moz. 1:27) Vai lai mēs atmetam to ziņojumu par ciltsrakstu, kas lepnāks par katru, ko vērtē pie karaļu galmiem “tas Ādama dēls, tas Dieva.” (Lūk. 3:38)
Pareizi saprastas zinātnes atklāsmes un dzīves pieredzējumi ir saskaņā ar Svēto Rakstu liecību par pastāvīgo Dieva darbību dabā.
Nehemijas uzrakstītajā Slavas dziesmā levīti dziedāja: “Tu esi tas vienīgais Kungs, Tu esi darījis debesis un debesu debesis un visu viņu spēku, zemi un visu, kas zemes virsū, jūru un visu, kas iekš tās, un Tu dari šo visu dzīvu un debesu spēks klanās Tavā priekšā.” (Neh. 9:6)
Kas attiecas uz šo zemi, tad Svētie Raksti paziņo radīšanas darbu par pabeigtu. “Darbi kopš pasaules radīšanas bija padarīti.” (Ebr. 4:3) Bet Dieva spēks vēl arvien izpaužas Viņa radīto lietu uzturēšanā. Ne tāpēc pulss sit un elpa seko elpai, kā reizi iekustināts mehānisms turpina darboties caur pašam piemītošo enerģiju. Katrs elpas vilciens, katrs sirds puksts ir liecība par Tā gādību, kurā mēs dzīvojam, kustam un esam, No vismazākā kukainīša līdz cilvēkam, katra dzīva radība ir atkarīga no Viņa aizgādības.
“Tie visi uz Tevi gaida...
Kad Tu tiem dod, tie salasa;
Kad Tu savu roku atveri, tad tie ar labumu top paēdināti.
Kad Tu apslēpi savu vaigu, tad tie iztrūkstas,
Kad Tu atņem viņiem dvašu, tad tie mirst
Un paliek atkal par pīšļiem.
Tu sūti savu Garu, tad tie top radīti,
Un Tu atjauno zemes ģīmi.” (Ps. 104:27-30)
“Viņš zvaigžņu debesi gaisā izplētis
Un zemi piekāris, kur nekas.
Viņš saņem ūdeni savos mākoņos,
Un padebeši apakš viņa nesaplīst...
Viņš ap ūdeņiem ir licis ežu,
Līdz kur gaisma un tumsa šķiras.”
“Debesu pīlāri trīc un
Iztrūcinājās no Viņa draudiem.
Caur Viņa ziņu augstie viļņi tiek sašķelti...
Caur Viņa vēju debess paliek skaidra.
Redzi, tā ir Viņa ceļu maliņa,
Un kāda lēna balss tikai, ko samanām;
Kas Viņa varas pērkoni varētu dzirdēt?” (Ijāb. 26:714)
“Kunga ceļš ir viesulī un vētrā,
Un padebesis ir Viņa kāju pīšļi.” (Nah. 1:3)
Varenais spēks, kas strāvo cauri visai dabai un uztur visas lietas, nav, kā daži zinātnieki apgalvo, tikai kāds visu piepildītājs princips, kāda darbīga enerģija. Dievs ir gars, tomēr Viņš ir personīga būtne, jo cilvēks radīts pēc Viņa līdzības. Dievs ir atklājis sevi kā personīgu būtni savā Dēlā. Jēzus, Tēva godības atspīdums “un Viņa būtības attēls” staigāja zemes virsū cilvēka veidā. Viņš nāca pasaulē kā personīgs Pestītājs. Kā personīgs Pestītājs Viņš ir uzbraucis augstībā. Kā personīgs Pestītājs Viņš mūs aizstāv debesu pagalmos. Mūsu dēļ Viņš kalpo Dieva troņa priekšā “kā cilvēka Dēls.”
Apustulis Pāvils, rakstīdams Svētā Gara ietekmē, saka par Kristu: “Viss radīts caur Viņu un uz Viņu. Bet Viņš pats ir pirms visa, un viss pastāv Viņā.” Roka, kas uztur pasauli telpā, roka, kas vada visas lietas visā Dieva Universā viņu pareizajā kārtībā un nerimtajā kustībā ir roka, kas tika pienaglota pie krusta par mums.
Dieva varenība mums ir neaptverama. “Kunga godības krēsls ir debesīs” (Ps. 11:4), tomēr caur savu Svēto Garu Viņš ir visur klātesošs. Viņš pazīst labi savu roku darbu un personīgi par to interesējas.
“Kas ir tāds, kā tas Kungs, mūsu Dievs, kas
dzīvo augstībā, Kas pats zemojas, lai redzētu lietas, kas ir debesīs un
virs zemes!”.
“Kur man būs aiziet no tava Gara,
Un kur man būs bēgt no tava vaiga?
Ja es kāptu debesīs, tad tur Tu esi,
Ja es nogultos ellē, redzi, tur Tu arīdzan esi.”
“Ja es ņemtu ausekļa spārnus
Un paliktu jūras galā,
Tad ir tur Tava roka mani vadīs,
Un Tava labā roka mani turēs.” (Ps. 113:5,6) – (angļu tulk. 139:710)
“Tu zini manu sēdēšanu un celšanos,
Tu proti manas domas no tālienes.
Lai es eimu, lai guļu, tu esi ap mani, Un tev zināmi visi mani ceļi...
Tu apņem mani no visām pusēm,
Un turi savu roku pār mani.
Šī atzīšana man ir visai brīnišķa
Un augsta, es to nevaru izprast.” (Ps. 139:26)
Tas bija visu lietu Radītājs, kas iekārtoja brīnišķīgo līdzekļu piemērošanos mērķim, vajadzības saskaņu ar devumu; Viņš bija tas, kas fiziskajā pasaulē gādāja par to, lai katra vēlēšanās tiktu piepildīta. Viņš bija tas, kas radīja cilvēka dvēseli ar tās spējām atzīt un mīlēt. Un tas nav Viņa būtībā atstāt dvēseles vajadzības neievērotas. Nekāds netverams princips, nekāds bezpersonisks gars vai tikai kāds neskaidrs jēdziens nevar apmierināt cilvēka būtnes vajadzības un ilgas šinī dzīvē, kas ir cīņa ar grēku, sāpēm un bēdām. Nepietiek ticēt likumam un spēkam, lietām kas nevar iežēloties, un kas nekad nedzird palīgā saucienus. Mums nepieciešami zināt par kādu visspēcīgu roku, kas mūs paceļ, un par kādu mūžīgu draugu, kas par mums iežēlojas. Mums nepieciešami satvert roku, kas ir silta, un sirdi, kas ir maiguma pilna. Un tieši tāds Dievs ir atklājies savā Vārdā.
Kas visdziļāk izpētī dabas noslēpumus, tas vispilnīgāk atzīs savu paša nezināšanu un vājumu. Viņš atzīs, ka ir dziļumi un augstumi, ko viņš nevar sasniegt, noslēpumi, kuros viņš nevar iespiesties, plaši viņa priekšā patiesības lauki, kurus viņš nevar izpētīt. Ar Ņūtonu viņš būs gatavs sacīt; “Es pats sev izliekos kā bērns jūrmalā, kas atrod oļus un gliemežu vāciņus, kamēr lielais patiesības okeāns guļ manā priekšā neatklāts.”
Visnopietnākais zinātnes pētītājs spiests atzīt dabā mūžīgā spēka darbošanos. Bet cilvēka neatbalstītajam prātam dabas mācības nevar parādīties citādas, kā maldīgas un pievilošas. Tikai atklāsmes gaismā to var pareizi izlasīt. “Jo ticībā mēs noprotam.” (Ebr. 11:3)
“Iesākumā Dievs” (1. Moz. 1:1), vienīgi šeit var gars sava dedzīgajā jautāšanā atrast dusu, laizdamies kā balodis uz šķirsta. Augšā, apakšā, viņpus mīt Bezgalīgā mīlestība, kas darbojas visās lietās “darīt pilnīgus visus labā prātā.” (2. Tes. 1:11)
“Viņa neredzamās īpašības, tiklab viņa mūžīgā vara kā viņa dievišķība, kopš pasaules radīšanas gara acīm saskatāmas viņa darbos...” (Rom. 1:20) Bet Viņa liecību var saprast vienīgi ar dievišķīgā Skolotāja palīdzību. “Jo kurš cilvēks zina, kas ir cilvēkā, kā vien cilvēka gars, kas ir viņā? Tāpat arī neviens nespēj izprast to, kas ir Dievā, kā vien Dieva gars.” (1. Kor. 2:11)
“Bet kad nāks Viņš, Patiesības Gars, tas jūs vadīs visā patiesībā.” (Jāņa 16:13) Tikai ar šī Gara palīdzību, kas sākumā “lidinājās pa ūdeņu virsu,” ar to vārdu, ar kuru visas lietas radītas, caur “patieso Gaismu, kas nāca pasaulē, kas apgaismoja ikvienu cilvēku,” zinātnes liecību var pareizi iztulkot. Tikai tā vadībā var atzīt dziļākās patiesības.
Tikai Visuzinātāja vadībā mēs, Viņa darbus pētīdami, varam domāt Viņa domas.